- Savādi radījumi ir tādi sievišķi, - vīrs ar netīro seju piebilda pēc klusuma brīža.
- Jāā, par to nav ko runāt, - kūpinādams cigāru, teica kāds vīrs ar ļoti sarkanu seju.
Pēc šī mazumiņa filozofijas atkal iestājās klusums.
- Šai pasaulē, protiet, ir vēl dīvainākas lietas nekā sievišķi, - vīrs ar melno aci noteica, lēni piepildīdams lielas holandiešu pīpes ļoti ietilpīgo galviņu.
- Vai jūs esat precējies? - vīrs ar netīro seju apvaicājās.
- Nevaru sacīt, ka būtu.
- Es tā tūliņ domāju.
Te vīram ar netīro seju par paša atbildi uznāca smieklu lēkme, kurā viņam piebiedrojās kāds vīrs ar pieglaimīgu balsi un labsirdīgu seju, kurš vienmēr centās piekrist katram runātājam.
- Sievietes, džentlmeņi, - jūsmīgais Snodgrass sacīja, - galu galā sniedz mums dzīvē lielu atbalstu un mierinājumu.
- Tā tas ir, - labsirdīgais džentlmenis apstiprināja.
- Kad viņas ir pie laba prāta, - piebilda vīrs ar netīro seju.
- Un tas ir pilnīgi pareizi, - labsirdīgais atteica.
- Es noraidu šādus iebildumus, - sacīja misters Snodgrass. kura domas vienmēr atgriezās pie Emīlijas Vordlas. - Es tās noraidu ar nicināšanu... ar sašutumu. Parādiet man cilvēku, kas kaut ko saka pret sievieti kā sievieti, un es viņam droši pasacīšu, ka viņš nav vīrietis!
Šeit misters Snodgrass izņēma cigāru no mutes un spēcīgi uzsita uz galda dūri.
- Tas ir labs un pareizs arguments, - labsirdīgais cilvēks atbildēja.
- Bet kaut kam es tur nevaru piekrist, - pārtrauca vīrs ar netīro seju.
- Jūsu vārdos, ser, bez šaubām, ir ļoti daudz patiesības, - labsirdīgais džentlmenis ieminējās.
- Uz jūsu veselību, ser! - sacīja ceļojošais aģents ar vientulīgo aci, veltīdams misteram Snodgrasam atzinīgu galvas mājienu.
Misters Snodgrass pateicās par komplimentu.
- Man vienmēr patīk dzirdēt prātīgu vārdu pārmaiņu, - tirdzniecības aģents turpināja, - tādu asprātīgu kā šo, tas ir ļoti pamācoši; taču šis mazais ķīviņš par sievietēm lika man atcerēties kādu stāstu, ko es dzirdēju no sava vecā tēvoča. Kad es to nupat atcerējos, tad arī sacīju, ka dažreiz jāsastopas ar vēl dīvainākām lietām nekā sievišķi.
- Es labprāt šo stāstu paklausītos, - sacīja vīrs ar sarkano seju un cigāru.
- Patiešām? - tirdzniecības aģents īsi atbildēja, turpinādams sparīgi smēķēt.
- Man arī patiktu, - piebilda misters Tapmens, pirmo reizi ierunādamies.
Viņš vienmēr ļoti vēlējās palielināt savu zināšanu krājumu.
- Jums arī? Nu labi, izstāstīšu. Nē, nestāstīšu. Es zinu, ka jūs tam neticēsit, - attrauca vīrs ar blēdīgo aci, likdams tai izskatīties blēdīgākai nekā jebkad.
- Ja jūs sakāt, ka tas ir patiess, es, protams, ticēšu, - misters Tapmens apliecināja.
- Labi, ja mēs tā vienojamies, tad es to izstāstīšu, - ceļojošais aģents atbildēja. - Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par Bilsona un Slema lielo tirdzniecības namu? Taču tas nav svarīgi, esat dzirdējuši vai neesat, tādēļ ka viņi jau sen kopš beiguši darbību.
Šis gadījums notika pirms astoņdesmit gadiem ar kādu šī nama aģentu, bet viņš bija ļoti labs draugs manam tēvocim, un mans tēvocis atstāstīja šo stāstu man. Tam ir dīvains nosaukums, bet parasti viņš to dēvēja par
CEĻOJOŠĀ AĢENTA STĀSTU
un mēdza stāstīt apmēram tā.
