- Ļoti laipnīgi no viņa puses, - Sems noteica.
- Vienu no tiem, - kurpnieks runāja tālāk, - viņš atstāja man, tādēļ ka es biju apprecējis viņa radinieci, jūs saprotat.
- Jauki, - Sems nomurmināja.
- Un, tā kā ap viņu bija liels skaits māsu bērnu un brāļu bērnu, kas šīs mantas dēļ savā starpā vienmēr ķildojās un plēsās, viņš ieceļ mani par testamenta izpildītāju un pārējo naudu uztic man glabāšanai3 un sadalīšanai starp viņiem saskaņā ar testamentu.
- Ko tas nozīmē - uzticēt glabāšanai? - Sems jautāja, mazliet atžirgdams no snaudas. - Ja tā nauda nepieder jums, kas no tās par labumu?
- Likums tādu lietu paredz, un tas ir viss, - kurpnieks teica.
- Man domāt, ka te kas nav pareizi, - Sems sacīja, galvu kratīdams. - Ko šitādā bodītē var saglabāt? Bet, lai nu būtu kā būdams, stāstiet tālāk.
- Labi, - kurpnieks sacīja, - kad es gribēju testamentu apstiprināt, māsu bērni un brāļu bērni, šausmīgi vīlušies par to, ka nedabū visu naudu, iesniedz caveat4.
- Kas ta tas tāds? - Sems jautāja.
- Tas ir tāds juridisks teiciens, kas nozīmē tik daudz kā - nekas neiznāks, - kurpnieks atbildēja.
- Saprotu, - Sems teica, - hābejas korpusa svainis. Nu?
- Bet, - kurpnieks turpināja, - redzēdami, ka nevar vienoties paši savā starpā un tāpēc arī nevar testamentu apstrīdēt, viņi caveat atsauca, un es izmaksāju visus novēlējumus. Tikko es to biju izdarījis, kāds no brāļu dēliem iesniedz prasību, lai testamentu atceļ. Pēc dažiem mēnešiem lietu iztiesā kāds kurls, vecs džentlmenis kādā dibenistabā kaut kur tur pie Pāvila baznīcas; un pēc tam, kad četri advokāti viņam bija katrs vienu dienu mākušies virsū, viņš vēl dienu vai divas pārdomā un lasa cauri liecības sešos sējumos un tad nospriež, ka testatoram galva neesot bijusi gluži kārtībā un man jāatdod visa nauda un jāsamaksā tiesas izdevumi. Es pārsūdzēju; lietu iztiesā trīs vai četri ļoti miegaini džentlmeņi, kas to visu jau bija dzirdējuši pirmajā tiesā, kur viņi ir advokāti bez darba; vienīgā starpība ir tā, ka tur viņus sauc par doktoriem un šeit par delegātiem, ja jūs to varat saprast; un viņi ļoti pakalpīgi apstiprināja vecā džentlmeņa spriedumu. Pēc tam mēs nonācām Kanclera tiesā, kur esam vēl tagad, un tur es palikšu uz mūžīgiem laikiem. Mani advokāti jau sen ir apēduši manas tūkstoš mārciņas, un mantojuma masa, kā viņi to sauc, un tiesas izdevumi kopā iztaisa desmit tūkstošus, kuru dēļ es šeit esmu un šeit palikšu, kurpes lāpīdams. Daži džentlmeņi runāja, ka iesniegšot šo lietu parlamentā, un man liekas, ka viņi to būtu arī izdarījuši, tikai viņiem pie manis atnākt nebija laika un man pie viņiem aiziet nebija iespējams, un manas garās vēstules viņiem apnika, un viņi atmeta ar roku. Un tā ir dieva patiesība, kur nav neviens vārds ne pielikts, ne atņemts, un to ļoti labi zina cilvēku piecdesmit kā šeit cietumā, tā ārpus tā.
Kurpnieks apklusa, lai pārliecinātos, kādu iespaidu viņa stāsts atstājis uz Semu, bet, redzēdams, ka tas ir aizmidzis, izdauzīja no pīpes pelnus, nopūtās, nolika pīpi, uzvilka segu pār galvu un arī aizmiga.
Kad otrā rītā misters Pikviks viens pats sēdēja pie brokastu galda (Sems kurpnieka istabā cītīgi spodrināja sava kunga kurpes un tīrīja melnās getras), pie durvīm kāds pieklauvēja un, pirms vēl misters Pikviks paspēja iesaukties «Iekšā!», parādījās mataina galva samta cepurītē. Kā matus, tā cepurīti viņš bez grūtībām pazina par mistera Smengla personīgo īpašumu.
- Kā klājas? - apvaicājās šis cienījamais džentlmenis, jautājumam pievienodams dažus desmitus galvas mājienu. - Paklausieties, - vai jūs šorīt kādu gaidāt? Trīs vīri... velnišķīgi džentlmeniski zeļļi... apakšā pēc jums taujāja un dauzījās pie visām apakšstāva durvīm, par ko ellīgi dabūja no kolēģiem, kam bija jāpapūlas un durvis jāatver.
