Выбрать главу

Taču grūti pasacīt, kāpēc nevarētu būt arī gravitā­cijas necaurlaidīga viela. Keivors neredzēja iemesla, kāpēc gan tāda viela nevarētu eksistēt, un es, pro­tams, nebiju spējīgs viņam to pateikt. Es nekad ag­rāk par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Viņš rādīja man papīrus ar aprēķiniem, ko lords Kelvins vai profesors Lodžs, profesors Karls Pīrsons vai jeb­kurš cits no lielajiem zinātnes vīriem, bez šaubām, būtu sapratis, bet kas mani vienkārši noveda bezce­rīgā mulsumā, un apgalvoja, ka šāda viela esot pil­nīgi iespējama, turklāt tai vajadzētu atbilst zinā­miem noteikumiem. Keivora spriedumi bija patiešām apbrīnas vērti. Taču, kaut gan es klausījos viņā ar interesi un pūlējos iedziļināties, neesmu spējīgs šos spriedumus šeit sīki izklāstīt. «Jā,» es tikai sacīju, «jā, turpiniet!» Šim stāstam būs pietiekami, ja pa­teikšu: viņš ticēja, ka spēs izgatavot gravitācijas necaurlaidīgu vielu no komplicēta metālu sakausē­juma, pievienojot tam kādu jaunu elementu — man šķiet, to sauca par hēlija —, ko viņam sūtīja no Lon­donas cieši noslēgtās māla krūkās. Par šo sastāvdaļu vēlāk tika izteiktas šaubas, taču es esmu gandrīz pār­liecināts, ka tas bija hēlijs, ko viņš saņēma cieši no­slēgtās māla krūkās. Katrā ziņā tā bija kaut kāda ļoti retināta gāze. Žēl, ka es toreiz visu nepierak­stīju …

Bet kā gan es varēju paredzēt, ka šādas piezīmes būs vajadzīgas?

Ikviens, kam ir kaut kripatiņa iztēles, varēs iedo­māties šādas vielas izmantošanas milzīgās iespējas un daļēji sapratīs saviļņojumu, kāds mani pārņēma, kad es no Keivora gudro frāžu mudžekļa izlobīju to īsto jēgu. Patiešām komisks sižeta pavērsiens lugā! Sākumā es pat neticēju, ka esmu viņu sapratis pa­reizi, un sargājos uzdot jautājumus, kas atklātu, kādā nezināšanas bezdibenī krituši visi viņa līdzši­nējie skaidrojumi. Bet neviens no lasītājiem nedzī­vos man līdzi pilnā mērā, jo no mana sausā stāstī­juma nebūs iespējams iztēloties, cik ļoti es biju pārliecināts, ka šī brīnumainā viela noteikti tiks izgatavota.

Neatceros, ka pēc vizītes mistera Keivora mājā es kādreiz būtu strādājis pie savas lugas kaut stundu no vietas. Manai iztēlei tagad bija cita nodarbošanās. Šķita, ka šai vielai būs neierobežotas iespējas. Lai kādu nozari iedomājos, visur tā solīja brīnumus un īstu apvērsumu. Piemēram, ja gribētu pacelt kādu smagumu, kaut nezcik lielu, vajadzētu tikai palikt zem tā no šīs vielas izgatavotu plāksni un jebkuru svaru varētu pacelt ar salmu. Mana pirmā doma bija, cik izdevīgi būtu pielietot šo principu lielgabalu, bruņukuģu un citas ķara tehnikas ražošanā un iz­mantošanā, tālāk — arī kravu pārvadāšanā, trans­portā, celtniecībā, jebkurā rūpniecības nozarē. Lai­mīgs gadījums, kas mani bija atvedis pie šā jaunā laikmeta šūpuļa — Keivora izgudrojums neapšau­bāmi nozīmēja vesela laikmeta sākumu —, bija viens no tādiem, kas notiek reizi tūkstoš gados. Reiz atrai­sījusies, mana fantāzija traucās arvien tālāk un tā­lāk. Starp citu, es iztēlojos arī savas neveiksmīgās veikalnieka karjeras jo spožu turpinājumu. Es iztēlo­jos lielu akciju sabiedrību ar daudzām filiālēm, pie­prasījumus pa labi un pieprasījumus pa kreisi, ringus un trestus, arvien pieaugošas privilēģijas un konce­sijas, līdz viena milzīga, varena Keivora kompānija vadīs un pārvaldīs visu pasauli.

Un es tajā visā biju līdzdalībnieks!

Es nekavējoties sāku rīkoties. Es zināju, ka tas ir riskanti, taču biju pārāk iededzies, lai vēl vilcinātos.

— Mūsu rokās būs neapšaubāmi pats vērtīgākais izgudrojums, kādu jebkad pazinusi cilvēce, — es sa­cīju, uzsvērdams vārdiņu «mūsu». — Ja jūs gribat, lai es paliktu malā, jums būs jāķeras pie šautenes. Sākot ar rītdienu, es būšu jūsu ceturtais palīgs.