Kādā ziemas vakarā ap pulksten pieciem, kad tikko bija sācis krēslot, uz ceļa, kas ved pāri Marlboro1 kāpām, būtu bijis redzams kāds vīrs, kas, sēdēdams divriču ratos, dzina savu nogurušo zirgu Bristoles virzienā. Es teicu - viņš būtu bijis redzams - un nešaubos, ka viņu būtu redzējuši, ja kaut vienam cilvēkam, kas nav akls, gadījies iet pa to ceļu; bet laiks bija tik slikts un vakars tik auksts un lietains, ka uz ceļa nebija nekā cita kā vienīgi ūdens, un ceļotājs viens pats vilkās pa ceļa vidu vientuļš un sadrūmis. Ja kāds tā laika ceļojošs aģents būtu ieraudzījis mazos, sagrabējušos divričus ar māla krāsas malām un sarkaniem riteņiem un niķīgo, ļaundabīgo, straujo, bēro ķēvi, kas izskatījās kā miesnieka zirga un divpensu pastnieka ponija krustojums, tas tūliņ būtu zinājis, ka šis ceļotājs nevar būt neviens cits kā Toms Smārts no lielās Bilsona un Slema firmas Ketītonstrītā, Sitijā. Taču tur nebija neviena ceļojoša aģenta, kas to redzētu, un tāpēc neviens par šo lietu nekā nezināja; un tā Toms Smārts un viņa māla krāsas divriči ar sarkanajiem riteņiem un niķīgā ķēve ar ātro gaitu kopīgi devās uz priekšu, paturēdami noslēpumu pie sevis, un neviens netika ne par matu gudrāks.
Pat šai drūmajā pasaulē ir daudz patīkamāku vietu par Mārlboro kāpām, kad pūš stiprs vējš; un, ja tam vēl pieliksit klāt drūmu ziemas vakaru, dubļainu un izmirkušu ceļu un nepārtrauktu, stipru lietu un pats savā personā izbaudīsit visa tā iespaidu, jūs pilnīgi sapratīsit, ko šis aizrādījums nozīmē.
Vējš pūta ne pretī un ne no muguras, lai arī tas būtu bijis diezgan nepatīkami, bet šķērsu ceļam, triekdams lietu slīpās strūklās, kas atgādināja līnijas, kādas parasti novilktas skolas burtnīcās, lai skolēni ieturētu pareizo slīpumu. Uz brīdi brāzmas pierima, un ceļotājs jau sāka sevi apmānīt ar ticību, ka, iepriekšējā niknuma nogurdināts, vējš mierīgi nolicies atpūsties, kad - hūū! - viņš to izdzirda kaucam un svilpojam tālumā, un tas nāca, traukdamies pār pakalniem un drāzdamies pār klajumiem, arvien pieaugdams stiprumā un spēkā, līdz ar spēcīgu brāzienu triecās pret zirgu un cilvēku, dzīdams asas lietus strūklas viņiem ausīs un savu auksto, mitro elpu - līdz pat kauliem; un, pametis tos, tas aizskrēja tālu tālu, apdullinoši aurodams, it kā izsmiedams viņu nespēku un triumfēdams sava spēka un varas apziņā.
Bērā ķēve, nolaidusi ausis, šļakstināja uz priekšu cauri dubļiem un ūdenim, šad tad atmezdama galvu, it kā gribēdama izsacīt savu neapmierinātību par dabas spēku ļoti nedžentlmenisko uzvešanos, tomēr iedama ātrā solī, līdz kāds vēja grūdiens, daudz niknāks nekā iepriekšējie, kas tiem bija uzbrukuši, lika tai piepeši apstāties un atsperties ar visām četrām kājām stingri pret zemi, lai neļautu vējam sevi apgāzt. Un tā bija sevišķa laime, ka viņa tā darīja, jo niķīgā ķēvīte bija tik viegla un divriči tik viegli, un Toms Smārts tāds viegla svara vīrs, ka gadījumā, ja vējš ķēvi būtu apgāzis, viņi visi kopā būtu neizbēgami vēlušies apkārt un apkārt, līdz sasniegtu zemes robežas vai sagaidītu, kamēr vējš apstājas, un abos gadījumos būtu ļoti iespējams, ka ne niķīgā ķēve, ne māla krāsas divriči ar sarkanajiem riteņiem, ne Toms Smārts vairs nekad nebūtu nekam derīgi.
«Velns lai parauj manas bikšu lences un bakenes!» saka Toms Smārts. (Tomam reizēm ir nelāga paradums lādēties.) «Velns lai parauj manas bikšu lences un bakenes,» saka Toms, «ja tas nav jauki, tad pūt man!»
Ļoti iespējams, ka jūs man jautāsit, kāpēc Toms Smārts, būdams jau izpūsts līdz kauliem, izsacīja vēlēšanos vēlreiz paciest to pašu. Es to nevaru pasacīt - viss, ko es zinu, ir tas, ka Toms Smārts tā sacīja vai vismaz viņš vienmēr stāstījis manam tēvocim, ka viņš tā sacījis, un tas jau ir viens un tas pats.
«Pūt man!» saka Toms, un ķēve nozviedzas, it kā viņa būtu pilnīgi tajās pašās domās.
«Galvu augšā, vecenīt,» sacīja Toms, viegli uzplīkšķinādams ar pātagas galu bērajai ķēvei pa kaklu. «Tādā naktī kā šī nav jēgas dzīties uz priekšu; pirmajā mājā, pie kuras nonāksim, mēs apstāsimies, tādēļ, jo ātrāk tu kusties, jo ātrāk tiksim pie vietas. Noo, vecenīt, veicīgāk, veicīgāk!»