Viņš sarauca uzacis kā cilvēks, kas nejauši sadūries ar problēmu.
— Nu, es tāpat izbaudu sauli… gaisu… es nāku pa šo taku, izeju cauri tiem vārtiem… — viņš pameta ar galvu pār plecu, — un tad apkārt…
— Jūs to nedarāt. Un nekad neesat darījis. Tas viss ir blēņas. Tur vispār nav ceļa. Šovakar, piemēram …
— Ak šovakar? Ļaujiet padomāt. Ahā! Es nupat paskatījos pulkstenī, redzēju, ka esmu pastaigājies jau trīs minūtes ilgāk par pusstundu, nospriedu, ka nav vairs laika iet apkārt, pagriezos un …
—■ Jūs vienmēr tā darāt.
Viņš pavērās manī un pārlika.
— Var jau būt. Kad es f&gad sāku domāt… Bet par ko jūs gribējāt ar mani runāt?
— Tieši par to — par jūsu izturēšanos.
— Manu izturēšanos?
— Jā gan. Kāpēc jūs tā darāt? Katru vakaru jūs nākat šurp un taisāt troksni…
— Troksni?
— Tas izklausās apmēram šādi… — Es atdarināju viņa dūkšanu.
Viņš skatījās uz mani, un bija acīm redzams, ka dūkšana modina viņā nepatiku.
— Vai tiešām es tā daru? — viņš jautāja.
— Katru mīļu vakaru.
— Man par to nebija ne jausmas.
Viņš apstājās kā zemē iemiets un nopietni raudzījās manī.
— Vai tas varētu būt, — viņš teica, — ka man izveidojies tāds ieradums?
— Laikam tā būs gan.
Saņēmis apakšlūpu starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņš nostiepa to lejup un vērīgi aplūkoja peļķi sev pie kājām.
— Mans prāts ir ļoti aizņemts, — viņš sacīja. — Un jūs gribat zināt, kāpēc es tā daru! Varu jums apgalvot, ser, es ne tikai nezinu, kāpēc, es vispār pat nezināju, ka tā rīkojos. Ja padomāju, jums ir taisnība: es nekad neesmu bijis tālāk par šo lauku… Un šīs manas pastaigas jūs traucē?
Nezin kādēļ es sāku atmaigt pret viņu.
— Ne jau nu tieši traucē, — es sacīju. — Bet… iedomājieties, ka jūs rakstāt lugu!
— Es to nevarētu.
— Nu, darāt kaut ko tādu, kas prasa koncentrēšanos.
— Ahā! Protams … — Viņš iegrima domās. Apaļajā sejā parādījās tik nelaimīga izteiksme, ka es at- maigu vēl vairāk. Galu galā, tas ir diezgan agresīvi — tirdīt svešu cilvēku, kāpēc viņš dungo uz takas, pa kuru drīkst staigāt visi.
— Redziet, — viņš bikli sacīja, — tas ir tāds ieradums.
— O, es saprotu!
— Man jātiek no tā vaļā.
— Bet, ja tas var jūs izsist no sliedēm, tad nevajag. Galu galā kāda man daļa … es atļāvos pret jums par daudz.
— Nepavisam ne, ser, — viņš sacīja. — Nepavisam ne. Es esmu jums ļoti pateicīgs. Man tas jāizbeidz. Turpmāk es vairs tā nedarīšu. Vai drīkstu jūs lūgt… vēlreiz to dūkšanu?
- Tas skan apmēram šādi, — es sacīju. — Zzmni, zzmm, zzmm … Bet, ziniet, patiešām …
— Es jūtos jums ļoti pateicīgs. Jā, es zinu, ka esmu kļuvis ārkārtīgi izklaidīgs. Jums ir pilnīga taisnība, ser, absolūta taisnība. Es tik tiešām esmu jums pateicīgs. Tam jādara gals. Bet nu, ser, es jau esmu jūs aizvedis tālāk, nekā pienāktos.
— Es ceru, ka mana nekaunība …
— Nekas tamlīdzīgs, ser, nekas tamlīdzīgs!
Kādu mirkli mēs cieši vērāmies viens otrā. Tad es
pacēlu cepuri un teicu arlabvakaru. Viņš steigšus atvadījās, un tā mēs šķīrāmies.
Pie žoga kāpnītēm es atskatījos uz viņa attālinošos stāvu. Viņa stāja bija stipri izmainījusies, augums šķita ļengans, sagumis. Kontrasts ar pirmītējo žestikulējošo, skaļi dūcošo īpatni bija tik liels, ka es jutu muļķīgu aizkustinājumu. Es nolūkojos aizejošajam pakaļ, kamēr viņš nozuda skatienam. Tad, no visas sirds nožēlodams savu iejaukšanos, atgriezos mājās un atkal sēdos pie lugas.
Ne nākamajā, ne aiznākamajā vakarā es viņu neredzēju. Bet visu laiku šis cilvēks neizgāja man no prāta, un es pat biju izdomājis, ka varbūt varēšu viņu izmantot kā sentimentālu, komisku personāžu savas lugas sižeta attīstībā. Trešajā dienā viņš ieradās pie manis.
