Jo zemāk misters Pikviks nokāpa, jo vairāk pakāpienu likās vēl priekšā, un, kad viņš, nokļuvis kādā šaurā gaitenī, jau sāka sevi apsveikt ar ierašanos apakšstāvā, viņa izbrīna pilnajām acīm atkal un atkal parādījās jaunas kāpnes. Beidzot viņš sasniedza vestibilu ar akmens grīdu, ko atcerējās redzējis, mājā ienākot. Viņš izpētīja gaiteni pēc gaiteņa, ieskatījās istabā pēc istabas un pēdīgi, kad izmisumā jau gribēja beigt meklēšanu, atvēra tās istabas durvis, kurā bija pavadījis vakaru, un uz galda ieraudzīja savu pazudušo īpašumu.
Misters Pikviks triumfēdams satvēra pulksteni un devās atpakaļ uz guļamistabu.
Bet, ja jau viņa ceļš uz apakšstāvu bija tik grūts un maldu pilns, tad atceļš bija nesalīdzināmi sarežģītāks. Visos iespējamos virzienos bija redzamas durvju rindas, ko greznoja visāda veida, fasona un izmēra zābaki. Reižu divpadsmit viņš lēni pagrieza rokturus guļamistabu durvīm, kas atgādināja viņējās, bet vienmēr no iekšpuses īgns sauciens «kas, pie velna, tur?» vai «ko jūs te meklējat?» lika viņam uz pirkstgaliem zagties prom tik tiešām apbrīnojamā ātrumā. Viņš jau bija tuvu izmisumam, kad viņa uzmanību pievilka kādas atvērtas durvis. Viņš paskatījās iekšā. Beidzot īstā! Tur bija abas gultas, kuru novietojumu viņš ļoti labi atcerējās, un kamīnā vēl dega uguns.
Svece, jau tad ne visai gara, kad viņš to saņēma, bija izdegusi, viņam maldoties pa garajiem gaiteņiem, un izdzisa, līdzko viņš aizvēra durvis.
«Nekas,» misters Pikviks sacīja sev, «izģērbties varu tikpat labi pie kamīna gaismas.»
Gultas stāvēja katra savā pusē durvīm, un starp katru gultu un sienu bija šaura ejiņa, kas noslēdzās ar pītu krēslu un bija pietiekoši plata, lai gulētājs vai gulētāja varētu iekāpt gultā un izkāpt no tās pa šo pusi, ja viņam vai viņai tā liktos ērtāk.
Rūpīgi aizvilcis gultas ārpuses aizkarus, misters Pikviks apsēdās pītajā krēslā un bez steigas noāva kurpes un getras. Tad viņš novilka un kārtīgi salocīja savus svārkus, vesti un kaklautu un, nesteidzīgi uzlicis pušķaino naktscepuri, nostiprināja to uz galvas, sasiedams zem zoda saitītes, kas vienmēr bija piešūtas pie šī viņa apģērba gabala. Šai brīdī viņam ienāca prātā, cik nejēdzīgi nupat bija alojies. Atsēdies pītajā krēslā, misters Pikviks tik sirsnīgi pats par sevi nosmējās, ka katram saprātīgam cilvēkam būtu bijis liels prieks vērot viņa smaidu apņemto seju, kas staroja zem naktscepures.
- Tas ir pats labākais joks, - misters Pikviks sacīja, smaidīdams tik sirsnīgi, ka gandrīz pārrāva naktscepures saitītes, - tas ir pats labākais joks, kādu es jebkad esmu dzirdējis, ka es šai mājā apmaldījos un klīdu pa kāpnēm. Jautri, jautri, tiešām jautri.
Misters Pikviks pasmaidīja vēl sirsnīgāk nekā iepriekš un, būdams vislabākajā omā; gribēja turpināt izģērbšanos, kad viņu pilnīgi negaidot kaut kas iztraucēja, proti, istabā ienāca kāda persona ar sveci un, aizslēgusi durvis, piegāja pie naktsgaldiņa un nolika sveci uz tā.
Smaids, kas rotājās mistera Pikvika sejā, acumirklī pārvērtās par neizmērojama izbrīna vaibstu. Šī persona, lai kas tā arī būtu, ienāca tik piepeši un tik klusi, ka misters Pikviks nepaspēja ne iesaukties, ne viņu aizkavēt. Kas tā varēja būt?
Laupītājs? Kāds ļaundaris, kas varbūt bija redzējis viņu nākam augšup pa kāpnēm ar skaistu pulksteni rokā? Ko viņam darīt?
Vienīgais veids, kā misters Pikviks varēja paskatīties uz noslēpumaino apmeklētāju ar vismazākajām briesmām tikt ievērotam, bija ielīst gultā un paglūnēt otrā malā pa priekškaru starpu. Tātad viņš ķērās pie šī manevra. Rūpīgi saturēdams priekškarus ar roku, tā ka varēja redzēt tikai viņa seju un naktscepuri, uzlicis brilles, viņš sadūšojās un paskatījās ārā.
