- «Jums pilnīgi taisnība, ser,» spoks pieklājīgi sacīja, «tas man agrāk nekad nebija ienācis prātā. Es tūliņ izmēģināšu gaisa pārmaiņu,» - un runādams viņš tiešām sāka izgaist - viņa kājas jau bija gluži pazudušas. «Un, ser,» īrnieks sauca viņam pakaļ, «ja nu jūs būtu tik labs un arī pārējām lēdijām un džentlmeņiem, kuri pašlaik nodarbojas ar spokošanos vecās, tukšās mājās, iestāstītu, ka citur viņi varētu iekārtoties daudz ērtāk, jūs izdarītu sabiedrībai ļoti lielu pakalpojumu.» - «To es darīšu,» spoks atbildēja, «mēs laikam gan esam īsti stulbeņi - tiešām īsti stulbeņi. Es nevaru iedomāties, kā mēs varējām būt tādi muļķi.» Šos vārdus izteicis, spoks pazuda, un. kas vissvarīgākais, - piebilda vecais vīrs, ar asu skatienu aplūkodams klātesošos, - viņš nekad vairs nav atgriezies.
- Tas nav slikts stāsts, ja vien ir patiess, - sacīja vīrs ar mozaīkas aproču pogām, aizdedzinādams jaunu cigāru.
- Ja ir patiess! - ar ārkārtīgi nicinošu skatienu izsaucās vecais vīrs. - Man liekas, - viņš piemetināja, pievērsdamies Lautenam, - viņš tūdaļ sacīs, ka mans stāsts par dīvaino klientu, kas mums bija, kad es strādāju kāda atorneja kantorī, arī nav patiess.
Es par to nebrīnītos.
- Par to es neuzdrošinos sacīt nekā, tāpēc ka šo stāstu es nekad neesmu dzirdējis, - mozaīkas izrotājumu īpašnieks piezīmēja.
- Es vēlētos, lai jūs, ser, to pastāstītu, - misters Pikviks ieteicās.
- Jā, dariet to, - Lautens teica. - Tikai es to esmu dzirdējis, bet esmu to gandrīz piemirsis.
Vecais vīrs paskatījās visapkārt un pasmīnēja vēl baigāk, it kā līksmodams par uzmanību, ko pauda visas sejas. Tad, ar plaukstu berzēdams zodu un skatīdamies griestos, it kā meklēdams aizmirstos faktus, viņš sāka stāstīt.
VECĀ VĪRA STĀSTS PAR DĪVAINO KLIENTU
- Nav svarīgi, - vecais vīrs sacīja, - kur un kā es uzzināju šo īso notikumu. Ja man būtu jāstāsta tādā kārtībā, kādā tas nonāca pie manis, man būtu jāsāk no vidus un, nonākot līdz beigām, jāatgriežas pie sākuma. Pietiks, ja sacīšu, ka daži no šajā stāstā minētajiem notikumiem norisinājās manu acu priekšā. Par pārējiem es zinu, ka tie ir notikuši, un vēl tagad dzīvo daži cilvēki, kas tos atceras pat pārāk labi.
Boro Haistrītā, netālu no Sentdžordža baznīcas, tai pašā ielas pusē, atrodas, kā gandrīz visiem zināms, mazākais mūsu parādnieku cietums - Māršelsija. Lai gan pēdējā laikā tas ļoti stipri atšķiras no tās netīrumu bedres, kāds kādreiz bijis, pat tagadējos uzlabotajos apstākļos tas sniedz maz pievilcības izšķērdētājiem vai mierinājuma neapdomīgajiem. Notiesātam noziedzniekam Ņugeitā1 ir tikpat labs pagalms pastaigām svaigā gaisā kā maksāt nespējīgam parādniekam Māršelsijas cietumā.
Varbūt tās ir tikai manas iedomas, vai arī es varbūt domās nevaru atšķirt vietu no vecām atmiņām, kas ar to saistītas, bet šo Londonas daļu es nevaru paciest. Iela ir plata, veikali plaši, dzirdams garām braucošo ratu troksnis un nemitīgā straumē plūstošo cilvēku soļi - visādas dzīvās satiksmes skaņas dzirdamas no rīta līdz pusnaktij, bet apkārtējās ielas ir netīras un šauras; nabadzība un netikums pūžņo pārpildītajās šķērsieliņās, trūkums un posts ir ieslodzīts šaurajā cietumā, un vismaz manām acīm liekas, ka visa apkārtne ir tumša un drūma un tai piemīt tāda kā netīra un slimīga nokrāsa.
