Tostam uzdzēra ar skaļiem piekrišanas saucieniem.
- Es jums pateikšu, ko darīšu, lai atkal atgūtu formu šaušanā, - ieteicās misters Vinkls, kas ar kabatas naža palīdzību ēda maizi un šķiņķi. - Es nolikšu izbāztu irbi uz staba gala un vingrināšos, iesākdams no neliela attāluma un pamazām to palielinādams. Man liekas, ka tā būs vislabākā vingrināšanās.
- Es zin kādu džentelmeni, ser, - misters Vellers sacīja, - tas ar darīja tāpat un iesāka no diviem jardiem, bet vairāk viņš ar nemēģināja, jo ar pirmo šāvienu bij aizbliezs putnu pavisam prom, tā ka pēcāk neviens vairs neatrada ne spalviņas.
- Sem, - misters Pikviks uzsauca.
- Ser? - misters Vellers atbildēja.
- Esiet tik labs un pataupiet savas anekdotes, kamēr tās kāds vēlēsies dzirdēt.
- Saprotu, ser.
Še misters Vellers tik izteiksmīgi pamirkšķināja aci, ko neaizsedza pie lūpām paceltā alus krūze, ka abus zēnus pārņēma krampjaini smiekli un pat garais vīrs atļāvās pasmaidīt.
- Tas tiešām ir lielisks auksts punšs, - misters Pikviks sacīja, nopietni noraudzīdamies uz māla pudeli, - un diena ir ārkārtīgi karsta, un... Tapmen, mans dārgais draugs, vai dzersim glāzi punša?
- Ar lielāko patiku, - misters Tapmens atbildēja.
Un, izdzēris šo glāzi, misters Pikviks izdzēra vēl vienu - tikai tādēļ, lai pārliecinātos, vai punšā nav apelsīna mizas, tāpēc ka apelsīna mizas viņam nepatīkot; un, atradis, ka mizu nav, misters Pikviks izdzēra vēl vienu glāzi uz viņu klātneesošā drauga veselību un tad sajuta neatliekamu vajadzību izdzert vēl vienu par godu nezināmajam punša gatavotājam.
Šī pastāvīgā glāžu tukšošana atstāja uz misteru Pikviku manāmu iespaidu; viņa seja izstaroja vissaulainākos smaidus, ap lūpām rotājās smiekli, bet acīs mirgoja labsirdīga jautrība. Pamazām padodamies uzbudinošā šķidruma iespaidam, ko vēl pastiprināja karstums, misters Pikviks izsacīja stipru vēlēšanos atcerēties kādu dziesmu, ko viņš dzirdējis bērnībā, bet, tā kā mēģinājums izrādījās neveiksmīgs, viņš centās stimulēt savu atmiņu ar jaunām punša glāzēm, taču, kā likās, panāca pilnīgi pretēju rezultātu, jo ne tikai vairs neatcerējās dziesmas vārdus, bet saka aizmirst, kā vispār kādu vārdu izrunā, un pēdīgi, piecēlies kājās, lai teiktu klātesošajiem daiļvārdīgu uzrunu, atmuguriski iekrita tačkā un acumirklī aizmiga.
Kad grozu atkal piekrāva un atrada, ka misteru Pikviku ir pilnīgi neiespējami uzmodināt no dziļā miega, brīdi apspriedās, vai labāk būtu misteram Velleram stumt savu kungu atpakaļ vai arī atstāt viņu, kur tas bija, kamēr visi varēs atgriezties. Pēdējo variantu atzina par labāko; un, tā kā nebija paredzēts uzkavēties ilgāk par stundu un tā kā misters Vellers ļoti lūdza, lai arī viņam atļauj piedalīties, nolēma misteru Pikviku atstāt guļam tačkā un atnākt pēc viņa atpakaļceļā. Tā viņi aizgāja, atstādami misteru Pikviku visai ērti krācam pavēnī.
Šķiet, nav nekāda saprātīga iemesla šaubīties par to, ka misters Pikviks koka ēnā būtu turpinājis krākt, līdz viņa draugi atgrieztos vai, ja tas nenotiktu, līdz zemi pārklātu vakara ēnas, - protams, ja pieņem, ka viņam būtu ļauts tur mierīgi palikt. Bet viņam nebija ļauts tur mierīgi palikt. Un, lūk, kas viņam to neļāva.
Kapteinis Boldvigs bija mazs, nikns vīrelis, kas valkāja sastīvinātu, melnu kaklautu un zilus svārkus. Kad viņam labpatika apstaigāt savus īpašumus, viņu pavadīja resns, misiņa apkalts niedres spieķis un dārznieks ar dārznieka palīgu (abi ar padevīgām sejām), kam (dārzniekiem, ne jau spieķim) kapteinis Boldvigs ar visu pienācīgo dižmanību un bargumu izdalīja savas pavēles, jo kapteiņa Boldviga sievasmāsa bija precējusies ar marķīzu, bet kapteiņa māja bija villa un viņa zeme - «īpašumi», un tas viss bija ļoti cildens, varens un dižs.
