- Ellīgs joks... nudien, ellīgs joks, - limonādes pulvera maisītājs atsacīja.
- Toms Kammins bija priekšsēdētājs, - vīrs ar brūnajiem svārkiem teica. - Bija puspieci, kad es nokļuvu līdz Somerstaunai4, un tad es biju tik pilns, ka nekādi nevarēju atrast atslēgas caurumu un man vajadzēja uzbungāt veceni. Nezin, ko vecais Fogs sacītu, ja viņš to uzzinātu. Man liekas, es dabūtu vilka pasi.
Atsaucoties uz šo jautro piezīmi, visi klerki korī iesmējās.
- Šorīt bija labs joks ar Fogu, - vīrs brūnajos svārkos trieca tālāk. - Kamēr Džeks augšā kārtoja papīrus un jūs abi bijāt aizgājuši uz zīmogmarku biroju, Fogs bija šeit un taisīja vaļā vēstules. Tieši tobrīd ienāca tas vīrelis, pret ko mēs iesniedzām tiesas pavēsti5 Kembervilā6, jūs zināt... kā nu viņu sauca?
- Remsijs, - sacīja klerks, kas bija runājis ar misteru Pikviku.
- Pareizi, Remsijs, tas noplukušais klientelis. «Nu, ser,» saka vecais Fogs, nikni uz viņu skatīdamies, - jūs zināt, kā viņš to dara, - «nu, ser, jūs atnācāt norēķināties?» -
«Jā, ser!» Remsijs atteica, iebāzdams roku kabatā un izvilkdams naudu, «parāds divas mārciņas un desmit» šiliņi, tiesas izdevumi trīs mārciņas un pieci šiliņi, un te tie ir, ser,» - un viņš grūti nopūtās, izvilkdams naudu, kas bija ietīta susināmā papīra gabaliņā. Vecais Fogs palūkojās vispirms uz naudu un tad uz viņu un tad ieklepojās pa savai vīzei, tā dīvaini, tā ka es sapratu, ka nu kaut kas būs. «Jūs varbūt nezināt, ka mēs esam iesnieguši deklarāciju reģistrēšanai7, kas ievērojami palielina izdevumus?» noprasīja Fogs.
«Ko jūs sakāt, ser!» izsaucās Remsijs satrūkdamies. «Termiņš beidzās tikai vakar, ser.» - «Es to tomēr saku,» teica Fogs, «mans klerks tikko aizgājis to reģistrēt. Mister Viks, vai tad misters Džeksons neaizgāja reģistrēt deklarāciju Balmena un Remsija lietā?» Es, protams, sacīju «jā», un tad Fogs ieklepojās atkal un skatījās uz Remsiju.
«Mans dievs!» Remsijs izsaucās. «Bet es esmu nonācis gandrīz līdz ārprātam, kamēr sagrabināju šo naudu, un viss velti.» - «Pilnīgi,» vēsi sacīja Fogs, «tā ka ejiet vien atpakaļ, sagrabiniet drusku vairāk un atnesiet laikā!» - «Dieva vārds, es vairāk nevaru dabūt!» sacīja Remsijs, uzsizdams dūri uz galda. «Jūs man nedraudiet, ser,» sacīja Fogs, tēlodams iekarsumu. «Es jums nedraudu, ser,» teica Remsijs. «Jūs draudat gan,» sacīja Fogs, «ejiet ārā, ser; ejiet ārā no šīs iestādes, ser, un nāciet tad, ser, kad jūs zināsit, kā uzvesties.» Nu, Remsijs mēģināja vēl runāt, bet Fogs viņam neatļāva, un tā viņš iebāza naudu kabatā un izšļūca ārā. Tikko durvis bija aizvērušās, vecais Fogs pagriezās pret mani un ar mīlīgu smaidu sejā izvilka no svārku kabatas deklarāciju.
«Viks,» saka Fogs, «ņemiet ormani un, cik ātri vien varat, brauciet uz Templu, un reģistrējiet šo te. Par tiesas izdevumiem nav ko bēdāt, jo viņš ir solīds cilvēks ar lielu ģimeni un pelna divdesmit piecus šiliņus nedēļā, un, ja viņš nodos mums advokāta garantiju8, kas viņam galu galā būs jādara, es zinu, ka viņa darba devēji parūpēsies, ka tiek samaksāts; tā mēs, mister Viks, varam izspiest no viņa visu, cik iespējams; un tas ir kristīgi, mister Viks, ja tā izdarām, jo, ja ņem vērā viņa lielo ģimeni un mazos ienākumus, tā viņam būs laba mācība turpmāk netaisīt parādus. Vai ne, mister Viks, vai ne?» Un, iedams prom, viņš smaidīja tik labsirdīgi, ka bija prieks uz viņu paskatīties. Viņš ir lielisks veikalnieks, - Vikss piebilda daiļas apbrīnas pilnā balsī, - nudien lielisks, vai ne?
