- Es atnācu, džentlmeņi, - ierunājās misters Pikviks, mierīgi lūkodamies uz abiem kompanjoniem, - es atnācu šurp, džentlmeņi, lai izsacītu savu pārsteigumu, ar kādu pirms dažām dienām saņēmu jūsu vēstuli, un lai jautātu: kāds pamats jums var būt sūdzībai pret mani?
- Kāds pamats... - Fogs paspēja vienīgi izsaukties, kad viņu jau pārtrauca Dodsons.
- Mister Fog, - Dodsons sacīja, - es runāšu.
- Lūdzu, atvainojiet, mister Dodson, - Fogs attrauca.
- Par sūdzības pamatu, ser, - Dodsons pamācoši turpināja, - jums jājautā jūsu sirdsapziņai un jūtām. Mēs, ser, rīkojamies vienīgi saskaņā ar mūsu klientes ziņojumu.
Šis ziņojums, ser, var būt patiess vai arī nepatiess, tas var būt ticams vai arī neticams, bet, ja tas ir patiess un ja tas ir ticams, es, ser, nešaubīdamies teikšu, ka mūsu pamats lietas iesākšanai, ser, ir stiprs un nav satricināms. Varbūt jūs, ser, esat nelaimīgs cilvēks vai varbūt jūs esat viltnieks, bet, ja mani, ser, kā zvērināto uzaicinātu izteikt savas domas par jūsu izturēšanos es nevilcinoties apgalvotu, ka par to man var būt tikai vienas domas.
Še Dodsons ar apvainota tikuma sarga izskatu saslējās visā augumā un paskatījās uz Fogu, kurš iegrūda rokas vēl dziļāk kabatās un, dziļdomīgi pamādams, sacīja balsī, kas pauda vispilnīgāko piekrišanu:
- Pats par sevi saprotams.
- Jūs, ser, - izsaucās misters Pikviks, kura sejā attēlojās lielas ciešanas, - atļaujiet man apgalvot, ka esmu visnelaimīgākais cilvēks, ciktāl runa ir par šo gadījumu.
- Es ceru, ka tā ir, ser, - Dodsons atbildēja, - es ticu, ka jūs tāds varat būt. Ja jūs tiešām esat nevainīgs lietā, kurā esat apsūdzēts, tad jūs esat vēl nelaimīgāks, nekā, cik es varu ticēt, cilvēkam tas iespējams. Ko sakāt jūs, mister Fog?
- Es saku tieši to pašu, ko jūs, - Fogs atbildējai ar skeptisku smaidu.
- Paziņojums par lietas uzsākšanu9, ser, - Dodsons. turpināja, - tika iesniegts likumīgā kārtā. Mister Fog, kur ir praecipe grāmata10?
- Lūdzu, - sacīja Fogs, pasniegdams kvadrātveidīgu grāmatu pergamenta vākos.
- Te ir šis ieraksts, - Dodsons turpināja - «Midlseksa. Atraitne Marta Bārdla v. Semjuels Pikviks. Zaudējumi 1500 mārciņas. Sūdzētāju pārstāv Dodsons un Fogs, 1827. g. 28. aug.» Viss pareizi, ser; pilnīgi pareizi.
Dodsons ieklepojās un paskatījās uz Fogu, kas savukārt sacīja:
- Pilnīgi.
Un tad viņi abi paskatījās uz misteru Pikviku.
- Vai man tātad jāsaprot, - misters Pikviks vaicāja, - ka jūsu nodoms tiešām ir šo lietu turpināt?
- Jāsaprot, ser? To jūs patiešām varat darīt,- Dodsons atbildēja, paradīdams kaut ko tik līdzīgu smaidam, cik nu viņa svarīgums atļāva.
- Un ka zaudējumi tiešām ir novērtēti tūkstoš piecsimt mārciņu apmērā? - misters Pikviks prašņāja.
- Pie tā jūs varat pievienot manu apgalvojumu, ka gadījumā, ja mēs būtu varējuši iespaidot mūsu klienti, tie, ser, būtu noteikti trīskārt lielākā apmērā, - Dodsons atbildēja.
- Man šķiet, misis Bārdla sevišķi uzsvēra, - Fogs piezīmēja, skatīdamies uz Dodsonu, - ka viņa savas prasības nesamazinās ne par fārtingu.
- Bez šaubām, - Dodsons stingri atbildēja. Jo lieta bija tikko iesākta un nebūtu izdevīgi pieļaut, ka misters Pikviks izlīgst, pat tādā gadījumā ne, ja viņam būtu šāds nodoms.
- Tā kā jums nav nekādu priekšlikumu, ser, Dodsons turpināja, turēdams labajā rokā pergamenta loksnīti, bet ar kreiso mīlīgi spiezdams tās kopiju misteram Pikvikam rokā, - man nekas cits neatliek kā nodot jums šī paziņojuma kopiju. Oriģināls, ser, paliek šeit.
- Labi, džentlmeņi, labi, - misters Pikviks atteica pieceldamies un tai pašā laikā cēlās arī viņa dusmas. - Ar jums runās mans solisitors, džentlmeņi.
- Mēs ļoti priecāsimies, - Fogs attrauca, berzēdams rokas.
- Ļoti, - Dodsons piebilda, atvērdams durvis.
- Un, pirms es eju, džentlmeņi, - uztrauktais misters Pikviks teica, pagriezdamies atpakaļ, - atļaujiet man sacīt, ka no visām negodīgajām un blēdīgajām lietām...
- Pagaidiet, ser, pagaidiet! - ļoti pieklājīgi iejaucās Dodsons - Mister Džekson!...
