- Ko! - iekliedzās misters Snodgrass, pēkšņi atgūdams runas spēju, ko viņam bija laupījis ārkārtīgais pārsteigums, un metās starp abiem, riskēdams saņemt sitienu pa deniņiem no abām pusēm. - Ko! Mister Pikvik, uz jums lūkojas visa pasaule! Mister Tapmen! Jūs, tāpat kā mūs visus, apspīd viņa nemirstīgā vārda gaisma! Kaunieties, džentlmeņi, kaunieties!
Neparastās līnijas, ko acumirklīgā kaislība bija ievilkusi mistera Pikvika gaišajā un atklātajā pierē, viņa jaunajam draugam runājot, pamazām izzuda kā melna zīmuļa pēdas, kad tām pāri slīd dzēšamā gumija. Pirms misters Snodgrass beidza runāt, mistera Pikvika seja bija pieņēmusi savu parasto labvēlīgo izskatu.
- Es pārsteidzos, - misters Pikviks ieminējās, - ļoti pārsteidzos. Tapmen, dodiet roku!
Tumšās ēnas nozuda no mistera Tapmena sejas, kad viņš cieši satvēra sava drauga roku.
- Es arī biju pārsteidzīgs, - viņš sacīja.
- Nē, nē, - misters Pikviks pārtrauca, - vaina ir mana. Vai jūs vilksit zaļo samta žaketi?
- Nē, nē, - misters Tapmens atbildēja. .
- Jūs to darīsit man par prieku, - misters Pikviks nobeidza.
- Labi, labi, vilkšu, - misters Tapmens attrauca.
Tūdaļ nolēma, ka misters Tapmens, misters Vinkls un misters Snodgrass tērpsies maskās. Tādējādi pašas siltākās un labākās jūtas paskubināja misteru Pikviku piekrist tādai izdarībai, no kuras viņa veselīgais saprāts būtu licis atturēties. Spilgtāku ilustrāciju viņa labajam raksturam būtu grūti iedomāties pat tad, ja šajās lappusēs attēlotie notikumi būtu pilnīgi izdomāti.
Misters Leo Hanters nebija pārspīlējis mistera Solomona Lūkesa krājumus. Viņa garderobe bija bagāta - ļoti bagātīga, varbūt ne stingri klasiska, ne arī gluži jauna, tāpat tajā nebija atrodams neviens apģērba gabals, kas būtu darināts precīzi pēc kāda laikmeta vai laika modes, bet viss bija vairāk vai mazāk nobārstīts vizuļiem, - un kas gan ir skaistāks par vizuļiem! Var iebilst, ka tie nav piemēroti dienas gaismai, bet katrs zina, kā tie mirdzētu, ja iedegtu lampas, un nekas nevar būt skaidrāks par to, ka tādā gadījumā, ja cilvēki rīko masku balles dienā un tērpi neizskatās gluži tik labi, kā tie izskatītos vakarā, vainīgi ir vienīgi cilvēki, kas rīko masku balles, bet nekādā ziņā nav apvainojami vizuļi. Tāds bija mistera Solomona Lūkesa pārliecinošais uzskats, un, šādu argumentu iespaidoti, misters Tapmens, misters Vinkls un misters Snodgrass ietērpās kostīmos, kādus viņa gaume un pieredze lika ieteikt kā šim gadījumam sevišķi piemērotus.
Pikvikiešu vajadzībām no «Pilsētas Ģerboņa» tika noīrēta kariete, un turpat pasūtīja ekipāžu, lai misteru un misis Potus nogādātu uz misis Leo Hanteres dārzu, kas, kā misters Pots, delikāti pateikdamies par ielūgumu, jau bija konfidenciālā kārtā paziņojis «Ītensvilas Avīzē», «sniegs visdažādākos un patīkamākos valdzinājumus - mulsinošu skaistuma un talanta mirdzumu - izšķērdīgu un dāsnu viesmīlību - un pāri visam - vislielāko krāšņumu visizmeklētākās gaumes robežās un greznību, ko padara izsmalcinātu pilnīga harmonija un visšķīstākā sadraudzība, ar ko salīdzināta pati Austrumu pasaku zemes teiksmainā greznība liktos ietērpta tikpat tumšās un drūmās krāsās, kādam jābūt tā īgnā un nevīrišķīgā radījuma prātam, kurš iedrošinājies ar savas skaudības indi aptraipīt sagatavošanās darbus, ko veikusi tikumīgā un augsti cildenā lēdija, uz kuras altāra top nolikta šī pazemīgā apbrīnas balva». Šī pēdējā kodīga sarkasma pilnā piebilde bija mērķēta «Neatkarīgajam», kas tādēļ, ka nebija ielūgts, četros avīzes numuros pēc kārtas pūlējās visu šo notikumu izsmiet, izmantojot vislielāko druku, turklāt saliekot visus īpašības vārdus ar lielajiem burtiem.
