Tomēr neviens brīvprātīgi nepieteicās šo pavēli izpildīt; un misters Vinkls, uzmetis misteram Pikvikam spītīgu skatienu, pielādēja savu šauteni un devās uz priekšu kopā ar pārējiem.
Pamatojoties uz mistera Pikvika autoritāti, mēs uzskatām par savu pienākumu paziņot, ka mistera Tapmena rīcībā ar ieroci izpaudās daudz vairāk saprāta un apdomības nekā mistera Vinkla izdarībās. Taču tas nekādā ziņā nesamazina pēdīgi minētā džentlmeņa lielo autoritāti visās lietās, kas saistās ar sporta nozari; jo, kā misters Pikviks ļoti skaisti piezīmē, šādā vai tādā kārtā no neatminamiem laikiem jau ir gadījies, ka daudzi no labākajiem un spējīgākajiem filozofiem, kas bijuši īsti zinātnes spīdekļi teorijā, izrādījušies pilnīgi nespējīgi realizēt to praksē.
Mistera Tapmena rīcība, tāpat kā daudzi mūsu visievērojamākie atklājumi, bija ārkārtīgi vienkārša. Ar apdāvināta cilvēka attapību un prāta asumu viņš tūliņ bija aptvēris, ka divas galvenās lietas, kas jāievēro, ir šādas: pirmais - izšaut savu ieroci, nenodarot kaiti sev pašam, un otrais - izdarīt to bez briesmām klātesošiem. Un vislabākais, ko varēja darīt: pēc tam kad bija pārspētas grūtības vispār ķerties pie šaušanas, vajadzēja cieši aizvērt acis un izlaist šāviņu gaisā.
Vienubrīd atgadījās, ka pēc šī varoņdarba paveikšanas misters Tapmens, atvērdams acis, ieraudzīja treknu irbi, kas ievainota patlaban nokrita zemē. Viņš jau gribēja apsveikt misteru Vordlu par tā pastāvīgajām sekmēm, kad šis džentlmenis pienāca klāt un silti paspieda viņam roku.
- Tapmen, - vecais džentlmenis sacīja, - jūs izmeklējāt tieši šo putnu?
- Nē... - sacīja Tapmens, - nē.
- Jūs to darījāt gan, - Vordls sacīja. - Es redzēju, ka jūs to darījāt... es ievēroju, ka jūs viņu izmeklējāt... es novēroju, kā jūs pacēlāt šauteni un nomērķējāt; un es varu sacīt, ka pats labākais šāvējs to nebūtu varējis izdarīt skaistāk. Jūs, Tapmen, šajās lietās esat vairāk piedzīvojis, nekā es domāju... jūs noteikti esat medījis jau agrāk.
Veltīgi misters Tapmens, kautrīgi smaidot, iebilda, ka viņš nekad neesot medībās bijis. Tieši šo smaidu uzskatīja par pierādījumu pretējam; un kopš tā laika viņa reputācija bija nodibināta. Tas nav vienīgais gadījums, kad reputācija iegūta tik viegli, un tādi laimīgi gadījumi notiek ne tikai irbju medībās.
Pa to laiku misters Vinkls zibsnīja, uguņoja un taisīja dūmus, negūdams nekādus taustāmus rezultātus, ko būtu vērts atzīmēt; dažreiz viņš izlaida savu lādiņu gaisā, bet dažreiz noblieza to tik tuvu zemei, ka abu suņu dzīvības atradās diezgan nedrošā un bīstamā stāvoklī. Kā šaušana tīras izpriecas dēļ tā bija ļoti daudzveidīga un interesanta, taču kā šaušana ar kādu noteiktu mērķi tā, visumā ņemot, laikam gan bija neveiksmīga. Ir atzīta aksioma, ka «katrai lodei ir savs mērķis». Ja to līdzīgā mērā attiecina arī uz skrotīm, tad tās, ko izšāva misters Vinkls, bija nelaimīgi atradeņi, kam laupītas to dabiskās tiesības un kas, izmestas pasaulē, klīst apkārt bez mērķa.
- Nu, - sacīja Vordls, iedams blakus tačkai un slaucīdams sviedru straumes, kaš lija no viņa jautrās, piesārtušās sejas, - karsta diena, vai ne?
- Patiešām, - misters Pikviks atbildēja. - Pat es izjūtu, ka saule briesmīgi karsē.
Nevaru iedomāties, kā jūtaties jūs.
- Jā, - vecais džentlmenis atzina, - diezgan karsti. Taču ir jau pāri divpadsmitiem.
Vai jūs redzat to zaļo pakalnu?
- Redzu.
- Tā ir tā vieta, kur ieturēsim brokastis; un, parauj jods, tur jau ir puika ar grozu, punktīgs kā pulkstenis!
- Tiešām, - misters Pikviks izsaucās atplaukdams. - Krietns zēns. Es viņam tūliņ iedošu šiliņu. Nu tad, Sem, brauc!
