- Re, kur Vinkls, - sacīja misters Tapmens, paraustīdams savu draugu aiz piedurknes.
- Kur? - misters Pikviks ievaicājās, uzlikdams brilles, ko viņš līdz tam laimīgā kārtā bija glabājis kabatā.
- Tur, - misters Tapmens atteica, - uz tās mājas jumta.
Un patiešām, kāda kārniņu jumta svina noteku renē uz divi krēsliem ērti sēdēja misters Vinkls un misis Pota un vēcināja kabatas lakatiņus par zīmi, ka pazinuši viņus.
Pateikdamies par šo uzmanību, misters Pikviks nosūtīja lēdijai gaisa skūpstu.
Ceremonija vēl nebija sākusies, un, tā kā bezdarbīgs pūlis parasti ir noskaņots uz jokiem, ar šo pilnīgi nevainīgo rīcību pietika, lai ierosinātu pūļa asprātību.
- Ak tu vecais, sasodītais blēdis! - iekliedzās kāda balss. - Ko tu ķīķē uz meitenēm?
- Ak tu cienīgais grēcinieks! - uzsauca otrs.
- Uzlicis brilles, lai skatītos uz precētām sievām! - piemetināja trešais.
- Es redzēju, ka viņš tai pamirkšķināja ar savu blēdīgo, veco aci! - sauca ceturtais.
- Pieskatiet savu sievu, Pot! - auroja piektais, un tad atskanēja smieklu rēkoņa.
Tā kā šīs dzēlīgās piezīmes pavadīja aizvainojoši izteicieni, it kā misters Pikviks līdzinoties vecam aunam, un vairākas tamlīdzīgas asprātības un tā kā piedevām tās draudēja aizskart pilnīgi nevainīgas lēdijas reputāciju, mistera Pikvika sašutums bija ārkārtīgs; tomēr, tā kā šajā mirklī atskanēja aicinājums ievērot klusumu, viņš apmierinājās vienīgi ar to, ka apsvilināja pūli ar nožēlas pilnu skatienu par viņu aplamajiem prātiņiem, uz ko tas atbildēja ar vēl skaļākiem smiekliem.
- Klusumu! - mēra pavadoņi norēcās.
- Vifin, nodibiniet klusumu! - mērs sacīja ar svinīgu izskatu, kas piestāvēja viņa augstajam stāvoklim.
Paklausīdams šai prasībai, herolds atkal sarīkoja koncertu ar zvanu, kuram atbildot pūlī kāds iesaucās:
- Tītiņ! - kas izraisīja jaunus smieklus.
- Džentlmeņi, - mērs uzsauca, cik skaļi vien spēja. - Džentlmeņi! Brāļi, Ītensvilas pilsētas vēlētāji! Mēs šeit šodien esam sapulcējušies, lai izvēlētu pārstāvi, kas stātos mūsu nelaiķa...
Še mēru pārtrauca kāda balss pūlī.
- Lai dzīvo mērs! - balss sauca. - Un lai viņš nekad nepamet dzelzs sīkpreču veikaliņu, ar ko sev pelna naudu!
Šo aizrādījumu uz oratora profesiju uzņēma ar vētrainu sajūsmu, kas kopā ar zvana skaņām darīja viņa runas atlikušo daļu nesadzirdamu, atskaitot pēdējo teikumu, ar ko viņš pateicās sapulcei par pacietīgo uzmanību, ar kādu tā viņu noklausījusies. Šī pateicības izteikšana izraisīja jaunu jautrības eksploziju, kas ilga apmēram ceturtdaļu stundas.
Nākamais runātājs, garš, tievs džentlmenis ar ļoti sastīvinātu baltu apkaklīti, pēc tam kad viņu no pūļa atkārtoti bija uzaicinājuši «aizsūtīt kādu puiku uz mājām pajautāt, vai viņš nav atstājis savu balsi zem spilvena», lūdza nosaukt kādu piemērotu un noderīgu personu, kam viņus pārstāvēt parlamentā. un, kad viņš sacīja, ka tāds esot Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas pie Ītensvilas, fizkinieši aplaudēja, bet slamkijieši brēca tik ilgi un tik skaļi, ka viņi abi sekundantu runāšanas vietā būtu varējuši dziedāt komiskas kuplejas un neviens to nebūtu pat pamanījis.
Kad Horeišo Fizkina, eskvaira, draugi bija beiguši savu uzstāšanos, priekšā iznāca mazs, aizkaitināts džentlmenis sārtu seju, lai ieteiktu citu piemērotu un noderīgu personu Ītensvilas vēlētāju pārstāvēšanai parlamentā; un sārtsejainajam džentlmenim būtu vedies ļoti labi, ja vien viņš nebūtu bijis mazliet par ātru aizkaitināms, lai pienācīgā kārtā atbildētu uz pūļa jautrību. Taču pēc nedaudziem ļoti tēlainiem un daiļrunīgiem teikumiem sārtsejainais džentlmenis izbeidza rāšanos ar tiem, kas viņu no pūļa pārtrauca, un iesāka izaicinošu vārdu maiņu ar džentlmeņiem tribīnē; tad nu sacēlās tāds troksnis, ka spieda viņu izteikt savas jūtas vienīgi ar enerģisku pantomīmu, ko viņš arī darīja, bet pēc tam deva vārdu sekundantam, kas pusstundu lasīja uzrakstītu runu un ko nebija iespējams apstādināt, tāpēc ka viņš to bija iesniedzis «Ītensvilas Avīzei» un «Ītensvilas Avīze» to vārdu pa vārdam jau bija nodrukājusi.