Misters Pikviks gandrīz paģība aiz šausmām un apjukuma. Pie spoguļa stāvēja lēdija pusmūža gados ar dzelteniem sprogu papīrīšiem matos un cītīgi strādāja ar susekli. Lai nu kā šī lēdija pusmūža gados, kura, acīm redzot, nekā nenojauta, bija nokļuvusi šai istabā, taču bija pilnīgi skaidrs, ka viņa te domāja palikt pa nakti, jo bija ienesusi niedres sveci2 ar abažūru un, izrādīdama slavējamu piesardzību pret uguns briesmām, novietojusi to mazgājamā bļodā uz grīdas, kur tā staroja kā gigantiska bāka ārkārtīgi mazā ūdens platībā.
«Dievs, apžēlojies,» misters Pikviks nodomāja, «kādas šausmas!»
- Khem! - lēdija noklepojās, un misters Pikviks ierāva galvu aiz priekškariem tik ātri kā automāts.
«Nekad es neesmu piedzīvojis kaut ko tik briesmīgu,» domāja nabaga misters Pikviks, un uz viņa naktscepures parādījās aukstas sviedru lāses. «Nekad. Tas ir drausmīgi.»
Taču bija pilnīgi neiespējami apspiest dedzīgo vēlēšanos redzēt, kas notiks tālāk.
Tādēļ mistera Pikvika galva atkal izlīda no aizkariem.
Stāvoklis bija kļuvis vēl ļaunāks. Pusmūža lēdija bija beigusi kārtot matus, rūpīgi paslēpusi tos muslīna naktscepurē ar šauru mežģīņu maliņu un domīgi skatījās ugunī.
«Stāvoklis kļūst draudošs,» misters Pikviks prātoja. «Es nevaru pieļaut, ka tas tā turpinās. Spriežot pēc šīs lēdijas izturēšanās, ir skaidrs, ka es būšu ienācis nepareizā istabā. Ja es iesaukšos, viņa sacels kājās visu māju, bet, ja es palikšu šeit, sekas būs vēl briesmīgākas.»
Gluži lieki sacīt, ka misters Pikviks bija viens no viskautrīgākajiem un smalkjūtīgākajiem mirstīgajiem. Pat iedoma, ka naktscepurē būtu jāparādās lēdijai, viņu pilnīgi satrieca, bet viņš bija sasējis šīs sasodītas saitītes mezglā un, dari ko darīdams, nevarēja to noņemt. Taču atklāt sevi vajadzēja. Bija tikai vēl viens citāds veids, kā to izdarīt. Viņš pilnīgi paslēpās aiz priekškariem un ļoti skaļi izsaucās:
- Khe-hem!
Ka šī negaidītā skaņa lika lēdijai satrūkties, bija skaidrs no tā, ka viņa uzgrūdās uz sveces abažūra, bet tikpat skaidrs bija arī tas, ka viņa to galu galā noturējusi par iedomu, jo, kad misters Pikviks, pārliecināts, ka viņa paģībusi un guļ sastingusi aiz bailēm, iedrošinājās atkal paskatīties, viņa tāpat kā agrāk domīgi skatījās ugunī.
«Pavisam neparasta sieviete,» domāja misters Pikviks, atkal paslēpdamies.
- Khe-hem!
Šīs pēdējās skaņas, tik līdzīgas tām, ar kurām, kā teikas vēstī, niknais milzis Blanderbors parasti darījis zināmu, ka laiks klāt galdu, bija pārāk skaidri dzirdamas, lai tās atkal noturētu par iedomām.
- Žēlīgais tēvs! - pusmūža lēdija iesaucās. - Kas tas?
- Tas ir... tas ir... tikai kāds džentlmenis, kundze, - misters Pikviks aiz aizkariem ieteicās.
- Džentlmenis! - lēdija šausmās iebrēcās.
«Visam beigas!» misters Pikviks nodomāja.
- Svešs vīrietis! - lēdija spiedza.
Vēl mirklis - un visa māja būtu kājās. Lēdijas apģērbs nošvīkstēja, viņai metoties uz durvīm.
- Kundze! - misters Pikviks izsaucās, galīgā izmisumā izgrūzdams galvu no priekškariem. - Kundze!
Lai gan misters Pikviks bija izbāzis galvu bez kāda noteikta mērķa, šai rīcībai tūliņ bija labi panākumi. Lēdija, kā mēs jau norādījām, bija tuvu durvīm. Viņai tikai vajadzēja pa tām iziet, lai sasniegtu kāpnes, un, bez kādām šaubām, viņa to jau būtu izdarījusi, ja mistera Pikvika naktscepures piepešā parādīšanās nebūtu lēdiju aizdzinusi atpakaļ istabas vistālākajā stūrī, kur viņa stāvēja un kā neprātīga uzlūkoja misteru Pikviku, kamēr misters Pikviks savukārt tāpat skatījās uz viņu.