Misters Pikviks nebija gulējis pat ne pusstundu, kad mazais kapteinis Boldvigs abu dārznieku pavadībā nāca tieši uz turieni tik ātrā gaitā, cik ātri vien soļot viņam atļāva auguma izmēri un paša personas svarīgums. Nonācis ozola tuvumā, kapteinis Boldvigs apstājās, dziļi ievilka elpu un noskatījās uz apkārtējo ainavu tādām acīm, it kā domātu, ka tai vajadzētu būt dziļi pateicīgai, ka viņš to ievērojis, un tad izteiksmīgi uzsita ar spieķi pa zemi un pasauca vecāko dārznieku.
- Hant! - kapteinis Boldvigs sacīja.
- Jā ser, - dārznieks atsaucās.
- Rīt no rīta norullējiet šo vietu, - vai dzirdat, Hant?
- Jā, ser.
- Un pielūkojiet, ka turat man šo vietu labā kārtībā, - vai dzirdat, Hant?
- Jā, ser.
- Un atgādiniet man, ka jāizliek uzraksts pret robežas pārkāpējiem, pulvera lamatas2 un tā tālāk, lai še nenāktu prastie ļaudis. Vai jūs dzirdat, Hant, vai dzirdat?
- Es to neaizmirsīšu, ser.
- Lūdzu piedošanu, ser, - otrs vīrs ieteicās, pienākdams ar cepuri rokā.
- Nu, Vilkins, kas tad jums? - kapteinis Boldvigs noprasīja.
- Lūdzu piedošanu, ser... bet šodien te ir bijuši kādi robežpārkāpēji.
- Ko! - kapteinis Boldvigs izsaucās, nikni raudzīdamies apkārt.
- Jā, ser... man liekas, viņi šeit ir pusdienojuši.
- Kādi nolādēti pārdrošnieki! - kapteinis Boldvigs izsaucās, pamanījis zālē
izkaisītās maizes drupatas un ēdiena atliekas. - Te viņi patiešām ir rijuši savu barību.
Es vēlētos, kaut tie klaidoņi vēl būtu šeit! - kapteinis sacīja, sažņaugdams savu resno spieķi. - Es vēlētos, kaut tie klaidoņi vēl būtu šeit! - kapteinis saniknots atkārtoja.
- Lūdzu piedošanu, ser, - Vilkinss sacīja, - bet...
- Kas par bet? Ko? - kapteinis ierēcās, un, sekodamas Vilkinsa biklajam skatienam, viņa acis ieraudzīja tačku un misteru Pikviku.
- Kas jūs tāds esat, jūs nelieti? - kapteinis noprasīja, vairākkārt iebikstīdams misteram Pikvikam ar resno spieķi. - Kā jūs sauc?
- Auksts punšs, - misters Pikviks nomurmināja, atkal iegrimdams miegā.
- Ko? - kapteinis Boldvigs prasīja.
Nekādas atbildes.
- Kā viņš teica, kāds ir viņa vārds? - kapteinis pavaicāja.
- Man liekas, Punšs, ser, - Vilkinss atbildēja.
- Tā ir nekaunība, tā ir sasodīta nekaunība! - kapteinis Boldvigs iesaucās. - Viņš tikai izliekas, ka ir aizmidzis, - kapteinis piemetināja ļoti saniknots. - Viņš ir piedzēries... viņš ir piedzēries plebejs. Stumiet viņu prom, Vilkins, stumiet viņu tūliņ prom!
- Kurp lai viņu stumju, ser? - Vilkinss atjautāja ļoti nobijies.
- Stumiet viņu pie velna! - kapteinis Boldvigs atbildēja.
- Labi, ser, - Vilkinss sacīja.
- Stāt! - kapteinis pavēlēja.
Vilkinss tūliņ apstājās.
- Aizstumiet viņu, - kapteinis sacīja, - aizstumiet viņu uz lopu aploku, un tad redzēsim, vai viņš sevi sauks par Punšu, kad atjēgsies. Viņš par mani neņirgāsies... viņš neņirgāsies. Stumiet viņu prom!
Paklausot šim valdonīgajam rīkojumam, misteru Pikviku aizstūma; un dižais kapteinis Boldvigs, aiz sašutuma piepūties, turpināja savu pastaigu.
Neizsakāms bija mednieku pārsteigums, kad viņi atgriezušies atrada, ka misters Pikviks ir pazudis un paņēmis tačku līdzi. Tas bija noslēpumainākais un neizprotamākais gadījums, par kādu jebkad dzirdēts. Jau tas būtu ļoti dīvaini, ka klibs cilvēks pēkšņi ne no šā, ne no tā piecēlies kājās un aizgājis, bet tas, ka viņš joka pēc aizstūmis arī smagu tačku, bija vienkārši nesaprotami. Viņi visi kopā un katrs atsevišķi izmeklēja katru kaktiņu un stūrīti; viņi kliedza, svilpoja, smējās, sauca, bet panākumi bija tie paši. Misteru Pikviku nevarēja atrast. Dažas stundas nesekmīgi izmeklējušies, tie pēdīgi bija spiesti izdarīt nepatīkamo secinājumu, ka jāiet mājās bez viņa.