Pēdīgi druknais vīrs, uzlikdams kājas uz sēdekļa un atbalstīdams muguru pret sienu, sāka kūpināt savu pīpi bez apstājas un skatīties caur dūmiem uz jaunpienācējiem, it kā būtu nolēmis tos izpētīt, cik sīki vien iespējams.
Sākumā misters Vellers druknā vīra izdarības nepamanīja, bet pēc laiciņa, ievērojis, ka mistera Pikvika. acis šad un tad pagriežas uz vientuļā sēdētāja pusi, arī viņš sāka skatīties tai pašā virzienā, apēnodams acis ar plaukstu, it kā puslīdz pazītu iepretī sēdošo cilvēku un vēlētos pilnīgi pārliecināties, vai tas ir īstais. Taču viņa šaubas ātri izgaisa, jo, kad druknais vīrs bija uzlaidis gaisā biezu pīpes dūmu mākoni, no viņa platajām šallēm, kas apņēma kaklu un krūtis, atskanēja aizsmakusi balss, kas dīvainā kārtā atgādināja vēderrunāšanu, lēni izsacīdama šādus vārdus:
- Paskat, Semmijs!
- Kas viņš ir, Sem? - misters Pikviks, apvaicājās.
- Nu, to gan es nebūtu ticējs, ser, misters Vellers atbildēja, pārsteigumā ieplētis acis. - Tas tak ir vecais.
- Vecais! - misters Pikviks sacīja. - Kāds vecais?
- Mans tēvs, ser, - misters Vellers atteica. - Kā sviežas, sencīt?
Tik skaisti izsacījis dēla mīlestības jūtas, misters Vellers atbrīvoja sev blakus vietu druknajam vīram, kas ar pīpi mutē un alus kausu rokā pienāca apsveicināties.
- Nu, Semmij, - tēvs sacīja, - es nav tevs redzējs kādus divus gadus vai vairāk.
- Mazāk nebūs, vecais buks, - dēls atbildēja. - Kā iet pamātei?
- Nu, Semmij, es tev sacīs tā, - misters Vellers seniors teica, kļūdams ļoti svinīgs, - nav bijs jaukāka sievišķa par šito atraiknīti, manu otro dēciņu - jauka radībiņa bij, Semmij; viss, ko es par viņu tagad var sacīt - atraiknēs viņa bij neparasti patīkama, tāpēc žēl, ka viņa savu stāvokli izmainījse. Par sievu viņa neder, Semmij.
- Vai no tiesas neder? - misters Vellers juniors pārjautāja. Misters Vellers vecākais pakratīja galvu un atbildēja ar nopūtu:
- Es to ir izdarījs vienu reizi par daudz, Semmij; vienu reizi par daudz. Ņem piemēru no sava tēva, manu zēn, un visā savā dzīvē ļoti. uzmanies ar atraiknēm, Semmij, it īpaši, ja viņas ir turējšas krodziņus.
Ar lielu patosu izteicis šo tēvišķīgo padomu, misters Vellers atkal piepildīja savu pīpi no skārda kastītes, ko nesāja kabatā, un, aizkūpinājis jauno pīpi ar vecās pirkstīm, sāka dūšīgi vien smēķēt.
- Lūgtu atvainošanu, ser, - viņš uzrunāja misteru Pikviku, pēc krietnas pauzes atsākdams sarunu, - ceru, ka es nebūs jūs kauč kā aizķērs, ser; ceru, ka jūs, ser, nav apprecējs atraikni.
- Neesmu gan, - misters Pikviks atbildēja smiedamies; un, kamēr misters Pikviks smējās, Sems Vellers čukstus informēja tēvu par attiecībām, kādās viņš atrodas ar šo džentlmeni.
- Lūgtu piedošanu, ser, - misters Vellers seniors teica, noņemdams cepuri, - ceru, ka jūs, ser, neatrod pie Semmija nekādas vainas.
- Itin nekādas, - misters Pikviks atsacīja.
- Prieks: to dzirdēt, ser, - vecais vīrs attrauca. - Es ir pamatīgi nopūlējies, viņu audzinādams; kad viņš bij mazs, es laidu, lai skraida pa ielām un pats tiek ar visu galā. Tas, ser, ir vienīgais ceļš, kā puiku padarīt izmanīgu.
- Pēc manām domām, diezgan bīstams audzināšanas veids, - misters Pikviks smaidīdams noteica.