Tad uzstājās pats Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas pie Ītensvilas, lai uzrunātu vēlētājus, taču viņš vēl nebija ne iesācis, kad augstcienītā Semjuela Slamkija rīcībā esošais orķestris sāka spēlēt ar tādu sparu, pret kuru šārīta muzicēšana bija tīrais nieks; atbildot uz to, dzelteno pūlis sāka apstrādāt zilo pūļa galvas un plecus, kādēļ zilo pūlis centās atbrīvoties no saviem ļoti nepatīkamajiem kaimiņiem - dzelteno pūļa, un sekoja laušanās, grūstīšanās un kaušanās, ko mēs nespējam apjēgt vairāk, kā spēja mērs, lai gan viņš izdeva stingras pavēles divpadsmit konstebliem5 notvert barvežus, kuru skaits sniedzās apmērām līdz divi simti piecdesmit.
Visi šie starpgadījumi sadusmoja un saniknoja Horeišo Fizkinu, eskvairu, no Fizkinlodžas pie Ītensvilas, kā arī viņa draugus, līdz pēdīgi Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas, lūdza pajautāt viņa oponentam - augstcienītajam Semjuelam Slamkijam no Slamkijholas, vai orķestris spēlējot ar viņa piekrišanu; kad augstcienītais Semjuels Slamkijs atteicās uz šo jautājumu atbildēt, Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas, pakratīja dūri pret augstcienītā Semjuela Slamkija, no Slamkijholas, seju; atbildot uz to, augstcienītais Semjuels Slamkijs, kura asinis saka vārīties, izsauca Horeišo Fizkinu, eskvairu, uz cīņu līdz nāvei. Sakarā ar šo visiem zināmo kārtības noteikumu un precedentu pārkāpumu mērs deva rīkojumu atskaņot ar zvaniņu jaunu fantāziju un paziņoja, ka pavēlēšot atvest pie sevis abus - kā Horeišo Fizkinu, eskvairu, no Fizkinlodžas tā augstcienīto Semjuelu Slamkinu, no Slamkijholas, un likšot viņiem apzvērēt, ka tie turēšot mieru. Pēc šiem briesmīgajiem draudiem iejaucās abu kandidātu atbalstītāji; kad abu partiju piekritēji trīs ceturtdaļas stundas bija cits ar citu izstrīdējušies, Horeišo Fizkins; eskvairs, pielika pirkstus pie cepures pret augstcienīto Semjuelu Slamkiju, augstcienītais Semjuels Slamkijs pielika pirkstus pie cepures pret Horeišo Fizkinu, eskvairu; orķestri apstādināja; pūli kaut cik pieklusināja, un Horeišo Fizkinam, eskvairam, tika dota iespēja turpināt.
Abu kandidātu runas, lai arī atšķirīgas pēc visiem citiem viedokļiem, saturēja visskaistāko uzslavu Ītensvilas vēlētāju nopelniem un izcilajām īpašībām. Ikviens no abiem izsacīja domas, ka nekad uz zemes neesot dzīvojuši patriotiskāki, neatkarīgāki, izglītotāki, cēlsirdīgāki un nesavtīgāki cilvēki kā tie, kas apsolījuši balsot tieši par viņu; abi neskaidri izsacīja aizdomas, ka pretējās puses vēlētājiem esot zināmas cūciskas un neglītas vājības, kas darot tos nepiemērotus svarīgo pienākumu izpildīšanai, uz ko tie aicināti. Fizkins izteica gatavību darīt visu, ko no viņa gribēšot, Slamkijs - apņēmību nedarīt nekā, ko no viņa prasīšot. Abi apgalvoja, ka Ītensvilas tirdzniecība, rūpniecība, komercija un uzplaukums viņu sirdij vienmēr būšot dārgāki par visu pasaulē; un katrs ar vislielāko paļāvību varēja apliecināt ka tieši viņš ir tas vīrs, kas galu galā jāievēlē.
Pēc tam balsoja, paceļot rokas; mērs to izšķīra par labu augstcienītajam Semjuelam Slamkijam, no Slamkijholas. Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas, pieprasīja balsu skaitīšanu, un tāpēc tika nolemts saskaitīt balsis. Tad ierosināja izteikt mēram pateicību par prasmīgo rīcību priekšsēdētāja krēslā; un mērs, sirsnīgi vēlēdamies, kaut viņam būtu bijis krēsls (jo viņš visu laiku bija stāvējis kājās), pateicās sapulcei. Procesijas atkal sakārtojās, karietes lēni virzījās cauri pūlim, un pūlis ar kliedzieniem un saucieniem izrādīja tām savas jūtas vai acumirklīgo noskaņojumu.