Saprotams, bija ļoti svarīgi un obligāti nepieciešami, lai katru no šīm spēcīgajām partijām reprezentētu savs preses orgāns, un šinī sakarībā pilsētā iznāca divi laikraksti - «Ītensvilas Avīze» un «Ītensvilas Neatkarīgais»; pirmā aizstāvēja zilo principus, bet otrais darbojās uz neapšaubāmi dzeltena pamata. Tās bija lieliskas avīzes! Kādi ievadraksti un kādi drosmīgi triecieni pretiniekam! «Mūsu nekam nederīgā laikabiedre «Avīze»:..» - «Šī negodīgā un zemiskā avīzīte «Neatkarīgais»...» - «Šis nepatiesīgais un piedauzīgais drukājums «Neatkarīgais»...» - «Šī pretīgā un melīgā zākātāja «Avīze»...» Ar šādiem un tamlīdzīgiem prātu satraucošiem apvainojumiem vienmēr bija bagātīgi piebārstītas abu avīžu slejas, modinādamas pilsētas iedzīvotāju krūtīs vislielākās sajūsmas un sašutuma jūtas.
Misters Pikviks ar viņam raksturīgo tālredzību un gudrību bija izvēlējies sevišķi izdevīgu momentu pilsētas apmeklēšanai. Vēl nekad še nebija norisinājusies tāda cīņa.
Augstcienītais Semjuels Slamkijs no Slamkijholas3 bija zilo kandidāts, un Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas3 pie Ītensvilas, bija ļāvis, lai draugi viņu pierunā aizstāvēt dzelteno intereses.
«Avīze» brīdināja Ītensvilas vēlētājus, ka ne tikai Anglijas iedzīvotāji, bet visa civilizētā pasaule pievērsusi viņiem savus skatienus; un «Neatkarīgais» biedinoši jautāja, vai Ītensvilas vēlētāji esot tie cildenie vīri, par kādiem tie vienmēr uzskatīti, vai arī zemiski un verdziski rīki, kas nepelna ne angļa vārdu, ne brīvības svētību.
Nekad agrāk pilsētu nebija satraucis tāds saviļņojums.
Bija vēls vakars, kad misters Pikviks un viņa trīs ceļa biedri ar Sema palīdzību nokāpa no Ītensvilas pasta karietes jumta. Pie viesnīcas «Pilsētas Ģerbonis» logiem plīvoja lieli, zili zīda karogi, un katrā logā bija ievietoti plakāti, kas ar milzīgiem burtiem vēstīja, ka še ik dienas notur sēdes augstcienītā Semjuela Slamkija komiteja.
Uz ielas bija salasījies dīkdieņu pūlis, kas vērās uz kādu aizsmakušu vīru balkonā, kurš, aģitēdams par misteru Slamkiju, bija norunājies gluži sarkans, bet kura argumentu spēku un asumu mazināja nepārtraukta četru lielu bungu sišana, kuras mistera Fizkina komiteja bija nostādījusi uz ielas stūra. Viņam blakus bija arī kāds rosīgs mazs vīriņš, kas laiku pa laikam noņēma cepuri un deva zīmi ļaudīm saukt «urā!» ko viņi pastāvīgi ar vislielāko sajūsmu arī darīja; un, tā kā sasarkušais vīrs turpināja runāt, līdz kļuva vēl sarkanāks, tad likās, ka viņš savu uzdevumu izpilda tikpat labi, it ka kāds viņu būtu dzirdējis.
Tikko pikvikieši bija nokāpuši, viņus aplenca kāds godīgo un neatkarīgo pūļa atzarojums, tūdaļ nokliegdams trīskārtīgu apdullinošu «urā!», ko nekavējoties uztvēra galvenie spēki (jo pūlim nebūt nav nepieciešams zināt, kam tas sauc «urā!»), kamēr saucieni pieauga līdz dārdošai triumfa rēkoņai, kas lika apklust pat sarkansejainajam vīram balkonā.
- Urā! - pūlis noslēgumā nokliedzas.
- Vēl vienu reizi! - mazais izrīkotājs balkonā spiedza, un pūlis atkal ierēcās, it kā tiem plaušas būtu no čuguna ar tērauda mehānismu.
- Lai dzīvo Slamkijs! - rēca godīgie un neatkarīgie.
- Lai dzīvo Slamkijs! - atbalsoja misters Pikviks, noņemdams cepuri.
- Nost Fizkinu! - kliedza pūlis.
- Nost! - sauca misters Pikviks.
- Urā!
Un atkal atskanēja tāda rēkoņa kā no veselas zvērnīcas, kad zilonis rausta zvanu un pieprasa brokastis.
- Kas tas par Slamkiju? - misters Tapmens čukstēja.
