Drīz vien es atklāju, ka lugas uzrakstīšana prasa vairāk pūļu un laika, nekā biju iedomājies. Sākumā es rēķināju, ka tikšu ar to galā desmit dienās, un, tā kā man rakstīšanai vajadzēja pagaidu mitekli, ierados Limpnā. Man laimējās noīrēt mazu mājiņu, noslēdzot līgumu uz trīs gadiem. Es iekārtoju savu mājokli ar nedaudzām mēbelēm un, kamēr rakstīju
lugu, pats gatavoju sev ēst. Mani ēdieni būtu šokē-' juši misis Bondu, un tomēr, ziniet, tie garšoja tīri labi. Kafijkanna, viens kastrolis olām, otrs — kartupeļiem, panna desiņu un gaļas cepšanai — tāds bija mans vienkāršais virtuves inventārs. Cilvēks nevar vienmēr atļauties greznību, bet dzīvot pieticīgi allaž ir iespējams. Vēl es uz kredīta iegādājos astoņpadsmit galonu alus mucu, un katru dienu pie manis ieradās maiznieks, kas neprasīja tūlītēju samaksu. Es varbūt nedzīvoju kā sibarīts, bet esmu savā mūžā pieredzējis vēl sliktākus laikus. Es jutos mazliet neērti maiznieka priekšā, kurš patiešām bija ļoti pieklājīgs vīrs, taču cerēju, ka galu galā arī viņam parādā nepalikšu.
Ja cilvēks meklē vientulību, tad Limpnā noteikti ir viņam īstā vieta. Tā atrodas Kentas glīzdainē, un mana mājiņa stāvēja vecas jūras klints malā un raudzījās pāri Romnijmāršas līdzenumam uz jūru. Ilgāku lietavu laikā ciematiņš ir gandrīz nepieejams, un es tiku dzirdējis, ka reizumis pastnieks sava maršruta staignākās vietas pārvarot, piesējis pie kājām dēlīšus. Es gan nekad neredzēju viņu tā darām, bet gluži labi varu to iedomāties. Nedaudzo tagadējā ciemata māju ārpusē pie durvīm stāv iespraustas lielas bērza slotas, ar ko noslaucīt lielumu mālu no apaviem, un tas vien kaut ko izsaka par šā apvidus zemes struktūru.
Jāšaubās, vai te vispār būtu ciemats, ja ar šo vietu nesaistītos dziestošas atmiņas par sen pagājušām dienām. Romiešu laikos šeit atradusies liela Anglijas osta — Portus Lemanus, bet tagad jūra ir atkāpusies četras jūdzes tālu. Visā stāvajā kalna nogāzē rēgojas akmeņi un romiešu mūru atliekas, un no šejienes, taisna kā bulta, uz ziemeļiem aizstīdz senā, vietumis vēl bruģētā Votlingstrīta. Es mēdzu stāvēt uz kraujas un iztēloties to visu — galeras un leģionus, gūstekņus un ierēdņus, sievietes un tirgotājus, man līdzīgus spekulantus, skaļo rosību un kņadu, kas piepildīja ostu. Bet tagad tikai daži akmens bluķi ar zāli apaugušā nogāzē, pāris aitas — un es! Un tur, kur kādreiz bijuši ostas ūdeņi, plešas purvains līdzenums, plašā lokā aizstiepdamies līdz tālajai Dandž- nesai; šur tur tajā paceļas koku puduri un vecu viduslaiku pilsētiņu baznīcu torņi, kas, tāpat kā Le- mana, nolemti iznīcībai.
Skats uz šo purvāju patiešām bija viens no visjaukākajiem, kādu jebkad esmu redzējis. Dandžnesa atradās apmēram piecpadsmit jūdžu tālu; tā gulēja kā prāmis virs jūras, un tālāk uz rietumiem novakara saule apspīdēja kalnus pie Heistingsas. Dažreiz tie šķita tuvu un bija skaidri saredzami, citreiz saplūda ar debesīm un izskatījās zemi, bet bieži vien laika untumi tos pilnīgi paslēpa skatienam. Un visā tuvākajā purva daļā kā gaišas lentas spīguļoja grāvji un kanāli.
