- Ēi jūs, ser! - Sems nikni uzsauca. Svešinieks apstājās.
- Ēi jūs! - Sems atkārtoja vēl skarbāk.
Vīrs ar drausmīgo seju ārkārtīgi pārsteigts paskatījās pagalmā atpakaļ un uz priekšu, un māju logos - visur, tikai ne uz Semu Velleru, - un spēra atkal soli uz priekšu, kad viņu no jauna apstādināja atkārtots sauciens.
- Ēi jūs tur, ser! - uzsauca Sems trešo reizi.
Šoreiz vairs nevarēja izlikties, ka nesaprot, no kurienes balss nāk, tāpēc svešinieks, kam citas izejas nebija, beidzot paskatījās Semam Velleram tieši sejā.
- Nekas nelīdzēs, Džob Troter, - Sems teica. - Pietiks. Netais blēņas! Jūs nav tik glīts, lai varētu tā ar savu skaistumu mētāties. Novieto savas acis atpakaļ īstajās vietās, vai ar es jums tas pavisam izdauzīs. Dzirž ar?
Tā kā misters Vellers, acīm redzot, bija noskaņots pārvērst savus vārdus darbos, misters Troters atļāva sejai pieņemt dabisko izteiksmi un tad, priekā saukdamies, izsaucās:
- Ko es redzu? Misters Vokers!
- Ā, - Sems atbildēja. - Jums laikam ļoti liels prieks mani satikt?
- Prieks! - Džobs Troters iesaucās. - Ak mister Voker, ja jūs zinātu, kā es ilgojos jūs satikt! Tas ir par daudz, mister Voker, es to nevaru izturēt, patiešām nevaru.
Un, šos vārdus teicis, misters Troters prieka ekstāzē izplūda asarās un cieši apskāva mistera Vellera plecus, piespiezdams viņa rokas pie auguma.
- Vācas! - Sems uzkliedza, ļoti sašutis par šo rīcību un veltīgi pūlēdamies izrauties no sajūsminātā paziņas apkampiena. - Vācas, kad es jums saka! Ko jūs te brēc man virs galvas, jūs ugunsdzēsēju pumpis?
- Tāpēc, ka es priecājos, jūs redzot, - Džobs Troters atbildēja, pamazām atlaizdams misteru Velleru, līdzko vairs nelikās, ka tas sāks kautiņu. - O, mister Voker, tas ir par daudz!
- Par daudz! - Sems attrauca. - Es ar domā, ka tas ir par daudz! Nu, ko jūs man teiks?
Misters Troters neatbildēja, jo patlaban sparīgi strādāja ar mazo sārto kabatas lakatiņu.
- Kas jums ir ko teikt, pirms es jums norauj galvu? - draudoši atkārtoja misters Vellers.
- Kā! - misters Troters izsaucās nevainīgā izbrīnā.
- Kas jums ir ko teikt?
- Man, mister Voker!
- Nesauciet mani par Vokeru, mans vārds ir Vellers, jūs to labi zin. Kas jums ir ko teikt?
- Lai dievs jūs pasargā, mister Voker - Veller, es gribēju teikt... daudz kas ko sacīt, ja jūs atnāktu kaut kur, kur mēs varētu ērti parunāt. Ja jūs zinātu, kā es pēc jums esmu ilgojies, mister Veller...
- Briesmīgi, ko, man šķiet! - Sems sausi atcirta.
- Ļoti, ser, ļoti, - misters Troters apgalvoja, nepakustinādams ne vaibsta. - Bet dodiet roku, mister Veller!
Sems dažus mirkļus uzlūkoja savu sarunas biedru un tad, kā pēkšņas iedomas mudināts, paklausīja lūgumam.
- Kā klājas jūsu mīļajam, labajam kungam? - Džobs Troters apvaicājās, kad viņi gāja projām. - O, viņš ir cienījams džentlmenis, mister Veller! Es ceru, ser, ka viņš tai briesmīgajā naktī nesaaukstējās.
Kad Džobs Troters to sacīja, viņa acīs uz mirkli parādījās ļoti viltīga izteiksme, kas lika mistera Vellera dūrei ciešāk sažņaugties, un viņš dega aiz vēlēšanās pārbaudīt Džoba Trotera ribu stiprumu. Sems tomēr savaldījās un atbildēja, ka viņa kungs jūtoties lieliski.
- Ak, man tāds prieks, - misters Troters trieca tālāk. - Vai viņš atrodas šeit?
- Un jūsējais? - atbildes vietā jautāja Sems.
- O jā, viņš ir šeit, un man ir sāpīgi sacīt, mister Veller, ka viņš rīkojas vēl ļaunāk nekā agrāk.
- Ak tā? - Sems noteica.
- O, briesmīgi... šausmīgi!
- Kādā internāta skolā?- Sems vaicāja.
- Nē, ne internāta skolā, - atbildēja Džobs Troters ar to pašu viltīgo skatienu, ko Sems bija pamanījis agrāk, - ne internāta skolā.
