1 - Ņugeita - Londonas centrālais cietums kriminālnoziedzniekiem. Šis cietums atrodas Pāvila katedrāles rajonā; to pa daļai sagrāva 1780. gada nemieros, ko bija izraisījusi pretkatoliskā aģitācija (tā saucamais lorda Gordona dumpis, ko Dikenss aprakstījis romānā «Barnebijs Radžs»), bet pēc tam atkal atjaunoja. Pagājušā gadsimta 80. gados tas tika slēgts.
XXII NODAĻA
- Vai šitā te ir tava kunga bagāža, Semmij? - misters Vellers seniors vaicāja savam mīļajam dēlam, kad tas ienāca «Buļļa» viesnīcas sētā Vaitčeplā ar ceļa somu un mazu čemodānu.
- Tu būtu varējs minēt i sliktāk, vecais puika, - misters Vellers jaunākais atbildēja, nolikdams savu nastu sētā un pēc tam pats uz tās apsēzdamies. - Kungs pats tūlītās būs klāt.
- Viņš, domāt, brauc ar ormani, - teica tēvs.
- Jā, divas jūdzes briesmu par astoņiem pensiem, - atbildēja dēls. - Kā šorīt sviežas pamātei?
- Ne visai lāgā, Semmij, ne visai, - vecākais misters Vellers ļoti nopietni atbildēja.
- Viņa, Semmij, pēdējā laikā gandrīz tā kā iestājusēs metodistu ordenī1; un viņa ir neparasti dievbijīga, tiesa kas tiesa. Viņa ir pārāk laba tādam kā man, Semmij. Es jūtu, ka neesu tādu pelnījs.
- Ā, - misters Semjuels noteica, - tu nu gan ir pašaizliedzīgs.
- Ļoti, - viņa tēvs nopūzdamies atsaucās. - Viņa kaut kur saklausījse tādu sagudrojumu, kā pieaugušiem cilvēkiem piedzimt pa otram lāgam; es domāju, ka viņi to sauc par jauno pārdzimšanu. Man, Semmij, dikti gribētos redzēt, kā šitā zistēma darbojas. Man gaužām gribētos redzēt, ka tava pamāte piedzimst otrreiz. Tad gan es viņu atdotu auklei!
- Kā tu domā, ko tie sievieši šitais dienās izdarīja? - misters Vellers pēc īsas pauzes turpināja, kad reizes sešas izteiksmīgi bija uzsitis ar pirkstu sev pa degunu. - Kā tu, Semmij, domā, ko viņi šitais dienās ņem un izdara?
- Nezinu, - Sems atteica, - ko tad?
- Ņem un sarīko lielu tējas dzeršanu kādam tēvainim, ko viņi sauc par savu ganu, - misters Vellers paskaidroja. - Es stāvē tur pie tā bilžu veikala mūsu laukumā un skatījās - un ieraugu paziņojumu par to: «Biļetes par puskronu. Visus pieteikumus izdarīt pie komitejas. Sekretāre misis Vellere.» Un, kad es pārgā mājās, komiteja pašulaik sēdē mūsu dibensistabā - četrpadsmit sievas. Es gribētu, ka tu būtu viņas dzirdējs, Semmij. Viņas tak, jāndie, iznesa rezolūcijas, balsoja par izdevumiem un taisīja visādus tādus jokus. Nu labi, tava pamāte stāja man virsū, lai es ar ejot, un es pats ar cerēju, tur aizgājs, redzēt labus stiķus, nu, un es parakstās uz biļeti. Piektdienas vakarā pulksten sešos es uzcērtas labi smalki un ejam ar veco prom, un kāpjam abi augšā otrā stāvā, kur bij sarīkota tējas dzeršana trīsdesmit cilvēkiem, un vesels bars meitiešu tūdaļ sāk čukstēties un blenzt uz mani, it kā nekad agrāk nebūtu redzējšas paresnu piecdesmit astoņus gadus vecu džentelmeni. Te uzreiz uz trepēm saceļas liels troksnis un ieskrien kāds izstīdzējs zellis ar sarkanu degunu un baltu kaklautu un nodziedās - «Nāk labais gans pie savām avīm», un nāk ar iekšā kāds resns tēvainis melnā ģērbā, ar lielu, baltu ģīmi un smaida kā pulksteņa ciparnīca. Tad tik nu sākās, Semmij! «Miera skūpsts,» saka gans, un tad viņš nobučoja visus sieviešus pēc kārtas, un, kad viņš bij beidzs, sāka tas vīrs ar sarkano degunu. Es jau pašulaik domāju, vai man ar nevajdzētos sākt... it īpaši tamdēļ, ka man līdzās sēdēja diktan piemīlīga lēdija... kad klāt jau ir tēja un tava pamāte ar, kas apakšā bij to vārījse. Nu visi ķērās klāt ar zobiem un nagiem. Tik varen skaļa dziesma, Semmij, kamēr tēja uzvilkās, tāda lūgšana, tāda ēšanā un dzeršana! Ka tu būtu redzējs, kā gans uzkrita šķiņķim un smalkmaizēm! Es nekad nav redzējs tādu izēdāju un izdzērāju - nekadās. Vīrs