Logs, pie kura es strādāju, bija uz rietumu pusi, un pa šo logu es pirmoreiz ieraudzīju Keivoru. Es patlaban cīnījos ar savas lugas scenāriju, pūlēdamies koncentrēties šim grūtajam darbam, un dabiski, ka viņš piesaistīja manu uzmanību.
Saule jau bija pavisam zemu, rāmās debesis zaigoja zaļos un dzeltenos toņos, un uz šā spožā fona piepeši parādījās maza, melna, visai dīvaina figūra.
Tas bija maza auguma apaļīgs vīrietis ar tievām kājām un nervozi raustīgām kustībām. Savai prāta ziņā tik izcilajai personai viņš bija izvēlējies ietērpu, kas sastāvēja no kriketa cepures, mēteļa, velosipēdista biksēm un golfa zeķēm. Kāpēc viņš tā ģērbās, es nezinu; ar velosipēdu viņš nekad nebrauca un kriketu nekad nespēlēja. Tie bija nezin kā nejauši kopā sagadījušies apģērba gabali. Viņš sparīgi žestikulēja, mētāja galvu uz visām pusēm un dūca. Viņš
dūca gluži kā kāda elektriska mašīna. Cilvēku tā dūcam es nekad nebiju dzirdējis. Un laiku pa laikam viņš nokrekšķinājās, izgrūzdams gaužām jocīgu skaņu.
Nesen bija nolijis lietus, un iešana pa ļoti slideno taciņu padarīja viņa spazmatiskās kustības vēl krampjainākas. Nonācis tieši pretī rietošajai saulei, viņš apstājās, izvilka pulksteni un brīdi vilcinājās. Tad ar drudžainu kustību apgriezās un varen steidzīgi devās atpakaļ, vairs nežestikulēdams, bet slādams platiem soļiem, sparīgi cilājot nesamērīgi lielās pēdas — es atceros, pielipušo dubļu dēļ tās izskatījās groteski, nedabiski lielas.
Tas notika otrajā dienā pēc manas ierašanās Limpnā, kad lugas rakstīšanas enerģija manī kūsāt kūsāja, un es šo starpgadījumu uztvēru vienkārši kā traucējošu sīkumu, kura dēļ gāja zudumā piecas minūtes. Es atkal pievērsos darbam. Bet, kad nākamajā vakarā tas atkārtojās precīzi tai pašā laikā un nākamajā vakarā atkal, un tā katru vakaru, ja vien nelija lietus, man bija krietni jāpiepūlas, lai koncentrētos rakstīšanai. «Sasodītais!» es pie sevis pukojos. «Varētu domāt, ka šis cilvēks mācās būt par marioneti!» Un vairākus vakarus es sirdīgi lādēju viņu.
Tad manu īgnumu nomainīja izbrīns un ziņkārība. Kāda velna pēc cilvēkam būtu tā jāuzvedas? Četrpadsmitajā vakarā es to vairs nespēju ilgāk izturēt un, tiklīdz viņš parādījās, atvēru verandas durvis, izgāju laukā un devos uz to vietu, kur viņš vienmēr apstājās.
Kad piegāju klāt, viņš bija izvilcis pulksteni. Viņam bija tukla, sārta seja un rūsgani brūnas acis (līdz šim es viņu biju redzējis tikai pret gaismu).
— Vienu acumirkli, ser! — es teicu, kad viņš pagriezās.
Viņš pārsteigts paskatījās uz mani.
— Vienu acumirkli, — viņš sacīja, — protams. Bet, ja jūs vēlaties ilgāk parunāties ar mani — acumirklis ir jau pagājis — un neuzdosiet pārāk daudz jautājumu, varbūt jūs nāktu mani pavadīt?
— Ar lielāko prieku, — es sacīju, nostādamies viņam līdzās.
— Man ir sava noteikta dienaskārtība. Un laiks sarunām ierobežots.
— Šis, cik noprotu, ir jūsu laiks pastaigai?
— Jā gan. Es nāku šeit papriecāties par saulrietu.
— Tas nav tiesa.
— Ser?
— Jūs nekad neskatāties uz saulrietu.
— Nekad neskatos?
— Nē. Es esmu jūs vērojis trīspadsmit vakarus, un ne reizi jūs neesat paskatījies uz saulrietu — nevienu vienīgu reizi.