- Ļoti, - viņa trīs draugi atteica.
- Nostādīja mani šādā ārkārtīgi nepatīkamā situācijā, - misters Pikviks turpināja.
- Patiešām, - viņa trīs sekotāji atbildēja, klusi ieklepodamies un nozīmīgi paskatīdamies cits uz citu.
Šāda izturēšanās nepagāja secen mistera Pikvika ievērībai. Viņš redzēja draugu neticību. Tie, acīm redzot, turēja viņu aizdomās.
- Priekšnamā gaida kāds cilvēks, - misters Tapmens ieminējās.
- Tas ir tas cilvēks, par kuru es jums stāstīju, - misters Pikviks sacīja. - Es šorīt aizsūtīju viņam pakaļ uz Boro. Snodgras, esiet tik labi un paaiciniet viņu!
Misters Snodgrass izpildīja šo lūgumu, un tūdaļ viņu priekšā nostājās misters Semjuels Vellers.
- Ā... ceru, ka jūs mani atminaties? - misters Pikviks apvaicājās.
- Jādomā gan, - Sems atbildēja, aizgādnieciski pamirkšķinādams ar aci. - Jocīga lieta tā toreiz - bet viņš jums bij par daudz ciets rieksts, vai ne? Jūs viņam viens šņauciens.
- Par to tagad nav runa, - misters Pikviks steidzīgi attrauca. - Es vēlējos ar jums parunāt par kaut ko citu. Piesēdieties!
- Paldiesiņ, ser, - Sems sacīja. Un, rūpīgi novietojis savu veco, balto cepuri aiz durvīm, viņš apsēdās, negaidīdams otrreizēju aicinājumu. - Tai nav visai labs paskats, - Sems piebilda, - bet valkājas uz goda, un, kad vēl malas bij klāt, tas bij viens kārtīgs jumts. Bet, lai nu kā, bez tām tomēr vieglāk, tas ir viens, un katrs caurums laiž iekšā pa druskai gaisa, tas ir otrs. Es jums teiks - siets ar ventilāciju.
Izteicis šo sentenci, misters Vellers laipni uzsmaidīja pikvikiešiem.
- Tagad parunāsim par to, kādēļ es jūs - saziņā ar šiem džentlmeņiem - liku ataicināt, - misters Pikviks sacīja.
- Tieši tā, ser, - Sems iestarpināja, - lai nāk ārā, kā tēvs teica bērnam, kad tas bij norijs vērdiņu.
- Vispirms mēs vēlamies zināt, - misters Pikviks turpināja, - vai jums nav kāds iemesls būt neapmierinātam ar jūsu pašreizējo vietu?
- Pirms es uz tādu jautājumu atbild, džentelmeņi, - misters Vellers atteica, - es grib zināt vispapriekš, vai jūs man taisās apgādāt labāku?
Kluss labvēlības saulstars apspīdēja mistera Pikvika seju, kad viņš sacīja:
- Es jau pa pusei esmu izšķīries pats jūs pieņemt.
- Vai t' jūs? - Sems apvaicājās. Misters Pikviks apstiprinoši pamāja.
- Alga? - Sems noprasīja.
- Divpadsmit mārciņas gadā, - misters Pikviks atbildēja.
- Drēbes?
- Divas kārtas.
- Darbs?
- Apkalpot mani un ceļot kopā ar mani un šiem džentlmeņiem.
- Līkop! - Sems ar uzsvaru sacīja. - Es ir izīrēts vienam džentelmeņam, un par noteikumiem mēs ir vienojšies.
- Tātad jūs pieņemat šo vietu? - misters Pikviks jautāja.
- Skaidrs, - Sems atbildēja. - Ja man drēbes piestāvēs uz pusi tik labi kā šitā vieta, tad tās būs labas.
- Jūs, protams, varat dabūt raksturojumu? - misters Pikviks ieteicās.
- Par to jūs, ser, papras «Baltā Brieža» saimeniecei, - Sems atbildēja.
- Vai jūs varat nākt jau šovakar?
- Ja jums ir drēbes, es apģērbsies kauč šo pašu minūti, - Sems attrauca, izrādīdams dzīvu interesi.
- Pienāciet šovakar astoņos, - misters Pikviks atteica, - un, ja atsauksme būs apmierinoša, drēbes apgādāsim.
Atskaitot vienu vienīgu palaidnību, kurā līdzīgā mērā bija piedalījusies arī kāda kalpone, misters Vellers bija uzvedies tik nevainojami, ka misters Pikviks jutās pilnīgi apmierināts un tajā pašā vakarā noslēdza ar viņu līgumu. Ar akurātību un enerģiju, kas bija raksturīga ne vien šī neparastā cilvēka sabiedriskajai darbībai, bet arī privātajām darīšanām, viņš tūliņ aizveda savu jauno kalpotāju uz vienu no tām izdevīgajām iepirkšanās vietām, kur pārdod jaunus un lietotus džentlmeņu uzvalkus un kur ērti nokārtojamas apgrūtinošās un nepatīkamās uzlaikošanas formalitātes; un, pirms vēl iestājās nakts, misters Vellers bija ieģērbts pelēkos svārkos ar pogām, kam uzzīmēti burti «P. K.», melnā cepurē ar kokardi, sārti svītrainā vestē, gaišās biksēs, getrās un tik daudzos citos nepieciešamos apģērba piederumos, ka tos nav iespējams uzskaitīt.
