Pie «Eņģeļa» durvīm viņus sagaidīja misters Vellers un ieveda mistera Pikvika istabā, kur, ne par mazu pārsteigumu misteram Vinklam un misteram Snodgrasam un ne par mazu apmulsumu misteram Tapmenam, viņi atrada veco Vordlu un Trandlu.
- Kā jums klājas? - vecais vīrs apvaicājās, satverdams mistera Tapmena roku. -
Nedomājiet vairs par to un neskumstiet; tas, veco zēn, nekā nepalīdz. Viņas dēļ man patiktu, ka viņa būtu kļuvusi jūsējā, bet jūsu dēļ es esmu ļoti priecīgs, ka tas nav noticis. Tāds jauns puisis kā jūs kuru katru dienu var dabūt labāku... vai ne?
Izteicis šo mierinājumu, Vordls uzsita misteram Tapmenam pa muguru un sirsnīgi nosmējās.
- Nu, un kā klājas jums, mani mīļie draugi? - vecais džentlmenis jautāja, vienlaicīgi spiezdams rokas misteram Vinklam un misteram Snodgrasam. - Es nupat sacīju misteram Pikvikam, ka mēs jūs visus gaidīsim ziemassvētkos. Pie mums būs kāzas - šoreiz īstas kāzas.
- Kāzas! - misters Snodgrass izsaucās, stipri nobālēdams.
- Nu jā, kāzas. Bet nav ko baidīties, - labsirdīgais večuks trieca tālāk, - precas jau tikai, āre, šis te Trandls ar Bellu.
- Ak tā! - misters Snodgrass sacīja, atbrīvojies no mokošām šaubām, kas bija smagi uzgulušas viņa krūtīm. - Apsveicu, ser! Ko dara Džo?
- Viņš!... Kas šim kaiš, - vecais džentlmenis atbildēja. - Guļ, kā vienmēr.
- Un kā klājas jūsu mātei un garīdzniekam, un visiem pārējiem?
- Ļoti labi.
- Kur, - Tapmens ar pūlēm ieprasījās, - kur, ser, ir... viņa? - Un viņš novērsa seju un aizsedza acis ar roku.
- Viņa! - vecais džentlmenis atteica, saprotoši pakratīdams galvu. - Vai jūs domājat manu neprecēto radinieci, ko?
Misters Tapmens ar galvas mājienu lika saprast, ka jautājums attiecas uz pievilto Reišeli.
- O, viņa aizbrauca, - vecais džentlmenis paskaidroja. - Viņa dzīvo diezgan tālu no šejienes pie kāda radinieka. Viņa nevarēja satikt ar meitenēm, tādēļ es ļāvu, lai iet. Bet palūk! Pusdienas klāt. Jūs pēc brauciena būsit izsalkuši. Es gan esmu - bez kādas braukšanas; sēdīsimies klāt!
Maltītei tika parādīta pienācīgā cieņa, un, kad galds bija novākts un viņi sasēduši ap to, misters Pikviks, iesveldams lielas šausmas un sašutumu savos sekotājos, pastāstīja, ko viņš piedzīvojis un kā sekmējušas velnišķīgā Džingla viltības.
- Un reimatisma lēkme, ko es dabūju tai dārzā, - misters Pikviks noslēgumā piemetināja, - šobrīd dara mani nevarīgu.
- Man arī gadījās tāds kā piedzīvojums, - smaidot sacīja misters Vinkls, un, kad misters Pikviks apvaicājās, viņš pastāstīja par «Ītensvilas Neatkarīgajā» nodrukāto ļaunprātīgo apmelojumu un par viņa drauga redaktora uztraukumu pēc tam.
Mistera Pikvika piere, kad viņš klausījās šo stāstu, satumsa. Viņa draugi to ievēroja, un, kad misters Vinkls bija beidzis, iestājās dziļš klusums. Misters Pikviks izteiksmīgi uzsita ar dūri uz galda un sāka runāt.
- Vai tā nav dīvaina sagadīšanās, - misters Pikviks sacīja - ka mums, šķiet, nav lemts ieiet kāda cilvēka namā, nesagādājot viņam kaut kādas nepatikšanas? Vai tas, es vaicāju, neliecina par manu sekotāju takta trūkumu vai, vēl ļaunāk - ļaunprātīgu sirdi,
- ka man tā kas jāsaka! - jo zem katra jumta, kur vien apmetas, viņi iztraucē kādas paļāvīgas sievietes dvēseles mieru un laimi? Vai tas nav, es vaicāju...
Misters Pikviks, pēc visa spriežot, būtu vēl kādu laiku tā turpinājis, ja Sems, ienākdams ar vēstuli, nebūtu pārtraucis viņa daiļvārdīgo runu. Viņš noslaucīja ar kabatas lakatiņu pieri, noņēma brilles, nospodrināja tās un atkal uzlika, un viņa balss bija atguvusi parasto maigo toni, kad viņš ieprasījās:
- Kas jums tur ir, Sem?