Pārējie trīs no visas sirds pievienojās šīm domām, un stāsts tiem sagādāja neizsakāmu apmierinājumu.
- Šitie te ir jauki ļautiņi, ser, - misters Vellers pačukstēja savam kungam, - viņi jauki saprot jokus, ser.
Misters Pikviks piekrizdams pamāja un ieklepojās, lai pievērstu sev aiz šķērssienas sēdošo jauno džentlmeņu uzmanību, kuri, uzmundrinājuši garu ar šo nelielo savstarpējo sarunu, tagad visžēlīgi veltīja mazliet ievērības svešiniekam.
- Nezin vai misters Fogs tagad nav brīvs? - Džeksons ieteicās.
- Es palūkošos, - Vikss atbildēja, nesteidzīgi nokāpdams no sēdekļa. - Kādu vārdu man pieteikt misteram Fogam?
- Pikviks, - atbildēja šo memuāru slavenais varonis.
Misters Džeksons uzgāja augšstāvā ar ziņojumu un tūliņ atgriezās ar vēsti, ka misters Fogs pieņems misteru Pikviku pēc piecām minūtēm; to pateicis, klerks atkal ieņēma vietu pie savas pults.
- Kā viņš sacīja - kāds ir viņa vārds? - Vikss iečukstējās.
- Pikviks, - Džeksons atbildēja, - tas ir apsūdzētais Bārdlas un Pikvika lietā.
Aiz šķērssienas atskanēja pēkšņa kāju švīkāšana, kas jaucās ar apspiestiem smiekliem.
- Viņi bolī uz jums acis, ser, - misters Vellers čukstēja.
- Bola uz mani acis, Sem! - misters Pikviks attrauca. - Ko jūs ar to bolīšanu domājat?
Misters Vellers atbildes vietā parādīja ar īkšķi sev pār plecu, un misters Pikviks, palūkojies augšup, atklāja patīkamo faktu, ka visi četri klerki, pārkāruši galvas pār koka šķērssienu, rādot sejas, kas atspoguļoja vislielāko uzjautrinājumu, pamatīgi aplūko iedomātā sieviešu siržu lauzēja un sieviešu laimes postītāja augumu un vispārējo izskatu. Viņam paskatoties uz augšu, galvu rinda pēkšņi pazuda, un tūdaļ kļuva dzirdams, ka spalvas briesmīgā ātrumā ceļo pa papīru. Tad atskanēja kantorī pakārtais zvans, aicinādams misteru Džeksonu uz Foga kabinetu, no kurienes tas atgriezās ar ziņu, ka viņš (Fogs) esot gatavs pieņemt misteru Pikviku, ja tas uzkāptu augšstāvā. Saskaņā ar šo paziņojumu misters Pikviks uzkāpa augšstāvā, atstādams Semu Velleru apakšā. Pie otrā stāva sētas puses istabas durvīm skaidri salasāmiem burtiem bija uzrakstīti iespaidīgie vārdi: «Misters Fogs»; un, pieklauvējis pie tām un uzaicināts ieiet, Džeksons ieveda tur misteru Pikviku.
- Vai misters Dodsons ir šeit? - misters Fogs vaicāja.
- Nupat atgriezās, ser, - Džeksons atbildēja.
- Palūdziet, lai viņš ienāk.
- Jā, ser. Džeksons izgāja.
- Sēdieties, ser, - Fogs sacīja, - šeit ir avīze, ser; mans kompanjons tūliņ ieradīsies, un mēs, ser, varēsim par šo lietu parunāties.
Misters Pikviks apsēdās un paņēma avīzi, taču nelasīja, bet skatījās tai pāri un novēroja veikalnieku, kas bija gados vecāks vīrs ar piņņainu seju un veģetārieša izskatu, ģērbies melnos svārkos, tumši pelēkās biksēs un mazās, melnās getrās, - tāda tipa cilvēks, kas likās būtiska daļa no galda, pie kura viņš rakstīja, un kam bija tikpat daudz domu vai jūtu kā šim galdam.
Pēc dažām minūtēm, kas pagāja klusumā, ienāca misters Dodsons, tukls, reprezentabls barga izskata vīrs ar skaļu balsi, un saruna sākās.
- Šis te ir misters Pikviks, - Fogs sacīja..
- Ā! Jūs, ser, esat apsūdzētais Bārdlas un Pikvika lietā? - Dodsons sacīja.
- Jā, ser, - misters Pikviks atbildēja.
- Labi, ser, - Dodsons sacīja, - un ko jūs iesakāt?
- Jā! - piemetināja Fogs, iegrūzdams rokas bikšu kabatās un atmezdamies pret krēsla atzveltni. - Ko jūs iesakāt, mister Pikvik?
- Pagaidiet, Fog, - Dodsons sacīja, - ļaujiet man paklausīties, kas misteram Pikvikam sakāms.