- Dūšīgi, tēv! - Sems sacīja. - Bet piesargies, vecais puika, citādiņ tev atkal būs jāgaužas par veco kaiti - par ģikti.
- Pret to es ir atrads drošu līdzekli, - misters Vellers atsacīja, nolikdams glāzi.
- Drošu līdzekli pret ģikti? - misters Pikviks teica, steidzīgi izvilkdams piezīmju grāmatiņu. - Kāds tas ir?
- Ģikts, ser, - misters Vellers atbildēja, - ģikts ir kaite, kas ceļas no pārāk vieglas un ērtas dzīves. Ja jums, ser, kādreiz uzbrūk ģikts, apprecējiet tik atraikni, kam ir labi skaļa balss un kas prot to pienācīgi likt lietā, un jums nekādās vairs ģikts nebūs. Tā ir lieliska recepte, ser. Es to cītīgi lieto un var galvot, ka tā aizdzen katru slimību, kas ceļas no pārmērīgas omulības.
Atklājis šo vērtīgo noslēpumu, misters Vellers izdzēra pēdējās piles no glāzes, bēdīgi pamirkšķināja ar acīm, grūti nopūtās un lēni aizgāja.
- Nu, Sem, ko jūs domājat par to, ko jūsu tēvs saka? - misters Pikviks smaidīdams apjautājās.
- Ko es domā, ser? - misters Vellers atbildēja. - Nu, es domā, ka viņš ir laulības dzīves upuris, kā ar nožēlas asarām teica Zilbārža mājas kaplāns, apglabādams savu kungu.
Uz šiem īstajā vietā teiktajiem vārdiem nebija ko atbildēt, un tāpēc misters Pikviks, nokārtojis rēķinu, devās atkal uz Greizinnu14. Taču, kad viņš sasniedza tā vientulīgos dārzus, pulkstenis bija nositis jau astoņi un džentlmeņi dubļainās kurpēs, notraipītās baltās cepurēs un apdilušos uzvalkos, nepārtrauktā straumē plūzdami uz izejām, brīdināja viņu, ka lielākā daļa kantoru šai dienā jau slēgti.
Uzkāpis pa četrām stāvām un netīrām kāpnēm, viņš redzēja, ka nojautas bijušas pareizas. Mistera Perkera «parādes durvis» bija slēgtas, un nāves klusums, kas sekoja mistera Vellera atkārtotajiem spērieniem pa tām, liecināja, ka darbinieki jau aizgājuši.
- Tas nu gan ir jauki, Sem, - misters Pikviks sacīja, - negribētu ne uz stundu atlikt satikšanos ar viņu. Es zinu, ka šonakt nevarēšu ne aci aizvērt, ja man nebūs tās mierinošās apziņas, ka esmu uzticējis šo lietu profesionālam cilvēkam.
- Parau, ser, pa kāpnēm nāk augšup kāda veca sieva, - misters Vellers atbildēja, - varbūt viņa zin, kur mēs kādu var atrast. Ei, veco lēdij, kurt ir mistera Perkera ļaudis?
- Mistera Perkera ļaudis, - vājā, nožēlojamā sieviete atteica, apstādamās, lai atvilktu elpu pēc kāpšanas pa trepēm, - mistera Perkera ļaudis ir aizgājši, un es nāku iztīrīt kantori.
- Vai jūs esat mistera Perkera kalpone? - misters Pikviks apjautājās.
- Es esmu mistera Perkera veļas mazgātāja, - vecā sieviete atbildēja.
- Jā, - klusā balsī misters Pikviks teica Semam, - tas ir dīvaini, Sem, ka šajās mājās šīs vecās sievietes sauc par veļas mazgātājām. Es nesaprotu, - kādēļ tas tā?
- Jādomā, tādēļ, ser, ka viņām nāvīgi nepatīk kauč ko mazgāt, - misters Vellers atbildēja.
- Nebūtu brīnums, - misters Pikviks atbildēja, skatīdamies uz veco sievieti, kuras āriene, tāpat kā kārtība kantorī, ko viņa tobrīd bija atvērusi, norādīja uz dziļi iesakņojušos nepatiku pret ziepju un ūdens lietošanu. - Vai jūs, mīļā sieviņ, nezināt, kur es varētu atrast misteru Perkeru?
- Nē, nezinu, - skarbi atcirta vecā sieviete. - Pilsētā viņš patlaban nav.
- Tas ir nelādzīgi, - misters Pikviks noteica. - Kur ir viņa klerks, - jūs nezināt?
- Jā, es zinu gan, kur viņš ir, bet viņš man vis paldies neteiks, ja pasacīšu to jums, - veļas mazgātāja atbildēja.
- Man pie viņa ir ļoti svarīgas darīšanas, - misters Pikviks ieminējas.
- Vai ta rītu tās nevarēs nokārtot? - sieviete teica.
- Ne tik labi, - misters Pikviks atbildēja.