- Nupatās biju pastā un atradu šito te vēstuli, kas tur nogulējse divi dienas, - misters Vellers atbildēja. - Aizzīmogota ar oblati un aprakstīta lieliem burtiem.
- Es šo rokrakstu nepazīstu, - misters Pikviks sacīja, atplēsdams vēstuli. - Kungs, apžēlojies! Kas tas? Tas taču ir joks, tā... tā... nevar būt patiesība.
- Kas noticis? - visi klātesošie vaicāja.
- Nav taču kāds miris? - teica Vordls, ko uztrauca šausmas, kas atplaiksnījās mistera Pikvika sejā.
Misters Pikviks neatbildēja bet, pārmezdams vēstuli pār galdu un lūgdams, lai misters Tapmens izlasa to skaļi, atkrita krēslā, un viņa sejā atspoguļojās tāda trula pārsteiguma izteiksme, ko bez satraukuma nevarēja uzskatīt.
Misters Tapmens drebošu balsi izlasīja vēstuli, kuras noraksts šeit seko:
«Frīmenskortā, Kornhillā, 1827. g. 28. augustā.
Bārdla pret Pikviku.
Ser!
Tā kā misis Marta Bārdla mums ir uzdevusi ievadīt pret Jums lietu par laulības solījuma laušanu, sakarā ar ko sūdzētāja vērtē savus zaudējumus tūkstoš pieci simti mārciņu apmērā, mēs lūdzam Jūs pieņemt zināšanai, ka šai lietā pret Jums ir iesniegta sūdzība Vispārējo Sūdzību tiesā1, un lūdzam ar nākošo pastu mums paziņot Jūsu Londonas pilnvarotā vārdu, kurš uzņemsies šo lietu vadīt.
Paliekam, ser, Jūsu padevīgie kalpi
Dodsons un Fogs.
Misteram Semjuelam Pikvikam.»
Mēmajā pārsteigumā, ar kādu ikviens uzskatīja savu kaimiņu un visi kopā - misteru Pikviku bija kaut kas tik izteiksmīgs, ka šķita - visi baidījās runāt. Pēdīgi klusumu pārtrauca misters Tapmens.
- Dodsons un Fogs, - viņš mehāniski atkārtoja.
- Bārdla un Pikviks, - misters Snodgrass domīgi noteica.
- Paļāvīgu sieviešu dvēseles miers un laime, - misters Vinkls nomurmināja, izskatīdamies izklaidīgs.
- Tā ir sazvērestība, - misters Pikviks izsaucās, beidzot atguvis spēju runāt, - zemiska sazvērestība starp šiem diviem mantkārīgajiem advokātiem Dodsonu un Fogu. Misis Bārdla to nekad nedarītu... viņas sirds to nepieļautu... viņai nav iemesla to darīt. Smieklīgi... smieklīgi.
- Par viņas sirdi, - Vordls smaidīdams ieminējās, - jūs, protams, vislabāk varat spriest. Negribu jūs biedēt, bet man jāsaka, ka par viņas iemesliem Dodsons un Fogs var spriest daudz labāk nekā jebkurš no mums.
- Tas ir neģēlīgs mēģinājums izspiest naudu, - misters Pikviks sacīja.
- Cerēsim, ka tā, - misters Vordls atteica, īsi un sausi ieklepodamies.
- Kurš jebkad dzirdējis mani runājam ar viņu citādi, nekā īrnieks runā ar savu dzīvokļa saimnieci? - misters Pikviks turpināja. - Kurš mani kādreiz redzējis ar viņu kopā? Pat mani draugi, kas še klāt, nekad...
- Atskaitot vienu gadījumu, - misters Tapmens iebilda.
Misteram Pikvikam pārmainījās sejas krāsa.
- Ā, - misters Vordls novilka. - Tas ir svarīgi. Droši vien nekā aizdomīga nebija.
Misters Tapmens bikli paskatījās uz savu vadoni.
- Nu, - viņš sacīja, - nekā aizdomīga jau nebija, bet... es gan nezinu, kā tas gadījās... tā neapšaubāmi bija ieslīgusi viņa skāvienos.
- Žēlīgais tēvs! - misters Pikviks izsaucās, kad viņa apziņā spēji atdzīvojās atmiņas par minēto gadījumu. - Kāda briesmīga apstākļu sagadīšanās! Tā tas bija - tā tas bija.
- Un mūsu draugs viņu dedzīgi mierināja, - misters Vinkls diezgan ļaunprātīgi aizrādīja.
- Tā tas bija, - misters Pikviks atkārtoja. - Es to negribu noliegt. Tā tas bija.
- Ehē! - Vordls ieteicās. - Ja tas nav aizdomīgi, tad tomēr diezgan dīvaini - ko, Pikvik? Ak blēdis tāds - ak blēdis! - Un viņš smējās tik skaļi, ka sāka skanēt glāzes uz bufetes.
- Kāda drausmīga sagadījumu sakrišana! - misters Pikviks izsaucās, atbalstīdams zodu rokās. - Vinkl... Tapmen... lūdzu jūs piedot manus nesenos izteicienus. Mēs visi esam apstākļu upuri - un es jo sevišķi.