- Un nav ar īsti drošs, - misters Vellers piemetināja, - mani nesen kārtīgi iznesa cauri.
- Nevar būt! - Tēvs izsaucās.
- Jā gan, - dēls atsacīja un tik nedaudzos vārdos, cik vien iespējams, izstāstīja, kā viņš iekritis Džoba Trotera izliktajās lamatās.
Misters Vellers seniors klausījās stāstu ar vislielāko uzmanību un, kad tas bija beidzies, sacīja:
- Vai viens no tiem zeļļiem nebij tievs un garš, ar gariem matiem un varen luknu mēli?
Misters Pikviks lāgā nesaprata apraksta pēdējo, daļu, bet, sapratis pirmo, uz labu laimi sacīja:
- Jā.
- Un tas otrs zellis ar melniem matiem un varen lielu galvu, mīkleņogu krāsas livrejā?
- Jā, jā, tas pats ir! - ļoti dzīvi atsaucās misters Pikviks un Sems.
- Tad manējs zin, kur viņi ir, un cauri, - misters Vellers noteica, - viņi ir Ipsvičā, droša lieta, abi divi.
- Nevar būt! - misters Pikviks izsaucās.
- Fakts, - misters Vellers apgalvoja, - un es jums pasacīs, kā manējs to zin. Es šad un tad brauc uz Ipsviču viena sava drauga vietā. Man izgadījās braukt taisni to dienu pēc tās nakts, kad jūs saķēra savu reimatismu, un pie «Melnā Puikas» Čelmsfordā12, - tā ir īstā vietiņa priekš šitādiem - es viņus uzņēmu, taisni līdz Ipsvičai, un tur, tā man sulains - tas ar to mīkleņogu livreju - sacīja, šie esmot nolēmuši apmesties uz ilgāku laiku.
- Es viņam sekošu, - misters Pikviks sacīja, - mēs varam apskatīt Ipsviču tikpat labi kā jebkuru citu vietu. Es viņam sekošu.
- Vai tu, tētuk, ir pilnīgi pārliecināts, ka tie bij viņi? - misters Vellers juniors jautāja.
- Pilnīgi, Semmij, pilnīgi, - tēvs atbildēja, - izskats viņiem ir makten zīmīgs; es vēl nobrīnējos, ka tas džentelmens tik dikti pamiljārs ar savu sulaini; un vēl kas - viņi sēdēja priekšā, tūliņās aiz bukas, un es dzirdē, kā viņi smējās un runāja, ka apstrādājši veco pulvermucu.
- Veco - ko tad? - misters Pikviks vaicāja.
- Veco pulvermucu, ser, un to viņi, šaubu nav, zīmēja uz jums. ser.
Nav nekā sevišķi zemiska vai šausmīga nosaukumā «vecā pulvermuca», taču tas nekādā ziņā nav ne goddevīgs, ne glaimojošs apzīmējums. Kopš brīža, kad misters Vellers sāka runāt, mistera Pikvika apziņā bija drūzmējušās atmiņas par visām pārestībām, ko viņš cietis no Džingla rokas; vajadzēja vēl tikai vienas spalviņas, lai svaru kauss nosvērtos, - un šī spalviņa bija «vecā pulvermuca».
- Es viņam sekošu! - misters Pikviks izsaucās, sparīgi uzsizdams pa galdu.
- Parītdien, ser, manējs brauks uz Ipsviču, - misters Vellers vecākais ieteicās, - no «Buļļa» Vaitčeplā13; un, ja jūs no tiesas domā braukt, tad brauc ar mani.
- Tā mēs arī darīsim, - misters Pikviks sacīja, - tieši tā; es varu aizrakstīt uz Beriju un paziņot viņiem, ka satiksimies Ipsvičā. Mēs brauksim ar jums. Bet nesteidzieties prom, mister Veller, - vai jūs nevēlētos kaut ko iedzert?
- Jūs ir ļoti lādzīgs, ser, - misters Vellers atbildēja, tūdaļ apstādamies, - varbūtiņās, ser, glāzīte šņaba, ko uzdzert uz jūsu veselībām un Semmija sekmēm, nenāktu par ļaunu.
- Protams, ne, - misters Pikviks attrauca. - Ēi, glāzi degvīna!
Degvīnu atnesa, un misters Vellers, palocījis galvu pret misteru Pikviku un pamājis Semam, ielēja to savā ietilpīgajā rīklē, it kā tā būtu nieka lāsīte.