Mister Viks!
- Jā, ser, - abi klerki atsaucās, parādīdamies kāpņu apakšgalā.
- Es tikai vēlos, lai jūs paklausītos, ko šis džentlmenis saka, - Dodsons atbildēja. -
Lūdzu, turpiniet, ser... man liekas, jūs teicāt visām negodīgajām un blēdīgajām lietām.
- To es teicu! - misters Pikviks attrauca galīgi pārskaities. - Es teicu, ser, ka no visām negodīgajām un blēdīgajām lietām, kādas jebkad mēģināts uzsākt, šī ir pati nekrietnākā. Es to atkārtoju, ser.
- Jūs dzirdējāt, mister Viks? - Dodsons sacīja.
- Jūs neaizmirsīsit šos izteicienus, mister Džekson? - Fogs piemetināja.
- Varbūt jums, ser, patiktos nosaukt mūs par krāpniekiem, - Dodsons sacīja. -
Lūdzu, dariet to, ja jūs jūtaties tā noskaņots... lūdzu, ser, dariet vien to!
- Es to daru, - misters Pikviks atcirta. - Jūs esat krāpnieki.
- Lieliski, - Dodsons noteica. - Mister Viks, es ceru, jūs tur lejā varat dzirdēt.
- O jā, ser, - Vikss atsaucās.
- Varbūt panāciet pāris pakāpienu augstāk, ja labi nedzirdat, - Fogs piemetināja. -
Turpiniet, ser, turpiniet! Vislabāk nosauciet mūs par zagļiem - vai varbūt jums patiktos vienam no mums uzbrukt. Lūdzu, dariet to, ser, ja jums kārojas; mēs ne mazākā mērā nepretosimies. Lūdzu, dariet to, ser!
Tā kā Fogs ļoti kārdinoši nostājās tādā attālumā, lai mistera Pikvika sažņaugtā dūre viņu varētu aizsniegt, nav daudz ko šaubīties, ka šis džentlmenis būtu paklausījis nopietnajam lūgumam, ja neiejaucies Sems, kas, izdzirdis strīdu, iznāca no kantora, uzkāpa pa trepēm un satvēra sava kunga elkoni.
- Nāciet nu prom! - misters Vellers sacīja. - Bumbiņas sišana jau ir jauka spēlīte, bet, ja jūs ir bumbiņa un divi likuma vīri - raketes, tad spēlīte metas pārāk uztraucoša, lai būtu patīkama. Nāk prom, ser. Ja jums sirds atvieglošanas dēļ vajgas kādam sadot, ies ārā pagalmā - un sadodat man, bet, ja tādas lietas darīs šepatās, tad tas iznāks par dārgu.
Un misters Vellers bez jebkādām ceremonijām novilka savu kungu lejā pa kāpnēm un ārā pagalmā un, nogādājis viņu drošībā Kornhillā, nostājās aiz viņa gatavībā sekot, kur vien viņš ietu.
Misters Pikviks izklaidīgi devās uz priekšu, šķērsoja ielu iepretī Menšenhauzam11 un vērsa savus soļus uz Čīpsaidu. Sems jau sāka gudrot, uz kurieni viņi dodas, kad viņa kungs pagriezās atpakaļ un sacīja:
- Sem, es tūliņ iešu pie mistera Perkera.
- Tieši tā ir tā vieta, ser, kur jums būtu vajdzējies aiziet jau vakar, - misters Vellers atbildēja.
- Laikam gan tā, Sem, - misters Pikviks atteica.
- Taisni tā, - misters Vellers apstiprināja.
- Labi, labi, Sem, - misters Pikviks atbildēja, - mēs tūdaļ iesim turp, bet, tā kā es esmu diezgan uztraucies, vispirms man gribētos izdzert glāzi silta groka. Kur es to varētu dabūt, Sem?
Mistera Vellera zināšanas par Londonu bija plašas un īpatnējas. Viņš atbildēja bez mazākās apdomāšanās:
- Otrais pagalms pa labu roku... priekšpēdējā māja tanī pašā pusē... iet tai kabīnē, kas ir pie pirmā kamīna, tāpēc kā tur galda vidū nav kājas, bet visiem citiem ir, - un tas ir ļoti neērti.
Misters Pikviks bez ierunām paklausīja sava sulaiņa norādījumiem un, pavēlēdams Semam sekot, iegāja norādītajā krodziņā, kur viņam ātri vien pasniedza karstu groku, kamēr misters Vellers, kas bija nosēdies pienācīgā attālumā, kaut arī pie viena galda ar savu kungu, tika apgādāts ar pinti portera. Telpa bija ļoti vienkārša un, acīm redzot, atradās sevišķā pasažieru kariešu ormaņu aizgādībā, jo dažādos nodalījumos dzēra un smēķēja vairāki džentlmeņi, kas, pēc izskata spriežot, visi piederēja pie šīs mācītās profesijas. Pie viņiem bija pieskaitāms arī kāds drukns, pavecs vīrs ar sarkanu seju, kurš sēdēja pretējā nodalījumā un saistīja mistera Pikvika uzmanību. Druknais vīrs sparīgi smēķēja, taču, ikreiz, kad bija ievilcis pusduci dūmu, izņēma pīpi no mutes un paskatījās vispirms uz misteru Velleru un tad uz misteru Pikviku. Pēc tam viņš paslēpa alus kausā tik daudz no savas sejas, cik atļāva kvartas kausa izmēri, un atkal paraudzījās uz Semu un misteru Pikviku. Tad izskatīdamies it kā dziļās domās nogrimis, ievilka vēl pusduci dūmu un atkal pavērās uz viņiem.