- Jūs esat nelietis! - Vordls norēcās.
- Ha, ha! - Džingls atbildēja un, zīmīgi pamirkšķinot acis un ar īkšķi norādot uz karietes iekšieni, piemetināja: - Paklausieties - viņa jūtas ļoti labi - sūta sveicienus - lūdz, lai jūs sevi neapgrūtinot - mīļš sveiciens Tapim - vai negribat uzkāpt pie mums aizmugurē? - Brauciet, puiši!
Foreitori nosēdās, kā pienākas, un rati aizripoja, kamēr misters Džingls izsmejoši vēdināja logā baltu kabatas lakatiņu.
Nekas visā šajā piedzīvojumā, pat karietes apgāšanās, nebija spējis satricināt mistera Pikvika garīgās dzīves mierīgo un vienmērīgo plūdumu. Taču zemiskums kādu bija izrādījis Džingls, vispirms aizņemoties naudu no sava uzticīgā mācekļa un pēc tam vēl saīsinot viņa vārdu tā, ka iznāca «Tapis», - tas bija vairāk, nekā misters Pikviks spēja rāmi paciest. Smagi elpodams un nosarkdams līdz pat briļļu kājiņu galiem, viņš sacīja lēni un ar uzsvaru:
- Ja es šo cilvēku vēl kādreiz satikšu, es...
- Jā, jā, - Vordls pārtrauca, - tas viss ir ļoti labi, bet, kamēr mēs še stāvam runādami, viņi dabūs licenci2 un Londonā salaulāsies.
Misters Pikviks klusēdams iepildīja savu atriebības kāri pudelē un aizbāza tai priekšā korķi.
- Cik tālu ir līdz nākamajai pieturai? - misters Vordls apjautājās vienam no foreitoriem.
- Sešas jūdzes. Vai ne, Tom?
- Būs vairāk.
- Vairāk nekā sešas jūdzes, ser.
- Neko darīt, Pikvik, - Vordls sacīja, - mums tās jānoiet kājām.
- Tur neko nevar darīt, - atbildēja šis patiešām dižais vīrs. Nosūtījuši vienu no foreitoriem uz priekšu, lai tas pagādātu jaunu karieti un zirgus, un atstājuši otru parūpēties par salauzto karieti, misters Pikviks un misters Vordls vīrišķīgi devās ceļā, vispirms satinuši ap kaklu šalles un samaukuši pār acīm cepures, lai, cik vien iespējams, paglābtos no spēcīgā lietus, kas pēc maza pārtraukuma atkal sāka spēcīgi gāzt.
1 - Foreitors - divjūga pasta karietes kučieris (angl. - postboy, t. i., pasta zēns), kas vadīja zirgus, sēdēdams vienam no tiem mugurā. Četrjūga pasta karietēm bija divi foreitori - viens priekšējam, otrs pakaļējam zirgu pārim.
2 - Licence - atļauja noslēgt laulību bez iepriekšējas trīsreizējas uzsaukšanas draudzes baznīcā. Dikensa laikos (tas ir, pirms bija ievesta laulību reģistrācija dzimtsarakstu nodaļās) šīs atļaujas Anglijā varēja pirkt anglikāņu baznīcas bīskapu vikāru (bīskapu vietnieku) kancelejās, bet Londonā - ģenerālvikāra kancelejā, kurp arī devās Džingls.
X NODAĻA
Londonā ir vairākas vecas viesnīcas, kas tajos laikos, kad pasta karietes veica savus ceļojumus nopietnākā un daudz svinīgākā kārtā nekā patlaban, bija tālu izslavētu pasta kariešu galvenās mītnes, bet kas tagad ir pagrimušas tik tālu, ka tajās apstājas vai vienīgi no laukiem iebraukuši vezumi. Lasītājs velti meklētu pēc kādas no šīm senajām iebraucamajām vietām starp «Zelta Krustiem» un «Vēršu Rīklēm», kas pacēlušas savas staltās fasādes Londonas lepnākajās ielās. Ja viņš gribētu aplūkot kādu no šīm vecajām vietām, viņam būtu jādodas uz pilsētas nomaļākajiem kvartāliem, un še vientuļos nostūros viņš atrastu dažas, kas vēl arvien drūmā stūrgalvībā stāv starp modernajiem jauninājumiem, kuri tās aplenc.
