- Misters Pikviks, kundze, - sacīja kāds apkalpotājs, kad šis džentlmenis ar cepuri rokā un ar laupītāju un trubadūru pie sāniem tuvojās prezidējošajai dievietei.
- Ko! Kur? - misis Leo Hantere izsaucās salēkdamās, tēlodama ārkārtēju pārsteigumu.
- Šeit, - misters Pikviks atsaucās.
- Vai tas ir iespējams, ka man patiešām ir laime uzlūkot pašu misteru Pikviku!- misis Leo Hantere izsaucās.
- Viņš pats, kundze, - atbildēja misters Pikviks, ļoti zemu palocīdamies. - Atļaujiet iepazīstināt manus draugus... misters Tapmens... misters Vinkls... misters Snodgrass... ar «Mirstošās vardes» autori.
Pavisam nedaudzi, atskaitot tos, kas paši mēģinājuši, zinās, kāds grūts process ir paklanīšanās, ja uzģērbtas zaļas, īsas samta bikses, cieti pieguļoša žakete un augsta cepure vai arī zils atlasa vamzis un baltas, cieši pieguļošas zīda bikses, vai korda bikses līdz ceļiem un atloku zābaki - apģērba piederumi, kas nav gatavoti pēc valkātāja mēra, bet uzvilkti viņam mugurā, nekādā ziņā nerēķinoties ar valkātāja un tērpa attiecīgajiem izmēriem. Nekad nebija redzētas tādas krampjainas kustības, kādas izdarīja mistera Tapmena augums, viņam nopūloties izskatīties brīvam un graciozam, ne arī tādas mākslīgas pozas, kādas rādīja viņa maskās ģērbtie draugi.
- Mister Pikvik, - misis Leo Hantere sacīja, - jums jāapsola, ka visu dienu paliksit pie maniem sāniem. Še ir simtiem ļaužu, kuri man katrā ziņā ar jums jāiepazīstina.
- Jūs esat ļoti laipna, kundze, - misters Pikviks atteica.
- Vispirms - šeit ir manas mazās meitenītes; es viņas gandrīz aizmirsu, - Minerva ieteicās, nevērīgi norādīdama uz divām pilnīgi pieaugušām jaunām lēdijām, no kurām vienai varēja būt ap divdesmit, bet otrai viens vai divi gadi vairāk un kuras bija ģērbtas ļoti meitenīgos tērpos, - vai nu tādēļ, lai pašas izskatītos jaunas, vai tādēļ, lai jaunāka izskatītos viņu māmiņa, par to misters Pikviks mums neko neziņo.
- Viņas ir ļoti skaistas, - misters Pikviks ieminējās, kad meitenes pēc iepazīstināšanas gāja projām.
- Viņas ir ļoti līdzīgas savai mātei, ser, - misters Pots majestātiski atteica.
- Ak jūs nerātni! - misis Leo Hantere izsaucās, rotaļīgi iesizdama pa redaktora roku ar vēdekli (Minerva ar vēdekli!).
- Kā ne, godājamā misis Hantere, - sacīja misters Pots, kas Alā izpildīja zvērināta taurētāja lomu, - jūs taču zināt, ka pagājušajā gadā, kad jūsu portrets bija izstādīts Karaliskajā akadēmijā, visi vaicāja, vai tā esat jūs vai jūsu jaunākā meita, jo jūs bijāt tik ļoti līdzīgas, ka nebija iespējams atšķirt.
- Nu labi, ja arī viņi tā teica, - kāpēc jums tas jāatkārto svešu klātbūtnē? - misis Leo Hantere teica, otrreiz ieplikšķinādama ar vēdekli «Ītensvilas Avīzes» snaudošajam lauvam.
- Grāf! Grāf! - misis Leo Hantere spalgi izsaucās, vērsdamās pie kāda svešzemju uniformā ģērbta cilvēka ar lielu vaigbārdu, kas patlaban gāja garām.
- Ā! Jūs man sauc? - grāfs atsaucās, pagriezdamies atpakaļ.
- Es vēlos sapazīstināt divus ļoti gudrus cilvēkus, - misis Leo Hantere sacīja. -
Mister Pikvik, man ir liels prieks jūs iepazīstināt ar grāfu Smorltorku. - Un viņa steidzīgi pačukstēja misteram Pikvikam: - Slavens ārzemnieks... kopo materiālus savam lielajam darbam par Angliju... khem!...grāfs Smorltorks, misters Pikviks.
Misters Pikviks apsveica grāfu ar visu cieņu, kāda pienākas tik slavenam cilvēkam, un grāfs izvilka piezīmju grāmatiņu.
