Pa to laiku misters Pikviks bija aizstumts uz lopu aploku un, cieši aizmidzis savā tačkā, tur atstāts par neizmērojamu prieku un apmierinājumu ne tikai visiem ciema puikām, bet arī trijām ceturtdaļām visu iedzīvotāju, kas bija sapulcējušies ap žogu un gaidīja viņu atmostamies. Ja jau viņi bija pārdzīvojuši vislielāko izpriecu, redzēdami to iestumjam aplokā, cik daudzu simtu reižu lielāka kļuva viņu sajūsma, kad, dažas reizes neskaidri iesaucies: «Sem!» - misters Pikviks piecēlās tačkā sēdus un ar neaprakstāmu pārsteigumu raudzījās cilvēku sejās ap sevi.
Skaļie pūļa izsaucieni, protams, bija signāls, ka viņš atmodies, un viņa negribot izteiktais jautājums: «Kas noticis?» - izraisīja jaunu kliedzienu brāzmu, kas, ja vien iespējams, bija skaļāka nekā pirmā.
- Tas tik ir joks! - pūlis rēca.
- Kur es atrodos? - misters Pikviks izsaucās.
- Lopu aplokā! - pūlis atbildēja.
- Kā es še nokļuvu? Ko es darīju? No kurienes mani atveda?
- Boldvigs!... Kapteinis Boldvigs! - bija vienīgā atbilde.
- Laidiet mani ārā! - misters Pikviks kliedza. - Kur ir mans sulainis? Kur ir mani draugi?
- Jums nav nekādu draugu. Urā!
Tad lidoja runkulis, tad kartupelis un tad ola - līdz ar citiem sīkiem priekšmetiem, kas liecināja par pūļa jautro noskaņojumu.
Neviens nevar pasacīt, cik ilgi šī scēna būtu turpinājusies vai cik daudz misteram Pikvikam būtu bijis jāizcieš, ja kāda ātri garām braucoša ekipāža nebūtu piepeši apstājusies un no tās nebūtu izkāpis vecais Vordls un Sems Vellers, no kuriem pirmais daudz īsākā laikā, nekā to var uzrakstīt, ja arī ne izlasīt, izlauzās blakus misteram Pikvikam un iesēdināja viņu ekipāžā tieši tajā mirklī, kad misters Vellers beidza trešo un pēdējo raundu savā divcīņā ar ciemata bīdlu.3
- Skrieniet pie tiesneša! - kāds ducis balsu kliedza.
- Skrien vien! - sacīja misters Vellers, uzlēkdams uz bukas. - Nodod sveicienus no mans - no mistera Vellera - tam tiesnešam un pasaka, ka es viņa bīdlu nolaidu no kājām un ka es, ja viņš nozvērinās jaunu, rīt atkal pienāks un pataisīs mīkstu to ar.
Brauc, veco zēn!
- Līdzko atgriezīšos Londonā, es likšu pret šo kapteini Boldvigu uzsākt prāvu par nepamatotu ieslodzīšanu, - misters Pikviks sacīja, tikko ekipāža bija izbraukusi no ciemata.
- Liekas, ka mēs bijām pārkāpuši svešas robežas, - Vordls ieminējās.
- Man vienalga, - misters Pikviks attrauca. - Es uzsākšu prāvu.
- Nē, to jūs nedariet vis, - Vordls iebilda.
- Es to darīšu, pie... - Bet, tā kā Vordla sejā bija vērojama labsirdīga zobgalība, misters Pikviks pārtrauca iesākto un vaicāja: - Kādēļ ne?
- Tādēļ, - vecais Vordls atteica, pa pusei valdīdams smieklus, - tādēļ, ka to lietu varētu vērst pret vienu otru no mums un teikt, ka mēs esam iedzēruši pārāk daudz auksta punša.
Lai kā misters Pikviks pūlējās nesmaidīt, viņa sejā tomēr atplauka smaids; smaids izvērtās par smiekliem; smiekli par nevaldāmu smiešanos, un šī smiešanās pārņēma visus. Lai uzturētu labo omu, viņi apstājās pie pirmā krodziņa, kas ceļmalā gadījās, un pasūtīja katram glāzi groka, pie tam misteram Semjuelam Velleram krietni lielu un sevišķi stipru.
1 - Taiberna - vieta Londonā, kur līdz 1783. gadam sodīja noziedzniekus. Vēl XVIII gadsimtā tā atradās divus trīs kilometrus aiz pilsētas robežām,; bet tagad - Oksfordstrīta rietumu galā.