- Mājā ar zaļajiem vārtiem? - Sems taujāja, cieši uzskatīdams savu sarunu biedru.
- Nē, nē..- tur ne, - Džobs attrauca ar viņam neparastu steigu, - tur ne.
- Ko ta jūs tur darīja? - noprasīja Sems ar asu skatienu. - Varbūt nejauši nokļuva aiz tiem vārtiem?
- Nu, mister Veller, - Džobs atbildēja, - man nav nekas pretī atklāt jums manus mazos noslēpumus, tāpēc ka mēs, pirmo reizi tiekoties, tik ļoti sadraudzējāmies. Jūs atceraties, cik patīkami mēs pavadījām to rītu?
- Kā ne, - Sems nepacietīgi atsaucās. - Atceros. Nu un?
- Labi, - Džobs atbildēja, runādams ļoti apdomīgi un klusā balsī, kā cilvēks, kas uztic svarīgu noslēpumu. - Tai mājā ar zaļajiem vārtiem, mister Veller, ir daudz apkalpotāju.
- No skata man ar tā liktos, - Sems piebilda.
- Jā, - turpināja misters Troters, - un to starpā ir kāda virēja, mister Veller, kas iekrājusi mazliet naudas un vēlas, ja vien varēs dzīvē tā iekārtoties, atvērt mazu sīkpreču veikaliņu.
- Jā?
- Jā, mister Veller. Nu jā, ser, es viņu sastapu baznīcā, kuru es apmeklēju... ir tāda ļoti jauka, maza baznīciņa šai pilsētā, mister Veller, kur dzied no ceturtā garīgo dziesmu krājuma, ko es parasti nēsāju sev līdzi, maza grāmatiņa, kuru jūs varbūt esat redzējuši man rokās... un es ar viņu mazliet iepazinos, mister Veller, un tā starp mums radās tuvākas attiecības, un es uzdrošinos teikt, mister Veller, ka man lemts kļūt par tirgotāju.
- Jā, no jums iznāktu ļoti patīkams tirgotājs, - atbildēja Sems, ar visdziļāko nepatiku iesāņus uzlūkodams Džobu.
- Lielākais labums no tā, mister Veller, - turpināja Džobs, kura acis runājot pildījās asarām, - būs tas, ka es varēšu atstāt savu tagadējo kauna pilno dienestu pie šī ļaunā cilvēka, mister Veller, un veltīt sevi labākai un tikumīgākai dzīvei, kas būtu vairāk piemērota manai audzināšanai.
- Jūs laikam gan ir ļoti labi audzināts, - Sems piemetināja.
- Ak jā, mister Veller, ļoti, - Džobs atbildēja.
Un, atcerēdamies savas šķīstās jaunības dienas, misters Troters izvilka sārto kabatas lakatiņu un bagātīgi lēja asaras.
- Ar jums kopā iet skolā laikam bij ļoti patīkami? - Sems sacīja.
- Tā bija, ser, - Džobs atbildēja, smagi nopūzdamies. - Es biju skolas elks.
- Es par to nebrīnās, - Sems noteica. - Kāds prieks gan par jums bij jūsu laimīgajai mātei.
Dzirdot šos vārdus, misters Džobs Troters iespieda sārtā kabatas lakata stūri vispirms vienas, tad otras acs kaktiņā un sāka bagātīgi liet asaras.
- Kas ar to cilvēku ir? - Sems sašutis sacīja. - Čelsijas1 ūdensvads pret jums ir tīrais nieks. Kas ta nu atkal jūs tā sakustinājs? Ļauna sirdsapziņa?
- Es nevaru savaldīt savas jūtas, mister Veller, - Džobs teica pēc īsas pauzes. - Padomājiet tikai, manam kungam radās aizdomas pēc sarunas, kas man bija ar jūsu kungu, un tāpēc viņš aizveda mani pasta karietē un, pierunājis jauko jauno lēdiju sacīt, ka viņa par to nekā nezinot, un uzpircis skolas priekšnieci, lai tā darītu to pašu, atstāja jauno lēdiju, lai meklētu labāku izdevību. Ak mister Veller, man jānodreb par to.
- Ak tad tā tas bij? - misters Vellers ieteicās.
- Protams, tā, - Džobs atbildēja.
- Nu labi, - Sems teica, kad viņi bija nonākuši viesnīcas tuvumā, - es grib ar jums drusku parunāt, Džob, tātad, ja jūs nav sevišķi aizņemts, es vēlētos jūs satikt pie «Lielā Baltā Zirga» šovakar tā ap astoņiem.
- Es noteikti atnākšu, - Džobs apsolījās.
- Jā, jūs labāk atnāk gan, - Sems atbildēja ar ļoti izteiksmīgu skatienu, - citādi es varbūt ies jūs meklēt aiz zaļajiem vārtiem, un tad, vai zin, es jums var izgriezt pogas.