- Saturas, ser! - sacīja misters Vellers, ko iejūsmināja izredzes uz atspirdzinājumiem. - Nost no ceļa, ādas getras! Ja jūs cienī manu vērtīgo dzīvību, tad negāž mani apkārt, kā džentelmens teica kučieram, kad tas viņu veda uz Taibernu.1
Un, paātrinādams soļus līdz žigliem rikšiem, misters Vellers veicīgi aizstūma savu kungu līdz zaļajam pakalnam, veikli izsēdināja viņu tieši blakus grozam un ar vislielāko ātrumu sāka to izkravāt.
- Teļgaļas pīrāgi, - misters Vellers sacīja, runādams pats ar sevi, kamēr viņš novietoja ēdamlietas zālē. - Laba lieta ir teļgaļas pīrāgs, ja jūs pazīst to lēdiju, kas viņu taisījse, un var būt drošs, ka tur iekšā nav kaķēns; taču galu galā, vai nav ar vienalga, reiz tie ir tik līdzīgi teļgaļai, ka paši pīrādznieki nevar atšķirt?
- Vai tiešām nevar, Sem? - misters Pikviks apvaicājās.
- Nevar, ser, - misters Vellers atbildēja, piedurdams roku pie cepures. - Es reiz dzīvoja vienā mājā ar kādu pīrāgu taisītāju, ser, tas bij dikti jauks cilvēks... vīrs ar galvu, jāndie... prata iztaisīt pīrāgus no visa kā. «Kas jums daudz kaķu, mister Bruks,» es šim saku, kad iepazinos ar viņu tuvāk. «Aha,» viņš atsaka, «ir savs mazumiņš,» viņš saka. «Jūs laikam ļoti mīlē kaķus,» es saku. «Citi cilvēki mīlē,» viņš saka un pamirkšķina man ar aci. «Taču patlaban kaķiem nav sezona, līdz ziemai,» viņš saka.
«Nav sezona!» es saku. «Nē,» viņš saka, «tagad augļiem, kaķiem ne.» «Kā ta tā?» es saku. «Kā tā?» viņš saka. «Nu tā, ka es nekad neieies uz miesnieku kombinācijām uzturēt augstas gaļas cenas,» viņš saka. «Mister Veller,» viņš saka, spiež man roku, cik spēka, un čukst man ausī, «nestāstiet par to nevienam, bet viss atkarājas no pagatavošanas. Viņus visus var iztaisīt par cēliem dzīvniekiem,» viņš saka un rāda uz tādu makten jauku strīpainu kaķēnu, «un es no tiem pagatavo bifšteku, teļgaļu vai nieres, kā nu kuroreiz pieprasa. Un ne to vien,» viņš saka, «ja tik mainās tirgus pieprasījums un apetītei vajga dažādības, es vienā mirklī var iztaisīt no teļgaļas bifšteku, no bifšteka nieres vai no abiem diviem jērgaļu.»
- Tas, Sem, ir bijis ļoti atjautīgs jauneklis, - misters Pikviks teica, viegli nodrebinādamies.
- Bij ar, ser, - misters Vellers atbildēja, turpinādams tukšot grozu, - un pīrāgi bij debešķīgi. Mēle, tā ir varen laba lieta, ja tik nav sievieša mēle. Maize... šķiņķis - īsta bilde... aukstas vēršgaļas šķēles - ekur labs! Kas tur tajās māla krūzēs, jaunais delveri?
- Šitamā alus, - zēns atbildēja, noņemdams no pleca divas lielas māla pudeles, kas bija savienotas ar ādas siksnu, - otrā auksts punšs.
- Kopā ņemot, pamatīgs brokasts, - misters Vellers atzina, ar lielu apmierinājumu aplūkodams paša sakārtoto maltīti. - Nu, džentelmeņi, klūp virsū, kā angļi teica francūžiem, uzlikdami bajonetes.
Nevajadzēja otra uzaicinājuma, lai pamudinātu medniekus parādīt mielastam pienācīgo godu; un tikpat maz vajadzēja aicināt misteru Velleru, garo mežsargu un abus zēnus novietoties zālē mazliet tālāk un ķerties pie viņiem paredzētās uzkožamo daļas. Vecs ozols sniedza maltītes dalībniekiem patīkamu pavēni, bet viņu acīm pavērās krāšņs skats uz tīrumiem un pļavām, ko šķērsoja kupli dzīvžogi un ko bagātīgi greznoja šur tur augoši atsevišķi koki.
- Burvīgi... patiešām burvīgi! - izsaucās misters Pikviks, kura izteiksmīgās sejas āda saules staru ietekmē ātri kļuva sārta.
- Tā tas ir... tā tas ir, veco zēn, - Vordls atbildēja. - Nu ko, pa glāzei punša!
- Ar lielāko prieku, - misters Pikviks atteica, un apmierinājums, kas atspoguļojās viņa sejā pēc glāzes iztukšošanas, apliecināja atbildes patiesīgumu.
- Labs, - misters Pikviks atzina, nošmakstinādams lūpas. - Ļoti labs. Es izdzeršu vēl vienu glāzi. Auksts, ļoti auksts. Nu, džentlmeņi, - misters Pikviks turpināja, vēl arvien neatlaizdams krūzi, - tostu! Uz mūsu Dinglijdellas draugu veselību!