Sākumā es nevarēju saprast, kas viņu atvedis šurp. Viņš ļoti pieklājīgā tonī runāja par šo un to, tad piepeši strupi pateica, kāpēc atnācis. Viņš gribēja atpirkt manu mājiņu.
— Saprotiet, — viņš sacīja, — es ne mazākajā mērā jūs nevainoju, taču jūs esat sagrāvis manu ierasto dienas ritumu, un tas dezorganizē manu darbu. Es esmu gājis šeit garām gadiem ilgi, gadiem. Un, protams, esmu dūcis.., Bet tagad tas vairs nav iespējams.
Es ieteicos, ka viņš varētu iet citā virzienā.
— Nē. Citur nav kur iet. Tikai uz šo pusi. Es esmu painteresējies. Un tagad … katru pēcpusdienu pulksten četros es atdūros kā pret mēmu sienu.
— Bet, mans dārgais ser, ja tas jums ir tik svarīgi …
— Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Redziet, es esmu … es esmu izgudrotājs, nodarbojos ar zinātnisko pētniecību. Es dzīvoju … — viņš rādīdams piepeši izstiepa roku bīstami tuvu man gar acīm, — tajā mājā ar baltajiem skursteņiem, kas redzami tur pāri kokiem. Un mans darbs ir sarežģīts, kaut kas pavisam neparasts. Es esmu ļoti tuvu svarīgam atklājumam, ticiet man, vienam no vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izdarīti. Tas prasa pastāvīgu domas koncentrāciju, prāta asumu un aktivitāti. Un pēcpusdienas bija mans visražīgākais laiks, kad radās jaunas idejas, veiksmīgi domas pavērsieni.
— Bet kāpēc gan jūs nevarat staigāt šeit garām, tāpat kā līdz šim?
— Turpmāk viss būtu citādi. Es justos nebrīvi. Man būtu jādomā par jums un jūsu lugu — kā jūs saērcināts mani vērojat —, un par savu darbu es nespētu domāt. Nē! Man jādabū jūsu mājiņa.
Es apsvēru viņa priekšlikumu. Dabiski, ka es gribēju visu labi pārdomāt, iekams saku izšķirošo vārdu. Tolaik es allaž biju gatavs noslēgt veikalniecisku darījumu un kaut ko pārdot man likās ļoti vilinoši, taču, pirmkārt, šī mājiņa nebija mana un, pat ja es viņam to pārdotu par labu cenu, varēja iznākt nepatikšanas ar īpašuma nodošanu, ja mājiņas pašreizējais īpašnieks uzzinātu par šo darījumu; otrkārt — man bija nesamaksāti parādi. Šādā situācijā vajadzēja rīkoties visai piesardzīgi. Turklāt tas, ka šis cilvēks varbūt patiešām strādā pie kāda vērtīga i/gudrojuma, ar! mani interesēja. Man radās vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk par viņa pētījumu — ne jau negodīgā nolūkā, bet vienkārši tāpēc, ka saruna par šo tematu būtu patīkama pārmaiņa manā ar lugas rakstīšanu aizņemtajā ikdienā. Es izmetu taustekļus.
Misters Keivors gluži labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem un drīz vien tā aizrāvās, ka mūsu saruna pārvērtās monologā. Viņš runāja kā cilvēks, kas ilgi bijis viens ar savām domām un beidzot guvis iespēju tās kādam pastāstīt. Viņš runāja gandrīz stundu, un jāatzīstas, ka man bija gaužām grūti viņā klausīties. Taču visu laiku es sevī izbaudīju klusu apmierinājumu, kādu izjūt cilvēks, kas atradis ieganstu atrauties no darāmā darba. Šās pirmās sarunas laikā es maz ko sapratu no Keivora eksperimenta būtības. Puse no viņa vārdiem bija man pilnīgi sveši tehniski termini, un pāris reizes viņš ilustrēja savu domu gaitu ar — kā viņam labpatikās izteikties — elementāriem matemātiskiem vienādojumiem, ar ķīmisko zīmuli rakstīdams tos uz aploksnes tādā veidā, ka bija grūti pat izlikties kaut ko saprotam. «Jā,» es teicu, «jā. Turpiniet!» Tomēr es aptvēru pietiekami daudz, lai secinātu, ka viņš nav vienkārši savādnieks, kas noņemas ar nereāliem atklājumiem. Par spīti ērmotajai ārienei, viņā jautās liels spēks, kas nepieļāva šādu varbūtību. Lai kas tas bija, es sapratu, ka šis izgudrojums var pavērt milzīgas tehniskas iespējas. Keivors pastāstīja, ka viņam esot darbnīca un trīs palīgi — gadījuma darbu strādnieki, ko viņš pats apmācījis. Un no darbnīcas līdz patentu kantorim ir tikai viens solis. Viņš uzaicināja mani apskatīt savu darbnīcu. Es labprāt pieņēmu šo uzaicinājumu un ar pāris piezīmēm liku manīt, ka viņa darbs ir mani ļoti ieinteresējis. Mājas pārdošanas jautājums laimīgā kārtā vairs netika skarts.