- Un jūs neticēs, ser, - Sems turpināja, uzlūkodams savu kungu ar neizsakāmi nekaunīgu skatienu, - ka tai pašā dienā, kad viņš brauca ar šitiem vēlētājiem, viņa kariete apgāzās taisni tamā vietā un šie visi iekrita kanālā.
- Un tika atkal ārā? - misters Pikviks steidzīgi apjautājās.
- Nūū, - Sems ļoti lēni atbildēja, - man domāt, ka viena veca džentelmeņa trūka; es zin, ka cepuri atrada, bet es nav visai drošs, vai viņa galva tur bij iekšā vai nebij. Bet man visvairāk brīnums par to jocīgo un brīnišķīgo sagadīšanos, ka pēc tā, ko tas džentelmens bij teics, mana tēva kariete jāndien apgāzās taisni tai vietā un taisni tai dienā.
- Tas, bez šaubām, ir ļoti neparasts gadījums, - misters Pik viks noteica. - Bet notīriet manu cepuri, Sem, jo es dzirdu, ka misters Vinkls sauc mani brokastīs.
To teicis, misters Pikviks nokāpa viesistabā, kur atrada brokastis galdā un ģimeni jau sapulcējušos. Brokastis paēda ātri; misis Poya pati savām daiļajām rokām izrotāja katra džentlmeņa cepuri ar milzīgu zilas lentes pušķi; un, tā kā misters Vinkls bija uzņēmies pavadīt šo lēdiju uz kādas mājas jumtu, tieši blakus vēlēšanu tribīnei, misters Pikviks un misters Pots vieni devās uz «Pilsētas Ģerboni» kur no sētas puses loga kāds Slamkija komitejas loceklis teica runu vienai meitenei un sešiem maziem zēniem, kurus viņš katrā otrā teikumā pagodināja ar iespaidīgo uzrunu «Ītensvilas vīri», uz ko iepriekš minētie seši zēni atbildēja ar sajūsmas kliedzieniem.
Viesnīcas pagalms rādīja nepārprotamas Ītensvilas zilo slavas un spēka pazīmes.
Te bija vesels zilo karogu mežs, gan ar vienu, gan ar diviem kātiem un piemērotiem uzrakstiem, ko veidoja četru pēdu augstuma un attiecīga resnuma zelta burti. Še atradās liels orķestris ar trompetēm, fagotiem un bungām, nostājies kolonā pa četri, un; pelnīja savu naudu tik centīgi, cik vien iespējams, sevišķi bungu sitēji, kas bija ļoti muskuļoti. Še bija nostādītas kārtības sargu grupas ar ziliem spieķiem, divdesmit komitejas vīri ar zilām lentēm un bars vēlētāju ar zilām kokardēm. Še bija vēlētāji jāšus un vēlētāji kājām; še bija vaļēja četrjūga kariete augstcienītam Semjuelam Slamkijam, un še bija četras divjūga karietes viņa draugiem un atbalstītājiem; un karogi šalkoja, un orķestris spēlēja, un kārtības sargi lamājās, un divdesmit komitejas vīri strīdējās, un pūlis klaigāja, un zirgi dižājās, un pasta puiši svīda, un ikviens un it visi, kas šai laikā un vietā bija sapulcējušies, darīja to par godu un par slavu augstcienītajam Semjuelam Slamkijam no Slamkijholas, vienam no kandidātiem uz Ītensvilas pilsētas pārstāvja amatu Apvienotās Karalistes parlamenta apakšnamā.
Skaļi un ilgi skanēja «urā» saucieni, un diženi plīvoja viens no zilajiem karogiem ar uzrakstu «Preses brīvība», kad pūlis, kas stāvēja apakšā, kādā logā pamanīja mistera Pota smilškrāsas galvu, un satricinoša bija sajūsma, kad pats augstcienītais Semjuels Slamkijs atloku zābakos un ar zilu kaklautu pienāca un satvēra minētā Pota roku, ar melodramatiskiem žestiem apliecinādams pūlim savu neizsakāmo pateicību «Ītensvilas Avīzei».
- Vai viss gatavs? - augstcienītais Semjuels Slamkijs vaicāja misteram Pērkeram.
- Viss, godājamo ser, - bija mazā vīriņa atbilde.
- Es ceru, ka nekas nav aizmirsts, - augstcienītais Semjuels Slamkijs sacīja.
- Nekas nav atstāts nepadarīts, godājamo ser, - itin nekas. Pie ielas durvīm ir divpadsmit nomazgātu vīru, kuriem jūs paspiedīsit roku, un seši klēpja bērni, kam jūs paglaudīsit galvas un apvaicāsities par vecumu; pievērsiet sevišķu uzmanību bērniem, godājamo ser, - tādām lietām vienmēr ir liels efekts.