Rīts pienāca. Bija patīkami uzskatīt misteru Tapmenu pilnā laupītāja ietērpā ar ļoti ciešu žaketi, kas viņa plecus un muguru vērta līdzīgu adatu spilventiņam. Kāju augšdaļa bija iespīlēta īsās samta biksēs, bet apakšdaļu apņēma tas sarežģītais tinums, kas īpaši patīk laupītājiem. Bija patīkami uzlūkot viņa atklāto un godīgo seju, kas slējās no vaļējās krekla apkakles, apgādāta ar lieliskām ūsām un izkrāsota ar dedzinātu korķi, un vērot visu krāsu lentām izgreznoto, cukurgalvai līdzīgo platmali, ko viņam vajadzēja turēt uz ceļgaliem, tāpēc ka neviena mums zināma slēgtā kariete neļauj nevienam cilvēkam turēt šāda veida cepuri starp galvu un karietes jumtu. Tikpat jocīgi un patīkami bija ģērbies misters Snodgrass - zilā atlasa vamzī un apmetnī, ciešās balta zīda biksēs un kurpēs un sengrieķu bruņu cepurē, proti, tērpā, kas, kā katrs zina (un, ja arī nezina, toties misters Solomons Lūkess zina), neapstrīdami ir bijis parastais trubadūra ikdienas apģērbs no vissenākajiem laikiem līdz viņu pilnīgai izzušanai no zemes virsas. Tas viss bija patīkami, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar pūļa klaigāšanu, kad slēgtā kariete apstājās aiz mistera Pota ekipāžas, kas pati bija apstājusies pie mistera Pota durvīm, kuras atvērās un parādīja dižo Potu, ģērbušos kā krievu pristavu ar briesmīgu pātagu rokā, kas ļoti gaumīgi simbolizēja «Ītensvilas Avīzes» vareno spēku un šausmīgos cirtienus, kādus tā deva sabiedrības ienaidniekiem.
- Bravo! - no gaiteņa sauca misters Tapmens un misters Snodgrass, ieraudzīdami staigājošo alegoriju.
- Bravo! - no gaiteņa atskanēja mistera Pikvika balss.
- Urā! Lai dzīvo Pots! - pūlis kliedza.
Dzirdot šos apsveikumus, misters Pots, smaidīdams ar labvēlīgu cienību, kas pietiekami liecināja, ka viņš apzinās savu spēku un zina, kā to likt lietā, iekāpa karietē.
Tad no mājas iznāca misis Pota, kas būtu izskatījusies ļoti līdzīga Apolonam, ja nebūtu ģērbusies kleitā. Viņu pavadīja misters Vinkls, kuru tā gaiši sarkanajos svārkos būtu varējuši noturēt tikai par sportistu, ja viņš nebūtu izskatījies tikpat līdzīgs pastmeistaram. Pēdējais nāca misters Pikviks, kuram zēni aplaudēja tikpat spēcīgi kā pārējiem, droši vien domādami, ka viņa šaurās bikses un getras ir kaut kādas tumšo viduslaiku paliekas; un tad abi rati devās ceļā pie misis Leo Hanteres. Misters Vellers (kam bija jāpalīdz apkalpot viesus) bija novietojies uz bukas tai karietei, kurā sēdēja viņa kungs.
It visi - vīrieši, sievietes, zēni, meitenes un mazbērni, kas bija sapulcējušies aplūkot viesus masku balles apģērbos, spiedza aiz prieka un sajūsmas, kad misters Pikviks ar laupītāju pie vienas rokas un trubadūru pie otras soļoja uz dārza ieeju.
Nekad nebija dzirdēti tā kliedzieni kā tie, kas sveica mistera Tapmena pūliņus nostiprināt sev uz pakauša cukurgalvai līdzīgo platmali, lai varētu ieiet dārzā pienācīgā stilā.
Viss bija sagatavots vislielākā mērā apburoši un pilnīgi atbilda pravietīgā mistera Pota paredzējumiem par Austrumu pasaku zemes krāšņumu, līdz ar to pietiekami pārliecinoši apgāzdams zemiskā «Neatkarīgā» ļaunprātīgos izdomājumus. Dārzs bija lielāks par vienu un ceturtdaļu akra un viss ļaužu pārpilns. Nekad nebija redzēts tāds skaistums, elegance un literatūras talantu mirdzums. Šeit, ģērbusies kā sultāne, bija jaunā lēdija, kas «Ītensvilas Avīzē» «taisīja» dzeju». Viņa balstījās uz rokas jaunam džentlmenim, kas «taisīja» kritikas nodaļu un atbilstoši tam bija ģērbies feldmaršala uniformā, ja neskaita zābakus. Šeit bija veseli pūļi šādu ģēniju, un katra saprātīga persona būtu uzskatījusi, ka ir pietiekoši liels gods satikties ar tiem. Taču vēl vairāk, še bija pusducis lauvu2 no Londonas - rakstnieki, īsti rakstnieki, kas bija sarakstījuši veselas grāmatas un pēc tam tās iespieduši, - un šeit jūs varējāt tos redzēt staigājam līdzīgi parastiem cilvēkiem, smaidām un runājam - jā, un runājam diezgan lielas muļķības, bez šaubām, ar to labo nolūku, lai darītu sevi saprotamus apkārt esošajiem vienkāršajiem ļaudīm. Bez tam še bija orķestris kartona cepurēs, četri dziedātāji no nezināmas zemes savos nacionālajos tērpos un ducis īrētu viesmīļu savos nacionālajos tērpos - turklāt ļoti netīros tērpos. Un pāri visam - še bija misis Leo Hantere, kas, ģērbusies kā Minerva, saņēma viesus, vai kūsādama aiz lepnuma un apmierinājuma, kas sapulcējusi kopā šādus izcilus cilvēkus.