- Es domāju, ka jums taisnība, Sem, - misters Pikviks atteica. - Bet man vispirms jāpārliecinās, vai viņš ir šai mājā un negatavojas doties projām.
- Atstājiet to manā ziņā, ser, - Sems atsacīja. - Atļaujiet man pasūtīt kārtīgu maltīti, un, kamēr to pataisīs, es apakšā apprasīsies; piecās minūtēs, ser, es var izurbināt no apkalpotāja sirds katru noslēpumu.
- Dariet tā! - misters Pikviks bija ar mieru, un misters Vellers tūliņ aizgāja.
Pēc pusstundas misters Pikviks jau sēdēja pie ļoti sātīgām pusdienām, un pēc trim ceturtdaļām stundas misters Vellers atgriezās ar ziņām, ka misters Čarlzs Fic-Maršals devis rīkojumu saglabāt viņam istabu līdz turpmākajam norādījumam. Viņš gatavojoties pavadīt vakaru kādā privātā mājā kaimiņos, uzdevis apkalpotājam palikt nomodā, līdz viņš atgriezīsies, un savu sulaini paņēmis līdzi.
- Tagad, ser, - misters Vellers sacīja, nobeidzis savu ziņojumu, - ja es no rīta dabū parunāties ar šito te sulaini, tas man par savu saimenieku pastāstīs visu, kā vajga.
- Kā jūs to zināt? - misters Pikviks pārtrauca.
- Lai dievs jūs pasargā, ser, sulaiņi vienādiņ tā dara, - misters Vellers atbildēja.
- Ahā, to es biju aizmirsis, - misters Pikviks atteica. - Labi.
- Un tad jūs, ser, izgudros, kas vislabāk darāms, un mēs tad tā ar darīs.
Tā kā likās, ka šāds plāns ir vislabākais, tad pēdīgi arī vienojās pie tā palikt.
Misters Vellers ar sava kunga atļauju devās pavadīt vakaru pēc sava prāta; un drīz vien pēc tam kāda kompānija, kas bija sapulcējusies bufetes istabā, vienbalsīgi izvēlēja viņu par priekšsēdētāju, un šo godājamo posteni viņš izpildīja bufetes pastāvīgajiem apmeklētājiem par tādu prieku, ka to skaļie smiekli un piekrišanas saucieni iespiedās mistera Pikvika guļamistabā un saīsināja viņa atpūtas dabisko laiku vismaz par trim stundām.
Nākamā rīta agrumā misters Vellers dzina ārā iepriekšējās nakts uzdzīves drudža paliekas ar puspensa dušas palīdzību (pierunājis kādu jaunu džentlmeni, kas darbojās staļļa nozarē, par šo monētu sūknēt viņam uz galvas un sejas ūdeni, līdz viņš kļūst pilnīgi atjaunots), kad viņa uzmanību piesaistīja kāds jauns puisis mīkleņu krāsas livrejā, kurš sēdēja sētā uz sola, lasīdams, kā likās, dziesmu grāmatu un izskatīdamies dziļi iegremdējies tajā, tomēr šad un tad uzmezdams skatienu indivīdam zem sūkņa, it kā viņam tomēr būtu zināma interese par šo izdarību.
«Tu ir jocīgs vecītis, kā es skatās,» misters Vellers nodomāja, kad viņa acis pirmoreiz sastapās ar mīkleņu krāsas drēbēs ģērbtā svešinieka skatienu. Svešajam bija liela, dzeltenīga, neglīta seja, dziļi iegrimušas acis un milzīga galva, no kuras nokarājās daudz gludu, melnu matu. «Tu ir jocīgs vecītis,» misters Vellers domāja, un, tā domādams, viņš turpināja mazgāties un par svešinieku vairs nedomāja.
Taču vīrs vēl arvien turpināja skatīties no savas dziesmu grāmatas uz Semu un no Sema uz dziesmu grāmatu, it kā viņš gribētu uzsākt sarunu. Tādēļ pēdīgi Sems, lai dotu tam izdevību, familiāri pamādams ar galvu, sacīja:
- Nu, priekšniek, kā klājas?
- Man prieks sacīt, ser, ka ļoti labi, - vīrs atsacīja, runādams ļoti apdomīgi, un aizvēra grāmatu. - Ceru, ka jums tāpat, ser?
- Nu, ja es nejuties tik līdzīgs staigājošai šņaba pudelei, tad man šorīt tā nebūtu jālīgojas, - Sems atbildēja. - Vai jūs, vecais, ir apmeties šitai viesnīcā?
Mīkleņu vīrs atbildēja apstiprinoši.
- Kā ta tas tā gadījās, ka jūs pagājšnakt nebij kopā ar mums? - Sems apvaicājās, berzēdams seju ar dvieli. «Tu, liekas, ir jautras dabas - izskats tik omulīgs kā dzīvai forelei kaļķu grozā,» misters Vellers piemetināja pie sevis.
