«Nu labi,» sacīja atraitne, šoreiz iesmiedamās pilnā balsī. «Kad es precēšos, ceru, man būs tik labs vīrs, kādu jūs man novēlat.»
«Proti, Džinkinss,» teica Toms.
«Dievs kungs, ser!» izsaucās atraitne.
«O, nestāstiet man nekā,» sacīja Toms, «es viņu pazīstu.»
«Es esmu pārliecināta, ka neviens, kas viņu pazīst, nezina par viņu nekā slikta,» sacīja atraitne, ko aizskāra Toma noslēpumainā izrunāšanās.
«Hm,» teica Toms Smārts.
Atraitne nolēma, ka pēdējais laiks sākt raudāt, tādēļ viņa izņēma kabatas lakatiņu un apvaicājās, vai Toms vēloties viņu apvainot; vai, viņš domājot, ka tas esot džentlmeniski - nomelnot otru džentlmeni tam aiz muguras; kāpēc, ja viņam esot kaut kas sakāms, viņš to nepasakot kā vīrs vīram, bet šādā kārtā biedējot vāju nabaga sievieti; un tā tālāk.
«Es to viņam pateikšu visai drīz,» sacīja Toms, «vienīgi vēlos, lai jūs to dzirdētu pirmā.»
«Kas tas ir?» jautāja atraitne, nopietni lūkodamās Toma sejā.
«Tas jūs pārsteigs,» sacīja Toms, iebāzdams roku kabatā.
«Ja jūs gribat sacīt, ka viņam nav naudas,» teica atraitne, «tad to es jau zinu, un jums nav ko uztraukties.»
«Ek, nieki, tas nav tas,» sacīja Toms Smārts. «Man arī nav naudas. Tas nav tas.»
«Ak dievs! Kas tas varētu būt?» izsaucās nabaga atraitne.
«Nebīstieties!» sacīja Toms Smārts. Viņš lēni izņēma vēstuli un atvēra to. «Jūs nesāksit kliegt?» Toms vaicāja šaubīdamies.
«Nē, nē,» atbildēja atraitne, «parādiet man to!»
«Jūs neģībsit un nedarīsit citas tamlīdzīgas muļķības?» taujāja Toms.
«Nē, nē,» steidzīgi atbildēja atraitne.
«Un neskrieniet ārā un nesāciet viņu sist,» sacīja Toms, «tādēļ ka es to izdarīšu jūsu vietā; jums labāk būtu nepūlēties.»
«Labi, labi,» sacīja atraitne, «parādiet man to!»
«Lūdzu,» atbildēja Toms Smārts un, to sacīdams, ielika vēstuli atraitnei rokā.
Džentlmeņi, esmu dzirdējis savu tēvoci stāstām, ka Toms Smārts teicis, ka atraitnes vaimanas, kad viņa uzzinājusi šo atklājumu, būtu varējušas saplosīt pat akmens sirdi. Toms, protams, bija ļoti mīkstsirdīgs, un viņa sirdi tās plēsa vai gabalos.
Atraitne locījās sāpēs un lauzīja rokas.
«Ak, vīriešu nelietība un bezgodība!» teica atraitne.
«Šausmīgi, godājamā kundze, bet nomierinieties!» sacīja Toms Smārts.
«Es nevaru nomierināties!» brēca atraitne. «Nekad vairs neatradīšu nevienu citu, ko es tā varētu mīlēt!»
«O jā, jūs atradīsit, mana dārgā,» sacīja Toms Smārts, žēlās par atraitnes nelaimi likdams nobirt vislielākā izmēra asaru krusai.
Savā līdzjūtības pārpilnībā Toms Smārts bija aplicis roku atraitnei ap viduci, un atraitne savās dziļajās bēdās cieši spieda Toma plaukstu. Viņa palūkojās uz augšu Toma sejā un pasmaidīja caur asarām. Toms palūkojās uz leju viņas sejā un pasmaidīja caur savējām.
Man, džentlmeņi, nav izdevies izdibināt, vai šajā nozīmīgajā brīdī Toms atraitni noskūpstīja vai ne. Viņš mēdza stāstīt manam tēvocim, ka neesot to darījis, bet man par to ir šaubas. Starp mums runājot, džentlmeņi, es drīzāk domāju, ka viņš to noskūpstīja.
Lai būtu kā būdams, Toms pusstundu vēlāk izsvieda ļoti garo vīru pa priekšējām durvīm un pēc mēneša apprecēja atraitni. Un viņš mēdza braukāt pa apkaimi māla krāsas divričos ar sarkaniem riteņiem un ar niķīgo straujo ķēvi, kamēr pēc daudziem gadiem izbeidza savu veikalu un aizbrauca ar sievu uz Franciju; un tad veco māju noārdīja.