- Nē, - sacīja tik pēkšņi pārvērstais Sems Vellers, kad viņš nākamās dienas rītā ieņēma sēdvietu Ītensvilas pasta karietes ārpusē, - es netiek gudrs, kas es īsti ir - apkalpotājs, zirgu puisis, mežsargs vai sēklu tirgotājs. Es izskatās tā kā tie visi četri kopā. Nekas - gaisa pārmaiņa, diezgan ko redzēt, maz ko darīt, un tas viss manai vājai veselībai nāk par labu. Tāpēc es sak - lai dzīvo pikvikieši!
XIII NODAĻA
Mums atklāti jāatzīst, ka līdz tam laikam, kad pirmo reizi iedziļinājāmies daudzajos Pikvika kluba dokumentu sējumos, mēs neko nebijām dzirdējuši par Ītensvilu; ar tādu pašu vaļsirdību mums jāpiebilst, ka veltīgi esam meklējuši pierādījumu, ka šāda pilsēta mūsu dienās tiešām pastāvētu. Zinādami, cik droši var uzticēties katrai mistera Pikvika piezīmei un pierakstam, un nedomādami nostādīt mūsu atmiņas spēju pretī šī lielā vīra rakstiskajiem ziņojumiem, mēs sakarā ar šo jautājumu esam konsultējušies ar visām autoritātēm, kas mums bija pieejamas. Esam izlasījuši vārdu pa vārdam A un B sarakstus1, tomēr neatradām vārdu Ītensvila; esam pārbaudījuši katru stūrīti grāfistu ģeogrāfiskajās, kartēs, ko mūsu ievērojamie izdevēji laiduši klajā par labu sabiedrībai, un mūsu pētījumiem ir bijis tāds pats rezultāts.
Tāpēc esam pamudināti ticēt, ka misters Pikviks, lai piesardzīgi izvairītos dot iemeslu kādam apvainoties, kā arī aiz tām delikātajām jūtām, kuru dēļ visi, kas viņu labi pazina, uzskatīja šo cilvēku par sevišķi ievērojamu, ar nolūku aizstājis īsto vārdu ar izdomātu tai pilsētai, kurā izdarīti viņa novērojumi. Šo mūsu ticību nostiprina kāds apstāklis, kas pats par sevi ļoti maznozīmīgs un sīks, bet, ja to aplūko no šī redzes viedokļa, tad tas pelna ievērību. Mistera Pikvika piezīmju grāmatiņā mēs varam atrast tāda fakta pierakstījumu, ka viņš sev un saviem sekotājiem vietas pasūtījis Norvičas pasta karietē, taču šis ieraksts vēlāk nosvītrots, kā liekas, aiz tā iemesla, lai noslēptu pat virzienu, kurā šī pilsēta atrodas. Tādēļ mēs neielaidīsimies minējumos par šo jautājumu, bet tūliņ turpināsim savu vēstījumu, apmierinādamies ar materiāliem, kurus mums sagādājušas tā varoņa - mistera Pikvika piezīmes.
Tad nu liekas, ka Ītensvilas iedzīvotāji, līdzīgi daudzu citu mazu pilsētu iedzīvotājiem, uzskatīja sevi par vislielākā mērā izciliem un ievērojamiem un ka katrs Ītensvilas iedzīvotājs, apzinādamies, kāda nozīme ir viņa dotajam piemēram, uzlūkoja par savu pienākumu ar sirdi un dvēseli pievienoties vienai no divi lielajām partijām, kas sadalīja pilsētu, proti - zilajiem vai dzeltenajiem2. Zilie nekad nepalaida garām izdevību nostāties opozīcijā dzeltenajiem, bet dzeltenie nekad nepalaida garām izdevību nostāties opozīcijā zilajiem, un sekas bija tādas, ka katrā gadījumā, kad dzeltenie un zilie sastapās kādā atklātā sapulcē pilsētas domes zālē, gada tirgū vai tirgus laukumā, viņu starpā iedegas strīdiņi un atskanēja spēcīgi vārdi. Ir gandrīz lieki piebilst, ka šo ķildu dēļ katrs jautājums Ītensvilā izvērtās par partiju jautājumu. Ja dzeltenie ierosināja uzlikt tirgus hallei jaunu stikla jumtu, zilie sasauca tautas sapulci un izgāza šo priekšlikumu; ja zilie ierosināja uzstādīt Haistrītā vēl vienu ūdens sūkni, dzeltenie kā viens vīrs cēlās šādai pārmērībai pretī. Te bija zilo veikali un dzelteno veikali, zilo viesnīcas un dzelteno viesnīcas; pat baznīcā bija zilo aile un dzelteno aile.