- Es pagājušajā naktī biju līdzi savam kungam, - svešinieks atbildēja.
- Kā ta šo sauc? - misters Vellers jautāja, kļūdams tumši sarkans no pēkšņa uztraukuma un berzēšanas kopīgās iedarbības.
- Fic-Maršals, - mīkleņu vīrs atteica.
- Dodiet ķepu! - Sems sacīja, pieiedams viņam klāt. - Man gribētos ar jums iepazīties. Man, veco zēn, patīk jūsu izskats.
- Tas ir ļoti savādi, - mīkleņu vīrs atbildēja, izturēdamies ļoti vienkārši. - Man jūsējais patīk tik ļoti, ka es no pirmā acumirkļa, kad ieraudzīju jūs zem sūkņa, gribēju ar jums runāt.
- No tiesas?
- Goda vārds. Nu, vai tas nav savādi?
- Vienreizēji, - Sems atsacīja, domās priecādamies par svešinieka pielaidību. - Kāds jūsu goda vārds, patriarh?
- Džobs.
- Tas ir ļoti labs vārds - vienīgais, cik es zin, no kura nevar iztaisīt palamu. Un uzvārds?
- Troters, - svešinieks atteica. - Un jūsējs?
Sems turēja prātā sava kunga brīdinājumu un atbildēja: - Mans uzvārds ir Vokers2 un mana kunga - Vilkinss. Vai jums šorīt nederētu kāda lāsīte, mister Troter?
Misters Troters piekrita šim patīkamajam priekšlikumam un, iebāzis grāmatu svārku kabatā, devās līdzi misteram Velleram uz bufeti, kur viņi drīz vien sāka apspriest kādu uzmundrinošu maisījumu, kas radās, sajaucot alvas traukā zināmu daudzumu britu džina ar smaržīgo krustnagliņu esenci.
- Un kāda ta ir jūsu vieta? - Sems ievaicājās, piepildīdams sava biedra glāzi otrreiz.
- Slikta, - Džobs atteica, smakšķinādams lūpas, - ļoti slikta.
- Vai no tiesas? - Sems nobrīnījās.
- Patiešām. Sliktākais tas, ka mans kungs taisās precēties.
- Nevar būt!
- Jā gan. Un visļaunākais vēl tas, ka viņš gatavojas aizbēgt ar kādu milzīgi bagātu mantinieci no internāta skolas.
- Skat, kāds pūķis! - Sems teica, atkal piepildīdams sava biedra glāzi. - Man domāt, tā ir kāda internāta skola šai pašā pilsētā, vai ne?
Lai gan šis jautājums tika uzdots visbezrūpīgākajā tonī, kāds vien iedomājams, Džobs Troters ar žestiem skaidri parādīja, ka viņš sapratis sava jaunā drauga kārošanu izvilkt no viņa atbildi. Viņš iztukšoja glāzi, noslēpumaini paskatījās uz savu biedru, vienu pēc otras pamirkšķināja abas mazās ačeles un pēdīgi izdarīja ar roku tādu kustību, it kā strādātu pie kāda iedomāta sūkņa roktura, ar to likdams saprast, ka viņš (misters Troters) apjēdzis, ka misters Semjuels Vellers viņu grib izsūknēt.
- Nē, nē, - misters Troters noslēgumā sacīja, - to katram nevar stāstīt. Tas ir noslēpums - liels noslēpums, mister Voker.
To sacīdams, mīkleņu vīrs apgrieza savu glāzi otrādi, tādējādi atgādinādams biedram, ka viņam vairs nekā nav atlicis ar ko remdēt slāpes. Sems ievēroja mājienu un, novērtēdams delikāto veidu, kādā tas tika izdarīts, lika vēlreiz piepildīt alvas trauku. To redzot, mīkleņu vīra mazās ačeles iemirdzējās.
- Tātadiņās noslēpums, - Sems noteica.
- Man gandrīz ir tādas aizdomas, - mīkleņu vīrs sacīja, ar apmierinātu seju sūkdams savu dzērienu.
- Jūsu kungs laikam ir varen bagāts, - Sems ieteicās.
Misters Troters smaidīja un, turēdams glāzi kreisajā rokā, ar labo četras reizes zīmīgi iesita pa savu mīkleņu krāsas bikšu kabatu, it kā likdams saprast, ka viņa kungs varētu darīt to pašu, nevienu daudz netraucēdams ar naudas žvadzoņu.
- Ak tā! - Sems teica. - Tad tāda tā spēlīte?
Mīkleņu vīrs zīmīgi pamāja ar galvu.
- Nu labi, bet vai jums, vecpuik, nenāk prātā, ka jūs būs īsts nelietis, ja ļaus savam kungam aizvest šito jauno lēdiju? - misters Vellers pārmeta.
- Es to zinu, - Džobs Troters sacīja, pavērsdams pret sarunu biedru dziļi noskumušu seju un klusi iekunkstēdamies. - Es to zinu, un tas jau mani tā nomāc. Bet ko es varu darīt?