- Atļaujiet man jautāt, - ziņkārīgais vecais džentlmenis ieminējās, - kas notika ar krēslu?
- Nu, - vienacainais aģents atbildēja, - kāzu dienā tika novērots, ka tas ļoti stipri krakšķ, bet Toms nevarēja droši pateikt, vai tas bijis aiz prieka vai aiz miesīga nespēka. Viņam tomēr drīzāk licies, ka tas bijis pēdējā iemesla dēļ, jo pēc tam krēsls vairs nekad neesot runājis.
- Visi šim stāstam ticēja, vai ne? - vīrs ar netīro seju ieteicās, atkal piepildīdams pīpi.
- Atskaitot Toma ienaidniekus, - aģents atbildēja. - Daži no tiem sacīja, ka Toms to izdomājis no sākuma līdz galam; un citi sacīja, ka viņš bijis piedzēries, un tas viņam tikai tā izlicies un ka viņš kļūdīdamies paņēmis svešās bikses jau pirms gulētiešanas. Bet, ko viņi teica, to neviens neņēma vērā.
- Toms Smārts teica, ka tā visa esot patiesība?
- Katrs vārds.
- Un jūsu tēvocis?
- Katrs burts.
- Tad tie abi ir bijuši jauki cilvēki, - vīrs ar netīro seju noteica.
- Jā, tādi tie bija, - aģents apstiprināja. - Tiešām, ļoti jauki cilvēki!
1 - Marlboro - krīta plakankalne pa ceļam no Londonas uz Batu - slavenu kūrvietu ar karstiem minerālūdeņu avotiem.
XV NODAĻA
Mistera Pikvika sirdsapziņa viņam mazliet pārmeta neseno nevērīgo izturēšanos pret draugiem «Pāvā», un viņš trešās dienas rītā pēc vēlēšanām patlaban gribēja doties pie tiem apjautāties, kad viņa uzticamais kalps pasniedza vizītkarti, uz kuras bija iegravēts šāds uzraksts:
Misis Leo Hantere Alā. Ītensvilā
- Kāda persona gaida, - lakoniski sacīja Sems.
- Vai tā persona vēlas satikt mani, Sem? - misters Pikviks jautāja.
- Viņam vajgas taisni jūs un neviens cits neder, kā teica velna privātsekretārs, kad viņš pievāca doktoru Faustu, - misters Vellers atbildēja.
- Viņam? Vai tad tas ir džentlmenis? - misters Pikviks pabrīnījās.
- Ja nav džentelmens, tad ļoti laba imitācija, - misters Vellers atbildēja.
- Bet šī ir lēdijas vizītkarte, - misters Pikviks aizrādīja.
- Tomēr man to iedeva džentelmens, - Sems atteica, - un viņš gaida viesistabā... teica, ka gaidīs vai cauru dienu, bet jūsus vajgot satikt.
Dzirdēdams par šādu apņēmību, misters Pikviks nokāpa viesistabā. Tur sēdēja kāds nopietna izskata cilvēks, kas, viņam ienākot, pielēca kājās un sacīja ar dziļu cieņu:
- Misters Pikviks, man šķiet.
- Tas pats.
- Atļaujiet man, ser, to godu satvert jūsu roku... atļaujiet man, ser, to paspiest! - nopietnais cilvēks sacīja.
- Protams, - misters Pikviks atteica. Svešinieks pakratīja pasniegto roku un tad turpināja:
- Mēs esam dzirdējuši par jūsu slavu, ser. Troksnis, ser, ko sacēla jūsu arheoloģiskā diskusija, ir sasniedzis misis Leo Hanteres ausis... manas sievas, ser; es esmu misters Leo Hanters1.
Svešinieks brīdi klusēja, it kā sagaidītu, ka misteru Pikviku šis atklājums apstulbinās, bet, redzēdams, ka tas paliek pilnīgi mierīgs, turpināja:
- Mana sieva, ser, - misis Leo Hantere - lepojas, ka var ieskaitīt starp saviem paziņām visus tos, kas kļuvuši slaveni ar saviem darbiem un talantiem. Atļaujiet man, ser, šajā sarakstā goda vietā ierakstīt misteru Pikviku un viņa biedrus - tā kluba locekļus, kurš savu nosaukumu ieguvis no viņa vārda.
- Es, ser, būšu ārkārtīgi laimīgs, ja varēšu iepazīties ar šādu lēdiju, - misters Pikviks atbildēja.