XVI NODAĻA
Visā gadā nav otra mēneša, kad dabā būtu vērojams lielāks skaistums kā augustā.
Pavasarim ir daudz jaukumu, un maijs ir spirgts un ziedošs mēnesis, bet šī laika pievilcību pavairo tā kontrasts ar ziemu. Augustam nav šādu priekšrocību. Tas atnāk, kad mēs cita nekā neatceramies kā skaidras debesis, zaļus laukus un saldi smaržojošas puķes, kad atmiņas par sniegu, ledu un aukstajiem vējiem ir izzudušas no mūsu apziņas tikpat pilnīgi, cik pilnīgi tie paši pazuduši no zemes virsas, un tomēr - cik jauks ir šis laiks! Augļu dārzos un labības laukos dzirdamas darba šalkas; koki līkst zem sulīgo augļu nastas, kas liec to zarus līdz pat zemei; un labība, glīti sastatīta vai, it kā aicinot sirpi, viļņo ik vieglā vēja pūsmā, kas lido tai pāri, piešķir ainavai zeltainu nokrāsu. Visu zemi, šķiet, pārklājis rāms maigums, un, liekas, šis gadalaiks iespaido pat ratus, kuru lēno kustību pāri nopļautajam labības laukam var uztvert vienīgi ar aci, kamēr auss nesadzird nevienu skarbāku skaņu.
Kad kariete ātri traucas garām laukiem un dārziem, kas iežogo ceļu, sieviešu un bērnu pulciņi, kas liek grozos augļus vai lasa izkaisītās vārpas, uz brīdi apstājas darbā un, aizēnojot saulē nobrūnināto seju ar vēl brūnāku roku, ziņkārīgām acīm noskatās braucējos, kamēr dažs druķīgs zeņķis, vēl pārāk mazs darbam, bet pārāk draiskulīgs, lai to varētu atstāt mājās, rāpjas pāri groza malai, kurā tās drošības dēļ ielikts, un spārdās un kliedz aiz sajūsmas. Pļāvējs pārtrauc darbu un, rokas sakrustojis, apstājas, lai noskatītos uz garām joņojošo karieti; bet smagie darba zirgi apveltī straujos karietes vilcējus ar miegainu skatienu, kas saka tik skaidri, cik vien zirga skatiens spēj: «Ir jau ļoti jauki paskatīties, bet lēna staigāšana pa mīkstu lauku galu galā ir labāka nekā tāda karsta noraušanās pa putekļainu ceļu.» Nogriezdamies ceļa līkumā, jūs pametat skatienu atpakaļ. Sievietes un bērni ir atsākuši savu darbu; pļāvējs atkal noliecies pār labību; ratos aizjūgtie zirgi sākuši iet, un viss atkal atrodas kustībā.
Iespaids, ko radīja šāda aina, nepagāja secen mistera Pikvika jutīgajai uztverei.
Aizrāvies ar lēmumu atmaskot bezgodīgā Džingla īsto seju ikkatrā vietā, kur tas vien sācis nodarboties ar krāpniecību, misters Pikviks sākumā sēdēja sevī iegremdējies un kluss, pārdomādams, kādā ceļā savu mērķi vislabāk sasniegt. Pamazām viņa uzmanību arvien vairāk un vairāk piesaistīja apkārtējie priekšmeti, un pēdīgi brauciens viņam sagādāja tādu baudu, it kā tas būtu uzsākts pasaulē vispatīkamākā iemesla dēļ.
- Brīnišķīgs skats, Sem, - misters Pikviks sacīja.
- Pārīgāks par skursteņiem, ser, - misters Vellers atbildēja, pielikdams roku pie cepures.
- Man liekas, ka jūs, Sem, visā savā dzīvē diez vai kaut ko citu esat redzējuši kā skursteņus, ķieģeļus un kaļķus, - misters Pikviks smaidīdams piemetināja.
- Es vienmēr nav bijs zābaktīrītājs, ser, - misters Vellers atteica, pakratīdams galvu. - Reiz es bij važoņa palīgs.
- Kad tas bija? - misters Pikviks jautāja.
- Kad mani pirmoreiz pa kaklu pa galvu izsvieda pasaulē, lai es paspēlē lēciņus ar viņas nepatikšanām, - Sems atbildēja. - No sākuma es bij ratiņstūmējs, tad pie ormaņa, tad izsūtāmais, tad zābaku tīrītājs. Nu es ir džentelmeņa apkalpotājs. Varbūtiņās kādudien pats būšu džentelmens ar pīpi mutē un lapeni mājas dārzā. Kas viņu zin? Es vismaz nejustos izbrīnējies.
- Jūs esat īsts filozofs, Sem, - misters Pikviks noteica.
- Tas, jādomā, mums ģimenē, ser, - misters Vellers paskaidroja. - Mans tēvs tagad ir stipri uz to pusi. Kad pamāte lamājas, viņš svilpo. Viņa paliek nikna un salauž šim pīpi, šis iziet ārā un dabu citu. Tad šī sāk dikti spiegt un krīt istērijā, bet viņš visā omulība pīpē, kamēr šī atkal nomierinās. Tā tak ir filozofija, ser, vai ne?