2 - Pulvera lamatas - īpašas lamatas ar spridzināmām vielām, ko zemes īpašnieki mēdza lietot savu robežu apsargāšanai pret malu medniekiem.
3 - Bīdls - viszemākā draudzes (vai rajona) amatpersona, ko izvēlē draudzes locekļu - nodokļu maksātāju kopsapulce. No sākuma bīdls bija draudzes padomes kurjers, vēlāk viņa rokās pārgāja gādība par nabagiem, kuriem vajadzēja palīdzības vai kuri bija ievietoti darba namā (sk. romānu «Olivers Tvists»). Viņš arī gādāja par «kārtību» baznīcā dievkalpojuma laikā.
XX NODAĻA
Kornhillā, vistālākajā Frīmenskorta galā, kādas netīras mājas apakšstāva priekšistabā sēdēja misteru Dodsona un Foga četri klerki; misters Dodsons un Fogs bija divi viņa majestātes atorneji pie Karaļa Sola1 tiesas un Vispārējo Sūdzību tiesas Vestminsterā, kā arī Augstākās Kanclera tiesas2 solisitori3. Minētie klerki sava dienišķā darba stundās uztvēra no mīlīgās debesu gaismas un saules tikpat daudz, cik varētu cerēt saskatīt cilvēks, kas atrodas krietni dziļas akas dibenā, pie kam viņiem nebija tās izdevības, ko sniedz pēdējais stāvoklis, - proti, iespējas dienas laikā redzēt zvaigznes.
Misteru Dodsona un Foga klerku kantoris bija tumša, piepelējusi, pēc zemes smakojoša telpa ar augstu koka aizžogojumu, lai paslēptu klerkus no vienkāršo laužu acīm, ar pāri vecu koka krēslu, ļoti skaļi tikšķošu pulksteni, kalendāru, lietussargu statni, knaģu rindu cepuru uzkāršanai un dažiem plauktiem, uz kuriem bija novietoti numurēti netīru papīru saiņi, dažas vecas koka kastes ar papīra etiķetēm un dažāda izskata un lieluma tukšas māla tintes pudeles. Stikla durvis veda gaitenī, no kura bija izeja pagalmā; un šo stikla durvju priekšā piektdienas rītā pēc notikumiem, kuru patiesīgs atstāstījums sniegts iepriekšējā nodaļā, nostājās misters Pikviks, kam cieši uz pēdām sekoja Sems Vellers.
- Nāciet iekšā, ko jūs tur! - aiz šķērssienas iesaucās kāda balss, atbildot mistera Pikvika vieglajam klauvējienam pie durvīm.
Misters Pikviks un Sems tūdaļ iegāja.
- Misters Dodsons vai misters Fogs mājās, ser? - pieklājīgi vaicāja misters Pikviks, ar cepuri rokā pieiedams pie šķērssienas.
- Mistera Dodsona nav mājās, un misters Fogs ir ļoti aizņemts, - balss atbildēja, un tai pašā brīdī galva, kam šī balss piederēja, ar spalvu aiz auss palūkojās pār šķērssienu uz misteru Pikviku.
Tā bija pinkaina galva, kuras smilšu krāsas mati, vienā pusē ļoti rūpīgi pāršķirti celiņā un nogludināti ar pomādi, bija sagriezti pusapaļās astītēs ap plakanu seju, ko rotāja pāris mazu actiņu un izgreznoja ļoti netīra krekla apkakle līdz ar noruzējušu melnu kaklautu.
- Mistera Dodsona nav mājās, un misters Fogs ir ļoti aizņemts, - atkārtoja vīrs, kam piederēja šī galva.
- Kad misters Dodsons atgriezīsies, ser? - misters Pikviks apvaicājās.
- Nevaru pateikt.
- Vai misters Fogs būs ilgi aizņemts, ser?
- Nezinu.
Še vīrs ļoti apdomīgi sāka asināt savu spalvu, kamēr otrs klerks, kas zem savas pults vāka maisīja limonādes pulveri, atzinīgi nosmējās.
- Es domāju, ka pagaidīšu, - misters Pikviks sacīja.
Atbildes nebija; misters Pikviks nelūgts apsēdās un klausījās pulksteņa skaļajā tikšķēšanā un klerku pusbalsī risinātajās sarunās.
- Tas tik bij joks, vai ne? - sacīja viens no džentlmeņiem, kas bija ģērbies brūnos svārkos ar misiņa pogām, ar tinti notraipītās pelēkās biksēs un puszābakos, noslēgdams kādu mūsu ausis nesasniegušu stāstu par saviem iepriekšējā vakara piedzīvojumiem.