Misters Keivors šķita pārsteigts par manu entu­ziasmu, taču neizrādīja ne mazāko neuzticību vai naidīgumu. Drīzāk likās, ka viņš sevi pietiekami augstu nenovērtē.

Viņš šaubīdamies pavērās manī.

—   Vai jūs patiešām domājat…? Bet jūsu luga? Kas notiks ar jūsu lugu?

—   Tas viss ir nieki! — es iesaucos. — Mans dār­gais ser, vai jūs nesaprotat, ko esat atklājis? Vai jūs nesaprotat, ko šis atklājums dos?

Tie bija gluži retoriski jautājumi, taču Keivors tik tiešām to nesaprata. Pirmajā brīdī es nespēju tam ticēt. Viņam nekad nebija pat prātā nācis domāt par sava izgudrojuma praktisko izmantošanu. Šis mazais, dīvainais vīrelis visu laiku bija strādājis tikai tīri teorētiskā plāksnē! Teikdams, ka tas esot viens no «vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izda­rīti», viņš domāja vienīgi par to, ka šis atklājums atspēkos tik daudzas teorijas, noskaidros daudzus strīdīgus jautājumus; jauniegūtās vielas pielietošana viņu neinteresēja, gandrīz tāpat kā mašīnu, kas izga­tavo lielgabalus, neinteresē, ko ar tiem darīs. Šāda viela bija iespējama, un viņš gribēja to izgatavot! V'la tout\ kā saka francūži.

Turklāt viņš bija bērnišķīgs! Ja viņam izdotos iegūt šo vielu, tā ar nosaukumu «keivorīts» vai «kei- vorīns» tiktu nodota nākamajām paaudzēm, viņu uz­ņemtu par locekli Karaliskajā dabzinātņu veicināša­nas biedrībā, viņa, zinātnes slavenības, portrets pa­rādītos žurnālā «Nature» un tā joprojām. Tikai par to domāja Keivors! Ja es nebūtu gadījies tuvumā,

1 Un tas viss. (Franču vai.) (Tulk.)

viņš izsviestu šo «bumbu» pasaulē gluži tāpat, it kā būtu atklājis kādu jaunu odu sugu. Un tur tā gulētu un čūkstētu kā viena otra sīka atziņu sprikstīte, ko zinātnieki uzšķīluši un nometuši mūsu vidū.

To aptvēris, par galveno runātāju kļuvu es, un ta­gad Keivors bija tas, kas laiku pa laikam ieteicās: «Turpiniet!» Es pielēcu kājās un staigāju pa istabu, žestikulēdams kā divdesmit gadu vecs jauneklis. Es pūlējos viņam ieskaidrot, kādi ir viņa pienākumi un atbildība — mūsu pienākumi un atbildība. Es apgal­voju, ka mēs varētu kļūt pietiekami bagāti, lai izda­rītu jebkurus sociālus pārkārtojumus, kādus vien gribētu, ka mēs varētu pakļaut sev un pārvaldīt visu pasauli. Es stāstīju viņam par kompānijām un paten­tiem, par nepieciešamību turēt slepenībā savas me­todes un tehnoloģiju. Šķita, ka Keivors no tā visa saprot tikpat maz kā es no viņa matemātikas. Viņa mazajā, sārtajā sejā parādījās apmulsuma izteiksme. Viņš stostīdamies iebilda, ka netiecoties pēc bagā­tības, bet es uz to nemaz neklausījos. Viņam jākļūst bagātam, un nav tur ko stostīties. Es liku viņam sa­prast, kas es esmu par vīru un ka man ir vērā ņe­mama pieredze veikala lietās. Es neteicu, ka esmu bankrotējis un parādos, jo tas bija tikai pagaidām, bet pacentos atrast ticamu izskaidrojumu acīm re­dzamajai pretrunai starp savu finansiālo vērienu un pašreizējo pieticīgo dzīves veidu. Un gluži nema­nāmi, kā jau tādi projekti mēdz izvērsties, mēs no­nācām līdz keivorīta monopolam. Viņš izgatavos šo vielu, un es gādāšu par tās reklāmu.

Es kā dēle turējos pie «mēs» — «jūs» un «es» man neeksistēja.

Keivors domāja, ka ienākumus, par kuriem es ru­nāju, vajadzētu izlietot zinātniskajai pētniecībai, bet tas, protams, bija jautājums, ko mēs varējām izlemt vēlāk.

—   Labi jau, labi! — es sacīju. — Pats svarīgākais tagad ir izgatavot jauno vielu.

—    Kad mums būs šī viela, — es saucu, — neviena māja, neviena fabrika, neviens cietoksnis, neviens kuģis nevarēs bez tās iztikt! Tā būs vēl universālāk pielietojama nekā patentētas zāles! No desmit tūk­stoš tās pielietošanas veidiem nav neviena tāda, kas mūs nepadarītu bagātus, Keivor, pasakaini bagātus!