- Labi, - vecā sieviete atteica, - ja gadās kaut kas ļoti svarīgs, man jāpasaka, kur viņš ir, tāpēc, man liekas, ka nebūs ar par ļaunu pateikt. Ja jūs aiziesit pie «Žagatas un Stumbeņa» un pie bufetes pajautāsit pēc mistera Lautena, jūs pie viņa aizvedīs, un viņš arī ir mistera Perkera klerks.
Saņēmuši šos norādījumus un piedevām uzzinājuši, ka attiecīgā viesnīca atrodas kādā šķērsieliņā un ka tai ir divas priekšrocības - tā esot kaimiņos Kleirmārketam un cieši klāt pie Ņūinna pakaļējās fasādes, - misters Pikviks un Sems laimīgi nokāpa pa ļodzīgajām kāpnēm un devās meklēt «Žagatu un Stumbeni».
Šo iecienīto tavernu, ko misters Lautens un viņa biedri bija izraudzījuši savai vakaru uzdzīvei, parasti ļaudis sauktu par krogu. Ka īpašnieks bija vīrs, kas prata pelnīt naudu, to pietiekami apliecināja fakts, ka zem dzertuves loga atradās maza piebūvīte, kas pēc lieluma un izskata atgādināja nestuves15 un bija izīrēta kādam kurpju labotājam; un, ka viņš ir filantropiski noskaņots, bija redzams no protekcijas, kādu viņš izrādīja pīrādzniekam, kas, nebīdamies traucējumu, pārdeva savas delikateses pie paša sliekšņa. Apakšstāva logos, ko rotāja safrānkrāsas aizkari, karājās divi vai trīs iespiesti sludinājumi par Devonšīras sidru un Dancigas alu, bet liela, melna tāfele ar baltiem burtiem izglītotajai publikai pavēstīja, ka iestādes pagrabos atrodas 500 000 mucu divkāršā stiprā, atstājot cilvēku prātus diezgan patīkamās šaubās un neziņā par precīzo virzienu, kādā šī varenā ala varētu sniegties zemes dziļumos. Ja mēs vēl piemetinām, ka uz izkārtnes, kas bija cietusi no slikta laika, bija attēlota pa pusei izdzisusi žagata, kura cieši skatījās uz līku brūnas krāsas svītru, ko kaimiņi kopš mazotnes bija mācīti uzskatīt par «stumbeni», tad esam pasacījusi visu, kas sakāms par šīs ēkas ārpusi.
Kad misters Pikviks iegāja bufetes istabā, aiz šķērssienas parādījās kāda vecāka sieviete un nostājās viņam priekšā.
- Vai misters Lautens ir šeit, kundze? - misters Pikviks noprasīja.
- Jā, ser, ir, - saimniece atbildēja. - Ēi, Čārlij, aizved džentlmeni pie mistera Lautena!
- Pašlaik džentelmens nevar iet, - atsacīja neveikls trauku mazgātājs ar sarkaniem matiem, - jo misters Lautens dzied jautru dziesmu, un tas viņu traucēs. Viņš tūliņ beigs, ser.
Tikko sarkanmatainais trauku mazgātājs bija beidzis runāt, vienprātīga galda dauzīšana un glāžu šķindināšana liecināja, ka dziesma nupat beigusies, un misters Pikviks, palūdzis Semu uzkavēties bufetes istabā, lika sevi aizvest pie mistera Lautena.
Pēc paziņojuma: «Ar jums, ser, vēlas runāt viens džentelmens,» - kāds jauns cilvēks ar uzpūstu seju, kurš sēdēja galda galā priekšsēdētāja krēslā, diezgan pārsteigts paskatījās uz to pusi, no kuras atskanēja balss, un pārsteigums, likās, nebūt nemazinājās, kad viņa acis ieraudzīja cilvēku, ko viņš agrāk nekad nebija redzējis.
- Lūdzu, piedodiet, ser, - misters Pikviks sacīja, - un tāpat ļoti nožēloju, ka traucēju pārējos džentlmeņus, bet esmu ieradies ļoti svarīgā lietā, un, ja jūs būtu ar mieru šīs pašas istabas otrā galā piecas minūtes ar mani parunāt, es jums būtu ļoti pateicīgs.
Jaunais cilvēks ar uzpūsto seju piecēlās un, pievilcis kādu krēslu cieši blakus misteram Pikvikam tumšā istabas stūrī, uzmanīgi noklausījās viņa bēdu stāstu.
- Ā, - viņš teica, kad misters Pikviks bija beidzis, - Dodsons un Fogs - tie ir veikli zeļļi... Lieliski prot kārtot savas darīšanas Dodsons un Fogs, ser.
Misters Pikviks piekrita, ka Dodsons un Fogs esot veikli zeļļi, un Lautens turpināja:
- Perkera pašlaik nav pilsētā un līdz nākošās nedēļas beigām arī nebūs, bet, ja jūs gribat, lai jūsu lietu aizstāv, un atstāsit kopiju man, es varu izdarīt visu, kas vajadzīgs, līdz viņš atgriežas.