- Ak dievs, cik tas muļķīgi! - misters Pikviks izsaucās pieceldamies. - Jā, man nav šaubu, ka tie ir mani draugi, kurus es gaidīju jau vakar.
- Jūsu draugi! - Smengls iesaucās, satverdams mistera Pikvika roku. - Ne vārda vairāk! Lai es esmu nolādēts, no šī brīža tie ir mani draugi un arī Maivina draugi!
Ellīgi patīkams džentlmenis šis Maivins, vai ne? - izjusti sacīja Smengls.
- Es šo džentlmeni tik maz pazīstu, - vilcinādamies teica misters Pikviks, - ka es...
- Es zinu, - Smengls pārtrauca, uzsizdams misteram Pikvikam uz pleca. - Jūs ar viņu iepazīsities labāk. Jums būs prieks par viņu. Šim cilvēkam, ser, - Smengls piezīmēja ar svinīgu seju, - ir tādas komiķa spējas, kas darītu godu Drurileinas teātrim5.
- Vai tiešām? - misters Pikviks atteica.
- Pie joda, jā! - Smengls apliecināja. - Paklausieties tikai, kā viņš atdarina četrus runčus ķerrā - četrus dažādus runčus, ser, zvēru pie sava goda! Zināt - tas ir ellīgi grūti! Nolādēts, nevar nemīlēt cilvēku, redzot viņā tādas īpašības! Viņam ir tikai viena vaina - tā mazā vājība, ko es jums jau pieminēju, - vai atceraties?
Misters Smengls pakratīja galvu tik konfidenciāli un saprotoši, ka misters Pikviks sajutās spiests kaut ko sacīt, tādēļ viņš teica: «Ā!» un nemierīgi skatījās uz durvīm.
- Jā, - ar garu nopūtu atsaucās misters Smengls. - Viņš, šis cilvēks, ser, ir lielisks biedrs - labāka biedra es nepazīstu nekur, bet šis viens trūkums viņam piemīt. Ja šobrīd viņa priekšā nostātos viņa vectēva gars, viņš to lūgtu aizdot naudu pret vekseli ar astoņpensu marku.
- Mīļais dievs! - misters Pikviks izsaucās.
- Jā, - misters Smengls turpināja, - un, ja viņa spēkos būtu to atkal uzmodināt, viņš to izdarītu pēc diviem mēnešiem un trim dienām, lai vekseli pagarinātu!
- Tās ir ļoti ievērojamas īpašības, - misters Pikviks teica, - bet es baidos, ka, kamēr mēs te runājam, mani draugi varbūt ir ļoti nepatīkamā stāvoklī, jo nevar mani atrast.
- Es viņiem parādīšu ceļu, - Smengls teica, dodamies uz durvīm. - Visu labiņu!
Kamēr viņi būs šeit, es jūs, vai zināt, netraucēšu. Starp citu...
Izteicis šos pēdējos divus vārdus, Smengls pēkšņi apstājās, aizvēra durvis, ko bija jau atvēris, un, klusi atgriezdamies pie mistera Pikvika, uz pirkstgaliem piegāja viņam cieši klāt un ļoti klusi pačukstēja:
- Vai jūs man līdz nākošās nedēļas beigām nevarētu aizdot puskronas?
Misters Pikviks tikko varēja apspiest smaidu, tomēr saglabāja nopietnu sejas izteiksmi, izvilka monētu un ielika to mistera Smengla saujā, bet šis džentlmenis, daudz reižu mādams ar galvu un mirkšķinādams acis, lika saprast, ka šī lieta paliks noslēpums, un devās meklēt trīs svešiniekus, ar kuriem kopā drīz vien atgriezās. Trīs reizes nokāsējies un tikpat daudz reižu pamājis ar galvu, tādējādi iedrošinādams misteru Pikviku, ka viņš neaizmirsīs naudu atdot, viņš ļoti laipni visiem paspieda roku un pēdīgi aizgāja.
- Maini dārgie draugi, - misters Pikviks teica, sniegdams roku pārmaiņus misteram Tapmenam, misteram Vinklam un misteram Snodgrasam, jo viņi bija šie trīs apmeklētāji, - es ļoti priecājos jūs redzēt.
Triumvirāts bija ļoti aizgrābts. Misters Tapmens ar nožēlu kratīja galvu, misters Snodgrass, neviltoti saviļņots, izvilka kabatas lakatiņu, bet misters Vinkls aizgāja pie loga un skaļi šņaukājās. - Mbrīt, džentelmeņi, - teica Sems, šajā brīdī ienākdams ar kurpēm un getrām, - nost ar melankāliju, kā teica zēns, kad nomira viņa skolotāja!
Sveiki koledžā, džentelmeņi!
- Šis muļķa puisis, - misters Pikviks sacīja, uzsizdams Semam uz galvas, kad viņš bija nometies ceļos, lai aizpogātu sava kunga getras, - šis muļķa puisis licis sevi apcietināt, lai paliktu manā tuvumā.