Piere ļoti slīpa. Mati pārklāj visu pieri un galvu, kura ir smieklīgi maza, bet kakls ļoti resns, īss un atgādina celmu.
Ķermenis arī nav nekāds daiļais. No tā dveš viens vienīgs spēks. Platas, neaptveramas krūtis. Muskuļi sevišķi acīs nekrīt, pleci nav visai plati, un visā ķermenī nevar saskatīt nevienu slaidāku līniju. Nesimetrisks, mežoņu skulptora radīts tēls.
Viņā, kā jau teicu, manāms tikai spēks, kuram nav skaistuma. Tas ir primitīvs, cietsirdīgs spēks, kurš spēj tikai postīt, žņaugt, dragāt un plosīt.
Gurni arī ir ļoti šauri. Kājas tievas un spalvainas. Kāju muskuļi atgādina auklas. Šīs kājas drīzāk līdzinās rokām, jo ikri, kuri cilvēka kājai dod zināmu skaistumu, gandrīz nemaz nav redzami.
Es atceros, ka mans tēvs nevarēja kārtīgi paiet. Tas tādēļ, ka viņa kājas līdzinājās rokām. Lielais pirksts daudz neatšķīrās no īkšķa. Tādēļ arī ar kāju viņš varēja tikpat labi pieķerties pie zara, kā ar roku, bet paiet nevarēja.
Pie mums viņš vienmēr mēdza ierasties negaidīti, lēkdams no zara uz zaru, no koka uz koku.
Kā dzīvs viņš šai acumirklī stāv manā priekšā.
Pinkains klucis, kuram ir četras rokas, kurš mūžīgi rēc aiz dusmām un lido no zara uz zaru ar tādu vieglumu, kādu no tik rupji veidotas būtnes nevarētu gaidīt. Viņš uz brīdi apstājās, lai labāk noteiktu attālumu, un tad lēca. Seši metri tādos brīžos ir tīrais nieks. Pa kokiem viņš nesās kā vēja nests, vai, pareizāk sakot, viņš lidoja.
Uz viņu skatoties, es jūtu, ka arī manī asinis sāk kūsāt. Arī man sagribas lēkt no zara uz zaru. Arī es sajūtu savus mosto- šos spēkus un cīņas kāri.
Šī tieksme nav nekas pretdabisks.
Kad bērns noskatās uz tēvu, kurš ar spēcīgiem cirvja zvēlieniem gāž gar zemi milzīgu koku, viņš savā dvēselē jūt, ka reiz arī viņam tādi darbi būs pa spēkam.
Un manī modās tāda pati sajūta. Mani spēki vēl snauda, bet nojauta, ka arī viņiem būs tāds pat darbs, tādi paši šķēršļi, tādi paši panākumi.
Beidzot tēvs pienāca pie mums. Varēja manīt, ka viņš ir ļoti dusmīgs. Mute bija putās, un acis nikni vērsās uz kuiļu baru.
Viņš rūca kā suns. Ilkņiem līdzīgie acu zobi mani baidīja.
Tēva ierašanās un uzvedība kuiļus vēl vairāk saniknoja. Tēvs lauza sausus zarus un svieda lejā. Vienā rokā viņš pat pakārās zarā un nolaidās tik zemu, cik vien varēja. Kuiļi rēca, bet, nevarēdami viņu sasniegt, skraidelēja ap koku.
Tēvs ar to vien neapmierinājās. Viņš nolauza zaru un sāka kuiļus dauzīt.
Mēs ar māti spiedzām no prieka. Bet galu galā jau viss apnīk. Tēvs nometa zaru un, izaicinoši smiedamies, devās prom. Māte sekoja viņam.
Es jutu, ka cīņas gars mani atstāj un atkal uzrodas vecā baiļu sajūta. Vienīgā drošā vieta bija mātes mugura, uz kuras uzrāpies es turpināju savu ceļojumu.
Atceros, kā reiz lūza zars. Māte taisīja milzīgu un briesmīgu lēcienu. Man ienāca prātā, ka nu visam gals. Mežs, saules stari, zāle, papardes - viss saplūda kopā.
Krizdams es pamanīju tēvu, kurš sastinga un bažīgi lūkojās mums pakaļ.
Tad viss satumsa. Brīdi vēlāk es pamodos - pamodos savā mīkstajā, ērtajā gultiņā, juzdams aukstus sviedrus uz pieres, un no bailēm drebēju.
Logs bija plaši atvērts un istabā plūda dzestrs nakts vējš. Uz galda mierīgi dega maza lampiņa. Tad es sapratu, ka viss ir labi beidzies, ka kuiļi nav mūs saplosījuši un ka mēs zemē nenokri- tām, citādi manis tagad te nebūtu - tagad, kad no notikuma, kuru tik labi mana atmiņa ir uzglabājusi, ir pagājuši tūkstošiem gadu.
Un tagad mēģiniet iedomāties sevi manā vietā. Iedomājieties, ka jūs sapņojat tos pašus sapņus un pārdzīvojat tās pašas jūtas. Tai laikā es taču biju mazs nejēga bērns. Mežacūku es nekad nebiju redzējis, pat mājas cūku ne. Uz pannas čurkstoša cūkas gaļa taču nevar dot par cūku nekāda priekšstata.
Un, neraugoties uz to, mežakuilis, reāls kā pati dzīve, dzīvo un darbojas manos sapņos, un es bēgu no viņa, glābdamies pie saviem neparastā izskata vecākiem.
Kādēļ tad brīnīties par to, ka šie baigie sapņi mani mocīja kā lietuvēns?
Es jutos kā nolādēts un par savu nelaimi neuzdrošinājos nevienam stāstīt. Nezinu, kas mani no tā atturēja. Varbūt es jutos vainīgs, kaut gan noteikti nevarēju pateikt, kādā ziņā un ko man varētu pārmest.
Tā klusās un mēmās ciešanās pagāja gadi, un tikai tad, kad es pieaugu, es beidzot izpratu savu sapņu iemeslus un raksturu.
4. nodaļa
Manās atmiņās bija lielas neskaidrības laika ziņā. Par laika periodiem man nebija ne mazākās sajēgas.
Es nezināju, vai redzētos notikumus citu no cita atdala gads, divi vai pat veseli pieci gadi.
Laika nojausmu man palīdzēja aptvert tikai apkārtējo apstākļu maiņa un to dzīvo būtņu nodarbošanās, kuras es pastāvīgi redzēju. Tikpat neskaidra man ir visu notikumu hronoloģiskā secība.
Par vienu gan es nešaubos. Tas ir, ka es kopā ar māti nokritu no koka pirms iepazīšanās ar Ļepausi, kurš tapa par manu draugu.
Man liekas, ka ar māti es izšķīros šo divu notikumu starplaikā.
Par tēvu man citu atmiņu nav, kā vienīgi tās, kuras es jau aprakstīju iepriekš.
Pēc tam viņš manā dzīvē ne reizi nav rādījies.
Spriežot pēc tā laika apstākļiem, jādomā, ka drīz pēc kautiņa ar kuiļiem viņš ir gājis bojā. Nevar būt šaubu, ka viņš mira pašos spēka gados un ka viņš ir kritis par upuri varmācīgai nāvei.
Tā es arī nedabūju zināt, kur un kad viņš miris, vai viņš noslīcis, pazudis tīģera vēderā, vai viņam iedzēlusi čūska.