It īpaši Boro1 kvartālā vēl arvien pastāv kāds pusducis vecu viesnīcu, kas savu ārējo izskatu saglabājušas nemainītu un paglābušās kā no komunālo labiekārtojumu trakumsērgas, tā no privātās spekulācijas drudža. Tās ir lielas, dīvainas veclaiku celtnes ar piebūvēm un galerijām, gaiteņiem un kāpņu telpām, diezgan plašas un diezgan senas, lai sagādātu materiālu simtiem spoku stāstu, - ja pieņemam, ka mēs kādreiz nonāksim līdz nožēlojamai nepieciešamībai tādus izdomāt un ka pasaule pastāvēs pietiekami ilgi, lai izsmeltu neskaitāmos patiesīgos nostāstus, kas saistās ar veco Londonas tiltu un ar tā tuvāko apkārtni Sārijas pusē.
Agri no rīta, kas sekoja iepriekšējā nodaļā atstāstītajiem notikumiem, kādā no šo viesnīcu pagalmiem - tas bija ne vairāk, ne mazāk kā slavenā «Baltā Brieža» pagalms - kāds vīrs cītīgi darbojās, tīrīdams zābaku pāri. Viņš bija ģērbies platsvītrainā vestē ar zilām stikla pogām un melniem kalikona uzročiem, dzeltenpelēkās biksēs un stulpiņos. Ap kaklu viņam ļoti vaļīgi un nevērīgi bija apsiets spilgti sarkans lakats un uz vienas auss bezrūpīgi uzmaukta veca, balta cepure. Viņam priekšā atradās divas rindas zābaku, viena tīrītu, otra - netīrītu, un ikreiz, papildinādams tīro rindu, viņš uz brīdi pārtrauca darbu un ar redzamu apmierinātību nolūkojās uz padarīto.
Pagalmā nebija nekā no tās steigas un kustības, kas parasti raksturīga lielai viesnīcai, kurā apstājas pasta karietes. Trīs četri kravas rati, piekrauti ar precēm gandrīz līdz parastas mājas otrā stāva augstumam un pārklāti ar plašiem pārklājiem, bija novietoti zem augstas nojumes, kas stiepās gar vienu pagalma galu; vēl kādi rati, kam laikam vajadzēja sākt ceļojumu šajā rītā, bija izvilkti ārā atklātā vietā. Divas guļamistabu galeriju rindas ar vecām, neveiklām balustrādēm ieslēdza pagalmu no abām pusēm, un attiecīgi divas zvanu rindas, pasargātas no nokrišņiem ar nelielu, ieslīpu jumtiņu, karājās virs durvīm, kas veda uz bufetes telpu un ēdamistabu. Divi trīs divriči un karietes bija novietotas zem dažādām mazām pajumītēm un šķūnīšos; un smaga zirgu mīņāšanās vai ķēdes iežvadzēšanās, kas laiku pa laikam atskanēja pagalma attālākajā galā, pavēstīja katram, kas par to interesējās, ka stallis meklējams tajā virzienā. Kad vēl piemetinām, ka daži puiši darba blūzēs gulēja aizmiguši uz smagiem saiņiem, vilnas ķīpām un citiem priekšmetiem, kas bija izmētāti visapkārt salmos, tad esam aprakstījuši tik pilnīgi, cik nepieciešams, Boro Haistrīta viesnīcas
«Baltais Briedis» pagalma vispārējo izskatu tajā rītā, par ko runājam.
Skaļi ieskanoties vienam no zvaniem, augšējā guļamistabu galerijā parādījās švītīga istabas meita, kas, pieklauvējusi pie kādām durvīm un saņēmusi no iekšienes kaut kādu rīkojumu, uzsauca pār balustrādi:
- Sem!
- Kas ir? - atbildēja cilvēks ar balto cepuri.
- Divdesmit otrais numurs vēlas savus zābakus!
- Papras divdesmit otram numuram, vai viņš tos grib tūliņās vai pagaidīs, kamēr dabon, - bija atbilde.
- Nu, nemuļķojies, Sem, - meitene pielabinādamās sacīja, - džentlmenim zābaki vajadzīgi tūdaļ uz vietas.
- Neko sacīt - balstiņa tev jāndie debešķīga, - zābaku tīrītājs atteica. - Tad paskat jel šite uz tiem zābakiem - vienpadsmit pāru zābaku un viena kurpe, kas pieder sestam numuram, tam ar to koka kāju. Vienpadsmit zābakiem jābūt gataviem pusdeviņos un kurpei deviņos. Kas tad ir tas divdesmit otrais numurs, ka citiem viņa dēļ būtu jāgaid?
Nē, nē, visus pa kārtai, kā teica Džeks Kečs2, kad viņš kāra cilvēkus. Man žēl, ka jums jāgaid, ser, bet tūliņās es jūs apkalpos.
To pateicis, cilvēks ar balto cepuri vēl lielākā uzcītībā sāka spodrināt kādu atloku zābaku.
Skaļā zvanīšana atkārtojās, un pretējās puses galerijā parādījās «Baltā Brieža» vecā, rosīgā saimniece.