Vērīgi apkārtni aplūkodams, viņš staigāja pa krastu, glūnēdams uz katru krūmu puduri, lai pārliecinātos, vai tur nav paslēpies dzīvnieks, kas mani izbiedējis.
Arī citi ciltsbrāļi izlīda no savas patversmes, bet no alas tālu neatkāpās.
Beidzot Sarkanacainais Glūniķis tomēr bija pārliecinājies, ka briesmas nedraud, un tādēļ nošļūca pa stāvo krastu līdz pašai ūdens malai.
Es sēdēju uz krasta, bet viņš mani neievēroja.
Pēkšņi Sarkanacainais Glūniķis ievilka nāsīs gaisu un nemierīgi palūkojās apkārt. Mani pamanījis, viņš pienāca klāt un aši uzsita man pa pakausi. Es kā futbola bumba aizlidoju kādas piecpadsmit pēdas sāņus un krizdams izdzirdu, ka visa cilts par mani smejas un zobojas.
Jādomā, ka Sarkanacainā Glūniķa rīcībā mani ciltsbrāļi saskatīja kaut ko īpaši uzjautrinošu, jo sirsnīgie smiekli negribēja rimties.
Tādā veidā uz mani bija vērsta ļaužu uzmanība.
Jāpiebilst, ka man nav pie rokas cita vārda, tāpēc es savus ciltsbrāļus nosaucu par ļaudīm, lai gan patiesībā viņiem šāds tituls nu galīgi nepiederas.
Sarkanacainais Glūniķis uz mani vairs pat nepaskatījās, un tādēļ es varēju, spiegt un pinkšķēt, cik sirdij tīk. Drīz es kļuvu par visas cilts uzmanības objektu.
Ap mani salasījās pulciņš pieaugušo. Sievietes es pazinu, jo atcerējos tās no pērnā gada, kad māte mani pirmo reizi ņēma līdzi riekstot.
Bet sievietes pie manis ilgi neuzkavējās. Viņu vietā ieradās kāds pusducis bērnu. Tie bija ļoti ziņkārīgi, un viņu izturēšanās bija nežēlīga.
No visām pusēm mani ielenkuši, šie kverpļi ņēmās mani grūstīt, kniebt, mēli rādīt un nejauki žestikulēt.
Un mani pārņēma tik lielas bailes, ka es ilgi sēdēju, nespēdams ne pirksta pakustināt.
Bet tad man uznāca nevaldāmas dusmas, un es metos virsū saviem pāridarītājiem.
Es atceros, ka Ļepausis dabūja par visiem vairāk. Jāpiebilst, ka par Ļcpausi es viņu iesaucu tāpēc, ka viņš spēja kustināt tikai vienu ausi. Otra nekustējās un pastāvīgi bija noļukuši. Jādomā, kādreiz ar citiem bērniem plosīdamies, Ļepausis bija sastaipījis muskuļus, kuri kustina ausi, un tie bija zaudējuši saraušanās spējas.
Mēs saklupām kopā, kodām un plēsām viens otram vilnu veseliem kušķiem.
Ļepausis bija gadu vecāks, bet manā pusē bija liels pārsvars, jo es biju pārskaities un dusmas man deva lielāku spēku.
Beidzot mans pretinieks muka, un es jozu viņam pakaļ.
Tālu viņš gan netika, jo nogriezās pa taku uz upi. Es prātoju, ka tūlīt viņš man būs rokā, bet stipri vīlos. Ļepausis apkārtni pazina ļoti labi. Es - ne drusciņas. Tādēļ arī viņam nenācās grūti maniem vajāšanas plāniem pārvilkt krustu. Un Ļepausis, naski uzrikšojis kalniņā, pazuda tumšas alas platajā caurumā.
Es bez apdomāšanās arī spraucos viņam pakaļ, bet, pamatīgi izbiedēts, metos tūlīt no alas ārā. Melnā tumsa (jo nekad vēl alās nebiju bijis) uz mani atstāja nospiedošu iespaidu.