Daudz acu, kuras tagad jau sen slēdzis kaps, pirmo reizi ieejot pa vecā Māršelsijas cietuma vārtiem, uz šo ainu ir nolūkojušās diezgan vieglprātīgi, jo izmisums reti kad ierodas kopā ar pirmo smago likteņa sitienu. Cilvēks uzticas nepārbaudītiem draugiem, viņš atceras, cik daudz reižu viņa jautrie biedri laipni piedāvājuši pakalpojumu, kad viņam tie nav bijuši vajadzīgi; viņam ir cerības - laimīgas nezināšanas cerības, un, lai gan viņš varbūt ir saliecies no pirmā trieciena, šīs cerības viņa krūtīs uzplaukst un īsu laiku zied, līdz novīst aiz vilšanās un atstātības apziņas smaguma. Cik drīz šīs pašas acis dziļi iegrimušas kvēloja sejās, kas bija novājējušas no bada un ieslodzījumā kļuvušas bālas, jo tajās dienās nebija tukši vārdi sacīt, ka parādnieki sapuva cietumā bez cerībām uz atsvabināšanu un bez izredzēm uz brīvību!
Šī nežēlība pilnos apmēros vairs nepastāv, bet no tās ir atlicis vēl diezgan daudz, lai varētu atgadīties notikumi, kas liek sirdij asiņot.
Pirms divdesmit gadiem šo ietvi deldēja kādas mātes un bērna soļi. Dienu pēc dienas, tikpat noteikti kā rīta atnākšana, viņi ieradās pie cietuma vārtiem; bieži vien, pavadījuši nakti raizēs, bēdās un nemierā, viņi tur ieradās veselu stundu par agru, un tad jaunā māte, pazemīgi atkāpdamās, aizveda bērnu pie vecā tilta un, pacēlusi viņu rokās, lai parādītu tam vizošo ūdeni, ko krāsoja rīta saules gaisma un saviļņoja rosīgā gatavošanās uz darbu un izpriecām, kāda šajā agrajā stundā vērojama uz upes, mēģināja pievērst bērna uzmanību šim skatam. Bet drīz viņa to nolika zemē un, paslēpusi savu seju šallē, ļāva vaļu asarām, kas aptumšoja acis, jo bērna vājajā un slimīgajā sejā neparādījās neviena ziņkārības vai prieka dzirksts. Viņam vēl nebija daudz atmiņu, un tās visas bija vienādas - tās visas bija saistītas ar viņa vecāku nabadzību un postu. Stundu pēc stundas viņš bija sēdējis uz savas mātes ceļiem un ar bērnišķīgu līdzjūtību vērojis asaras, kad ritēja pār viņas seju, lai tad klusu paslēptos kādā tumšā kaktiņā, kur elsoja, kamēr iemiga. Pasaules skarbā īstenība un daudzi no tās ļaunākajiem trūkumiem - izsalkums un slāpes, aukstums un nabadzība - tas viss viņam bija pazīstams kopš apziņas pamošanās, un, lai gan no izskata viņš bija bērns, viņam trūka bērna vieglās sirds un dzirkstošo acu.
Tēvs un māte nolūkojās uz viņu un tad viens uz otru ar mokošām domām, ko neuzdrošinājās izpaust vārdos. Veselīgais, spēcīgais vīrs, kas būtu varējis izturēt gandrīz katru piepūli, panīka stingrajā ieslodzījumā un pārpildītā cietuma neveselīgajā gaisā. Vājā un trauslā sieviete cieta kā miesīgas, tā garīgas mokas, un bērna jaunā sirds lūza.
Pienāca ziema un līdz ar to nedēļām ilgas auksta lietus gāzes. Nabaga sieviete bija pārvietojusies uz kādu nožēlojamu istabiņu tuvu pie vīra ieslodzījuma vietas, un, lai gan šī pārmaiņa bija notikusi pieaugošās nabadzības dēļ, viņa tagad jutās laimīgāka, jo atradās tuvāk vīram. Divus mēnešus viņa ar savu mazo pavadoni, kā paraduši, vēroja vārtu atvēršanos. Kādu dienu viņa pirmo reizi neatnāca. Uzausa nākošais rīts, un viņa atnāca viena. Bērns bija miris.