- Pacentīšos, - augstcienītais Semjuels Slamkijs atteica..
- Un varbūt, godājamo ser, - uzmanīgais mazais vīriņš turpināja, - varbūt, ja jūs varētu - es negribu sacīt, ka tas ir nepieciešami, - ja jūs varētu pamēģināt noskūpstīt vienu no tiem, tas radītu pūlī ļoti lielu iespaidu.
- Vai tikpat liels iespaids nebūtu, ja to izdarītu proponents vai sekundants4? - augstcienītais Semjuels Slamkijs vaicāja.
- Baidos, ka nebūtu vis, - aģents atbildēja. - Ja jūs to pats izdarītu, godājamo ser, domāju, ka tas jums sagādātu lielu popularitāti.
- Ļoti labi, - augstcienītais Semjuels Slamkijs rezignēti atsacīja, - tad tas ir jādara. Un viss.
- Kārtoties gājienam! - divdesmit komitejas vīri kliedza. Pūlim sajūsmā klaigājot, orķestris, kārtības sargi, komitejas vīri, vēlētāji, jātnieki un karietes ieņēma vietas - katra no divzirgu karietēm bija cieši pieblīvēta ar tik daudz džentlmeņiem, cik tur varēja novietoties stāvus; un tajā, kas bija paredzēta misteram Perkeram, atradās misters Pikviks, misters Tapmens, misters Snodgrass un bez tam vēl apmēram pusducis komitejas vīru.
Ar šausmīgu sasprindzinājumu gājiena dalībnieki gaidīja, kad augstcienītais Semjuels Slamkijs kāps savā karietē. Piepeši pūlis sāka skaļi urjavot.
- Viņš ir iznācis, - mazais misters Perkers sacīja ļoti uztraucies - jo vairāk tādēļ, ka no savas vietas viņi nevarēja redzēt, kas priekšā notiek.
Atskanēja jauni «urā» saucieni, daudz skaļāki nekā iepriekš.
- Viņš spiež tiem vīriem roku! - mazais aģents sauca.
Jauni «urā» saucieni, vēl daudz spēcīgāki.
- Viņš glauda bērniem galvas, - misters Perkers turpināja, trīcēdams aiz satraukumi.
Gaisu saviļņoja aplausu brāzma.
- Viņš skūpstīja vienu no tiem! - sajūsminātais mazais vīriņš izsaucās.
Otra brāzma.
- Viņš skūpsta otru, - uztrauktais aģents elsa.
Trešā brāzma.
- Viņš skūpsta tos visus! - aizgrābtais mazais džentlmenis iespiedzās.
Un, pūļa apdullinošo kliedzienu sveikta, procesija devās ceļā.
Kāpēc vai kādā kārtā tā sajaucās ar otro procesiju un kā pēdīgi tika ārā no sajukuma, kas tam sekoja, - tas ir vairāk, nekā mēs varam uzņemties aprakstīt, sevišķi tādēļ, ka misters Pikviks jau pašā notikumu sākumā ar kāda dzelteno karoga kārti bija dabūjis sitienu, kas viņam uztrieca cepuri uz acīm, deguna un mutes. Viņš raksta, ka tad, kad pēdīgi varējis pamest acis uz notiekošo, viņam visapkārt bijušas niknas, mežonīgas sejas, biezs putekļu mākonis un blīvs cīnītāju pūlis. Viņš attēlo, kā kāds neredzams spēks viņu izsviedis no karietes un ka viņš personīgi ņēmis dalību kautiņā ar dūrēm, bet viņš galīgi nespējot pasacīt, ar ko vai kā, vai kāpēc kāvies. Tad viņš sajutis, ka aizmugurē esošie to bīda augšup pa nez kādiem koka pakāpieniem, un, nostādījis cepuri pareizi, viņš ieraudzījis, ka atrodas starp saviem draugiem tribīnes kreisajā pusē pašā priekšā. Tribīnes labā puse bija rezervēta dzelteno partijai, bet centrs - mēram un viņa ierēdņiem; viens no tiem - resnais Ītensvilas herolds - zvanīja ar milzīgu zvanu, pavēlēdams ieturēt klusumu, kamēr misters Horeišo Fizkins un augstcienītais Semjuels Slamkijs, spiezdami roku pie sirds, ar vislielāko laipnību klanījās pret nemierīgo galvu jūru, kas pārpludināja laukumu tribīnes priekšā, un no turienes cēlās tāda vaimanu, saucienu, kliedzienu un brēcienu vētra, kas būtu darījusi godu pat zemestrīcei.