ar sarkano degunu ar nekādā ziņā vis nebij cilvēks, ko saimenieks labprāt ņemtu pie sava galda, bet pret ganu viņš nebij nekas. Labi; kad tēja bij padzerta, nodziedā otru dziesmu, un tad gans sāka sprediķot; to gan viņš darīja varen labi, ja ņem vērā, cik pilns tam bij vēders ar smalkmaizītēm. Piepeši viņš saslejas un iebļaujas: «Kur ir tas grēcinieks, kur ir tas nožēlojamais grēcinieks?» Visas sievietes tūliņās paskatījās uz mani un sāka kunkstēt kā pie miršanas. Es nodomāju, sak, tas ir diezgan savādi, tomēr nekā nesaku. Piepeši viņš atkal saslejas un, cieši jo cieši skatīdamies uz mani, saka:
«Kur ir tas grēcinieks, kur ir tas nožēlojamais grēcinieks?» - un visas sievas kunkst atkal, desmitreiz skaļāk nekā iepriekš. Es par to mazlietiņ uzskaitos, tāpēc pakāpju pārs soļu uz priekšu un saku. «Mans draugs,» es saku, «vai jūs to uz mani zīmē?» Tak viņš neatvainojās vis, kā katrs džentelmens būtu darījs, bet laida vaļā jaunus apvainojumus: nosauca mani par trauku, Semmij... par ienaida trauku... un visādos tādos vārdos. Tā ka nu man asinis sāka vārīties no tiesas, es vispirms viņam pašam gāzu divus vai trīs, tad vēl divus vai trīs piedevām, ko nodot vīram ar sarkano degunu, un aizgāju. Kaut tu, Semmij, būtu dzirdējs, kā sievas brēca, kad vilka ganu ārā no pagaldes... Aha! te nu ir saimenieks dabīgā lielumā!
Misteram Velleram runājot, misters Pikviks izkāpa no ormaņa ratiem un ienāca sētā.
- Jauks rītiņš, ser, - misters Vellers seniors sacīja.
- Tiešām skaists, - misters Pikviks atbildēja.
- Tiešām skaists, - kā atbalss atsaucās kāds sarkanmatains vīrs ar okšķera degunu un zilām brillēm, kurš bija izkāpis no kādiem citiem ratiem tajā pašā reizē, kad misters Pikviks. - Uz Ipsviču braucat, ser?
- Jā, - misters Pikviks atbildēja.
- Ārkārtīga sagadīšanās! Es arī.
Misters Pikviks paklanījās.
- Jums vieta ārpusē? - sarkanmatainais vīrs apvaicājās.
Misters Pikviks atkal paklanījās.
- Dievs, pasarg, cik neparasti! Man arī ārpusē, - sarkanmatainais iesaucās. - Mēs taču patiešām brauksim kopā.
Un sarkanmatainais vīrs - iespaidīga izskata noslēpumaina persona ar asu degunu un putna paradumu ikreiz atmest galvu, kad ko sacīja, - smaidīja tā, it kā būtu izdarījis vienu no visneparastākajiem atklājumiem, kāds jebkad izdevies cilvēka prātam.
- Priecājos par izredzēm uz jūsu sabiedrību, ser, - misters Pikviks sacīja.
- Ā, - sacīja jaunpienācējs, - tas ir ļoti izdevīgi mums abiem var ne? Sabiedrība, redziet... sabiedrība ir... ir... ir pavisam ka cits nekā vientulība, vai ne?
- Tur nu nav ko noliegt, - ieteicās misters Vellers, ar draudzīgu smaidu pievienodamies sarunai. - To es sauc par patiesību, kas nav jāpierāda, kā teica suņu gaļas pārdevējs, kad kalpone aizrādīja, ka šis neesmot džentelmens.
- Ā, - sacīja sarkanmatainais vīrs, aplūkodams misteru Velleru no galvas līdz kājām ar augstprātīgu skatienu. - Jūsu draugs, ser?
- Ne gluži draugs, - misters Pikviks atbildēja klusā balsī, - lieta tāda, ka viņš ir mans sulainis, bet es viņam atļauju krietni daudz brīvības, jo, starp mums runājot, man patīk, ka viņš ir tik oriģināls, un es ar viņu mazliet lepojos.
- Ā, - sarkanmatainais vīrs atsacīja, - tā, vai zināt, ir garšas lieta. Es nekā oriģināla nemīlu, man tas nepatīk; neredzu, kāpēc tas vajadzīgs. Kāds jūsu vārds, ser?
- Te ir mana karte, ser, - atbildēja misters Pikviks, visai uzjautrināts par strupo jautājumu un svešinieka neparasto izturēšanos.
- Ā, - sarkanmatainais vīrs sacīja, ielikdams karti kabatas grāmatiņā, - Pikviks, ļoti labi. Man patīk zināt cilvēka vārdu, tas aiztaupa daudz nepatikšanu. Te ir mana karte, ser. Magnuss, kā redzat, ser... Magnuss ir mans vārds. Tas, man šķiet, ser, ir diezgan labs vārds.