- Es nezinu, - misters Pikviks atbildēja tikpat klusi. - Cst! Neko nejautājiet! Šādos gadījumos vienmēr vislabāk darīt to, ko dara pūlis..
- Bet ja nu te ir divi pūļi? - misters Snodgrass ieminējās.
- Kliedziet līdzi lielākajam! - misters Pikviks atbildēja.
Veseli folianti nespētu izsacīt vairāk.
Viņi iegāja mājā, pūlis, daudzbalsīgi kliegdams, pašķīrās pa labi un pa kreisi, lai dotu viņiem ceļu. Tagad vispirmām kārtām vajadzēja padomāt par naktsmājām.
- Vai mēs šeit varam dabūt gultasvietas? - misters Pikviks vaicāja, paaicinājis viesmīli.
- Nezinu vis, ser, - tas atbildēja, - baidos, ka pie mums viss būs pilns, ser. Es apjautāšos, ser.
Viņš aizgāja un tūliņ atgriezās, lai pavaicātu, vai džentlmeņi esot zilie.
Tā kā ne misteru Pikviku, ne viņa draugus ne ar vienu no kandidātiem nesaistīja nekādas svarīgas intereses, uz jautājumu bija diezgan grūti atbildēt. Šīs dilemmas priekšā misters Pikviks iedomājās par savu jauno draugu misteru Perkeru.
- Vai jūs pazīstat džentlmeni, vārdā Perkers? - misters Pikviks apvaicājās.
- Protams, ser; viņš ir augstcienītā mistera Semjuela Slamkija aģents.
- Es domāju, - viņš ir zilais?
- O jā, ser!
- Tad mēs esam zilie, - misters Pikviks atsacīja, bet, redzēdams, ka viesmīlis pēc šī iztapīgā paziņojuma rādās diezgan šaubīgs, viņš iedeva tam savu vizītkarti un lūdza tūliņ nodot to misteram Perkeram, ja tas gadījumā atrastos šeit viesnīcā.
Viesmīlis aizgāja un, gandrīz tūliņ atgriezies ar lūgumu, lai misters Pikviks tam seko, ieveda viņu kādā lielā telpā pirmajā stāvā, kur pie gara galda, kas bija apkrauts ar grāmatām un papīriem, sēdēja misters Perkers.
- Ā, ā, godājamo ser! - mazais cilvēciņš izsaucās, nākdams viņam pretī. - Ļoti priecājos jūs redzēt, godājamo ser, ļoti. Lūdzu, sēdieties! Tātad jūs savu nodomu esat realizējuši. Jūs esat atbraukuši šurp, lai noskatītos vēlēšanas, vai ne?
Misters Pikviks atbildēja apstiprinoši.
- Sīva cīņa, godājamo ser, - mazais cilvēciņš sacīja.
- Priecājos to dzirdēt, - misters Pikviks atteica, berzēdams rokas. - Man patīk vērot tādu spēcīgu patriotisma izpausmi, lai no kuras puses tā parādītos; tātad, sīva cīņa?
- O jā, - mazais cilvēciņš attrauca, - pat ļoti sīva. Mēs esam aizņēmuši visas viesnīcas pilsētā un atstājuši pretiniekam vienīgi dzertuves. Meistarisks politisks gājiens, godājamo ser, vai ne?
Mazais vīriņš apmierināti pasmaidīja un ievilka degunā krietnu šņaucienu tabakas.
- Un kāds paredzams cīņas iznākums? - misters Pikviks apvaicājās.
- Grūti pateikt, godājamo ser; pagaidām vēl grūti pateikt, - mazais vīriņš atbildēja.
- Fizkina ļaudis ieslēguši trīsdesmit trīs vēlētājus «Baltā Brieža» ratnīcā.
- Ratnīcā! - izsaucās misters Pikviks, ļoti pārsteigts par šo otro politisko gājienu.
- Viņi tur tos ieslēgtus, kamēr tie viņiem būs vajadzīgi, - mazais vīriņš turpināja. -
Nolūks, protiet, ir tāds, lai mēs netiktu tiem klāt; un, pat ja mēs arī tiktu klāt, tam nebūtu nozīmes, jo tie visi ir līdz nesamaņai piedzirdīti. Slīpēts zellis tas Fizkina aģents, ļoti slīpēts zellis.
Misters Pikviks skatījās ieplestām acīm, taču nesacīja ne vārda.
- Taču mēs esam diezgan paļāvīgi, - misters Perkers turpināja, noklusinādams balsi gandrīz līdz čukstam. - Vakar vakarā mēs te sarīkojām mazas viesības...
Četrdesmit piecas sievietes, godājamo ser... Un, kad viņas gāja mājās, mēs katrai pasniedzām zaļu saulessargu.
- Saulessargu! - misters Pikviks teica.