Un atkal es ņēmos gaudot un vaimanāt. Bet Ļepausim, rādās, baiļu nemaz nebija.
Viņš skaļi smējās, pienāca pie manis no aizmugures, pagrūda mani gar zemi un tajā pašā brīdī atkal nozuda.
Es tīri labi sapratu, ka atrodos starp alas ieeju un savu ienaidnieku. Laukā viņš nepamanīts nevar izsprukt. Kur gan lai tādā tumsā viņu meklē? Es skatījos, bet nekā neredzēju. Klausījos, bet nekā nedzirdēju.
Galīgi apjucis, es uzmanīgi atkāpos līdz alas ieejai, svēti nosolīdamies šeit sagaidīt savu ienaidnieku.
Es sāku noprast, ka Ļepausis alu atstājis pa citu ieeju nekā iegājis. Šīs domas tūlīt apstiprināja Ļepauša nicinošie smiekli, kas skanēja tepat tuvumā. Es uzlēcu kājās, lai dotos viņam pakaļ, bet viņš atkal pazuda tumsā.
Pakaļ es nedzinos, bet «nosēdos pie ieejas alā. Ienaidnieks no alas laukā nākt pat nedomāja, bet viņa zaimojošie smiekli skanēja gluži tuvu.
Es neizturēju un metos alas dziļumā. Un atkal bez panākumiem.
Šis manevrs atkārtojās vairākas reizes. Nevarēdams valdīt dusmas, es džinos ienaidniekam pakaļ, bet melnā tumsa man katru reizi iedvesa tādas bailes, ka es tūlīt pat izskrēju atpakaļ.
Mani ļoti interesēja viens jautājums: kā Ļepausis man var nepamanīts pienākt no ieejas puses, ja es guļu pie paša alas cauruma un skatos platām acīm.
Drīz mūsu cīņa pārvērtās par spēli, ko tagadējie bērni sauc par vistiņu ķeršanu.
Un visu pēcpusdienu mēs spēlējām "vistiņu ķeršanu", paretam mazliet atpūzdamies.
Dusmas pārgāja, un, gluži nemanot, mēs bijām iedraudzējušies.
Novakarē Ļepausis jau neatkāpās no manis ne soli, un, cieši kopā saspiedušies, mēs sagaidījām vakaru. Ļepausis mani iepazīstināja arī ar alas neizdibināmo noslēpumu. Izrādījās, ka alas dibenā ir neliels caurums, pa kuru var nokļūt otrā alā, kuras izeja atradās kalna otrā pusē. Šo spraugu izmantodams, Ļepausis bija mani kaitinājis.
Es smējos, un mēs tapām lieli draugi.
Kad citi draugi mācās man virsū, Ļepausis nāca man talkā, un uzvara bija mūsu pusē. Tad es biju apmierināts un laimīgs.
Arī ar apmetni Ļepausis mani iepazīstināja, lai gan par aizvēsturisko ļaužu dzīvi un ieražām viņš daudz neko nevarēja paskaidrot, jo mūsu valoda vēl bija ļoti trūcīga un nepilnīga. Nedaudz skaņu, kuras bija viņa vienīgā valoda, nevarēja man neko vēstīt, bet, vērīgi sekodams drauga izturēšanās manierēm, es nopratu diezgan daudz.
jau pašas pirmās pazīšanās dienas vakarā Ļepausis izvadāja mani pa visu nometni un uzaicināja uz klajumiņa paspēlēties. Tas bija jauki, un mēs pamatīgi izklaidējāmies, līdz vēders sāka atgādināt par savu eksistenci. Arī šai kaitei Ļepausis prata līdzēt, aizvezdams mani uz mežmalu, kur auga sulīgi burkāni. Mēs ēdām līdz pagurumam, bet atpūtušies devāmies uz upi dzert un tad uz alu.