- Katrā ziņā ļoti labs aizvietotājs, - misters Pikviks smiedamies atbildēja. - Tā laikam, Sem, jums daudz pakalpojusi jūsu raibajā dzīvē.
- Ir pakalpojse, ser! - Sems izsaucās. - To jūs var droši sacīt. Kad es aizbēgu no nesēja un nebiju vēl salīdzs pie ormaņa, man divi nedēļi bij nemēbelēts dzīvoklis.
- Nemēbelēts dzīvoklis? - misters Pikviks pabrīnījās.
- Jā - zem Vaterlo tilta sausajām arkām. Prīmā guļvieta - desmit minušu gājiens līdz visām sabiedriskām iestādēm. Vienīgais, ko vare iebilst - zitivācija par daudz vējaina. Es tur redzēj dažu labu dīvainu skatiņu.
- To var ticēt, - misters Pikviks teica, izrādīdamies ļoti ieinteresēts.
- Tādus skatiņus, ser, - turpināja misters Vellers, - kas iedurtos jūsu labvēlīgajā sirdī un iznāktu pa otru pusi ārā. Kārtīgos klaidoņus jūs tur neredzēs; uz tiem var paļauties, ka tie zin ko labāku. Jauni nabagi, i sievišķi, i vīrišķi, kas vēl nav tikuši uz augšu savā profesijā, tie tur reizēm apmetas, bet visvairāk šito vientuļo vietiņu tumšajos kaktos salien tādi pavisam nogājšies, badā aizmiruši bezpajumta radījumi - nabaga radījumi, kuriem nesanāk pat ne divpensu virvei.
- Kas tā, lūdzu, par divpensu virvi, Sem? - misters Pikviks apjautājās.
- Divpensu virve, - misters Vellers atbildēja, - vienkārši ir lēta naktspatversme, kur gultas maksā divi pensi pa nakti.
- Kāpēc viņi sauc gultu par virvi? - misters Pikviks vaicāja.
- Lai dievs svētī jūsu nevainību, ser, tas nav tā, - Sems attrauca. - Kad lēdija un džentelmens, kam tas hotels pieder, tikko sāk savu veikalu, viņi mēdz klāt guļvietas uz grīdas, bet tas neatmaksājas, tāpēc ka iemītnieki neguļ vis mērenu divpensu miegu, bet velk vaļā ar gulēšanu līdz pusdienai. Tādēļ viņiem, tagad istabā ir izstieptas divi virves, tā ap seši pēdi viena no otras un trīs pēdi no grīdas; un guļvietas ir taisītas no rupja maisu audekla un izstieptas starp virvēm.
- Nu, nu? - misters Pikviks teica.
- Nu, - misters Vellers trauca tālāk, - šitā plāna priekšrocība ir acīm redzama. Ikrīt pulksten sešos viņi palaiž virves vienā galā vaļām, un gulētāji visi nogāžas lejā.
Iznākums ir tāds, ka visi nu ir pilnīgi uzmodināti, rāmi pieceļas un iet prom. Lūgtum piedošanu, ser, - Sems ieteicās, piepeši pārtraukdams savu runāšanu, - vai tā būtu Berija-Sentedmondsa?1
- Tā pati, - misters Pikviks atbildēja.
Kariete rībēja pa mazas, glītas, pēc izskata rosīgas un tīras pilsētiņas labi bruģētajām ielām un apstājās pie lielas viesnīcas, kas atradās platā ielā, gandrīz tieši pretī vecajam klosterim.
- Un šis, - misters Pikviks sacīja, paskatīdamies uz augšu, - ir «Eņģelis». Šeit mēs izkāpsim, Sem. Bet nepieciešama zināma piesardzība. Noīrējiet atsevišķu istabu, bet nenosauciet manu uzvārdu! Jūs saprotat?
- Esiet mierīgi, ser, - misters Vellers attrauca, saprotoši pamirkšķinādams.
Un, izvilcis mistera Pikvika ceļa somu no pakaļējās kastes, kur tā bija steigā iesviesta, kad viņi kāpa karietē Ītensvilā, misters Vellers aizgāja pildīt savu uzdevumu. Istabu drīz vien noīrēja, un misters Pikviks tajā tika ievests bez kavēšanās.
- Tagad, Sem, - misters Pikviks sacīja, - pirmais, kas jāizdara, ir...
- Jāpasūta pusdienas, ser, - misters Vellers pārtrauca. - Ir jau krietni vēls, ser.
- Patiešām, - misters Pikviks atzina, paskatīdamies pulkstenī - Jums taisnība, Sem.
- Un, ja man bijse atļaušana dot padomu, ser, - misters Vellers piemetināja, - es pēc tam liktos uz kārtīgu nakts miegu un līdz rītam par to blēdi i netaujātu. Nekas, ser, nespirdzina labāk par miegu, - tā sacīja apkalpotāja, izdzerdama veselu olu biķerīti opija.