- Kā jūs teic, misis Hant? - grāfs jautāja, laipni uzsmaidīdams aplaimotajai misis Leo Hanterei. - Pig Vig vai Big Vig3... tā jūs sauc... advokāt?... ko? Es saprot - tas ir tā. Big Vig, - un grāfs gatavojās ierakstīt savā piezīmju grāmatiņā misteru Pikviku kā kādu džentlmeni no tiem, kas valkā likumnieka talāru un kas savu vārdu atvasinājis no profesijas, pie kuras pieder, kad iejaucās misis Leo Hantere.
- Nē, nē, grāf, - lēdija sacīja, - Pik-viks.
- Ahā, saprot, - atbildēja grāfs. - Pīk - vārds, Vīkss -uzvārds; labs, ļoti labs. Pīk Vīks. Kā jums iet, Vīks?
- Pateicos, ļoti labi, - misters Pikviks atbildēja ar visu savu parasto pieklājību. - Vai jūs jau ilgi Anglijā?
- Ilgs - ļoti ilgs laiks - div nedeļs - vēl vairāk.
- Vai ilgi šeit paliksit?
- Vien nedēļ.
- Jums būs diezgan ko darīt, - misters Pikviks sacīja smaidīdams, - lai šajā laikā savāktu visus materiālus, kas jums vajadzīgi.
- Ē, tie ir savākts, - grāfs attrauca.
- Patiešām? - misters Pikviks teica.
- Tie ir te, - grāfs piebilda, nozīmīgi iesizdams ar pirkstu sev pa pieri. - Liels gramat mājās - pils ar piezīm - muziks, glezns, zināta, dzej, poltiks - viss liets.
- Vārds politika, ser, - misters Pikviks aizrādīja, - satur pats sevī grūtas un ļoti plašas studijas.
- Ā! - teica grāfs, atkal izvilkdams piezīmju grāmatiņu. - Dikt labs... jauks vārd, ar ko iesākt nodaļ. Četrdesmit septītā nodaļ. Poltiks. Vārds «poltiks» aptur pats no sev...
Un mistera Pikvika izteiciens tika ierakstīts grāfa Smorltorka piezīmju grāmatiņā ar tādām variācijām un piemetinājumiem, kādus diktēja grāfa bagātā fantāzija vai arī nepilnīgās valodas zināšanas.
- Grāf, - misis Leo Hantere ieteicās.
- Misis Hant? - grāfs atbildēja.
- Te ir misters Snodgrass, mistera Pikvika draugs un dzejnieks.
- Pagaidi - iesaucās grāfs, vēlreiz izvilkdams piezīmju grāmatiņu. - Virsraksti dzejs - nodaļ: literār draug - vārds Snovgrass, dikt labs. Iepazīstin ar Snovgrass - liels dzejniek, Pīk Vīkss draug - no misis Hant, kas uzrakstīj otr jauks dzejol - kā to sauc? - Vārds - «Mirstoš vārds» - ļot labs - paties ļot labs.
Grāfs atlika atpakaļ savu piezīmju grāmatiņu un, vairākkārtīgi klanīdamies un izsacīdams komplimentus, aizgāja, pilnīgi apmierināts, ka pie sava informācijas krājuma pievienojis vissvarīgākos un vērtīgākos faktus.
- Apbrīnojams cilvēks šis grāfs Smorltorks, - misis Leo Hantere sacīja.
- Spēcīgs domātājs, - Pots atsacīja.
- Cilvēks ar gaišu galvu un stipru garu, - misters Snodgrass piemetināja.
Klātesošo viesu koris uztvēra grāfam Smorltorkam veltīto slavas dziesmu, gudri kratīja galvas un vienbalsīgi nosaucās:
- Ļoti!
Tā kā sajūsma par grāfu Smorltorku bija ļoti liela, viņam būtu varējuši dziedāt slavas dziesmas līdz svētku beigām, ja četri no kaut kurienes atbraukuši dziedātāji, gleznaināka izskata dēļ nostājušies pie mazas ābelītes, nebūtu sākuši dziedāt savas nacionālās dziesmas, kas, kā likās, nebūt nebija grūti izpildāmas, jo priekšnesuma lielais noslēpums, šķiet, bija tāds, ka trīs no kaut kurienes atbraukušie dziedoņi rukšķēja, kamēr ceturtais kauca. Kad, visiem klātesošajiem skaļi aplaudējot, šis interesantais priekšnesums noslēdzās, tūliņ kāds zēns sāka locīties starp krēsla šķērskokiem un lēkt tam pāri, un līst tam apakšā, un gāzties ar to gar zemi, un darīt visu ko, atskaitot sēdēšanu uz tā, bet pēc tam izveidoja no savām kājām kaklasaiti un apsēja tās ap kaklu un tad parādīja, cik viegli cilvēks var kļūt līdzīgs lielam krupim; visas šīs izdarības sniedza sapulcētajiem skatītājiem lielu baudu un apmierinājumu.