Lieta nonāca tik tālu, ka es nolēmu no ģimenes aiziet.
Tomēr šim nodomam nebija lemts piepildīties, jo vārda tiešā nozīmē es tiku izsviests no ligzdas.
Pļāpa izmantoja gadījumu, kad es ligzdā biju viens pats. Pirms kāda laiciņa patēvs bija aizgājis ogot. Es ligzdā iesnaudos, bet pēkšņi izdzirdu pazīstamo patēva balsi.
Es sapratu savu bezizejas situāciju un, no bailēm trīcēdams, sarāvos kamolā.
Pļāpa nāca taisni uz mūsu koka pusi un, neganti rēkdams, sāka kāpt augšā. Es jau stāstīju, ka mūsu valoda bija ļoti nabadzīga un tādēļ, gribēdams izteikt visu ienaidu un vēlēšanos izrēķināties ar mani, Pļāpa savu vārdu krājumu drīz vien bija izsmēlis. Bet ari ar to man pietika. Es sapratu.
Pļāpa vēl nebija līdz ligzdai uzrāpies, kad es uzlēcu kājās un metos bēgt. Drīz es atrados tieva zara galā.
Pļāpa kāpa man pakaļ. Es rāpos aizvien augstāk. Beidzot es sasniedzu vistievākos zarus. Pļāpa pēc dabas bija ļoti bailīgs. Viņš bija ārkārtīgi uzmanīgs. Tievos zaros rāpties viņš negribēja, jo bija pārāk smags un nevēlējās riskēt.
Un man pakaļ kāpt jau arī nebija nekādas vajadzības. Nelietis to zināja itin labi. Viņa acis iemirdzējās un purns uz brīdi ieguva tādu kā prātīgu izteiksmi. Sagrābis zaru, uz kura es atrados, viņš sāka to kratīt. Ak Dievs, tavu kratīšanu!
Šīm mokām, likās, nebūs gala. Dusmas Pļāpas spēkus tikai pastiprināja. Viņš ņēmās ar neredzētu piepūli. Un beidzot notika tas, ko varēja gaidīt. Zars lūza, un es kritu, nolauzto zaru instinktīvi spiezdams pie sevis.
Paldies Dievam, ka zem koka nebija neviena kuiļa un ka biezie krūmi vājināja kritiena sparu.
Ja man sapnī nācās krist, es ikreiz modos, bet, šo sapni redzēdams, es nekad nemodos. Krūmos krizdams, es, žēli pīkstēdams, braucu tiem cauri līdz zemei.
Es nemodos, bet turpināju sapņot. Asiņains un noraudājies es gulēju biezajā zālē. Paskatījies uz augšu, es ieraudzīju Pļāpu, kurš velnišķīgā priekā dūca pašsacerētu dziesmu un, dziesmas taktī šūpodamies, šūpoja arī koku.
Acumirklī es mitējos raudāt. Es taču vairs nebiju drošībā un tādēļ sapratu visas briesmas, kuras es baurodams varu radīt.
Es beidzu raudāt un dzīvi ieinteresējos par savādajiem gaismas efektiem, kurus es pats neapzinādamies radīju, paceldams un nolaizdams pieraudātās acu skropstas.
Tad es sevi aptaustīju un secināju, ka belziens nav bijis sevišķi spēcīgs. Šur tur bija izrauts kāds spalvu kušķis, noskrāpē- ta āda, iedūrušās skabargas. Tās bija sevišķi nepatīkamas. Bet mani ievainojumi nebija bīstami. Neviens kauls nebija lauzts, un tais laikos jau cilvēki spēja sāpes vieglāk panestam arī ātrāk izveseļojās, ja vien kaite nebija mirstama.
Kāja gan bija drusku sagrūsta, un kādu nedēļu es kliboju.
Kopš manas krišanas bija pagājis jau labs bridis. Es vēl arvien gulēju krūmos.
Pēkšņi mani pārņēma izmisuma pilna apziņa, ka man vairs nav mītnes.
Bet tūlīt pat es arī izlēmu pie mātes un patēva vairs neatgriezties.
"Kaut kā jau iztikšu," nodomāju. "Iešu mežā un uzmeklēšu kādu koka dobumu."
Pārtikas jautājums mani neuztrauca, jo šai ziņā es jau vairāk kā gadu biju pilnīgi neatkarīgs. Tikai dažreiz māte man pārtikas ziņā deva kādus norādījumus.
Rāpus līzdams, es klusi izspraucos no krūmiem.
Pļāpa vēl arvien dziedāja un šūpoja koku.
Man riebās uz viņu skatīties, un es devos ceļā. Es biju jau diezgan apķērīgs un tādēļ šo ceļojumu uzsāku ar vieglu sirdi.
Vienalga, kur es nonākšu, ka tikai prom no nīstā patēva.
Uzrāpies kokā un lēkdams no zara uz zaru, es klejoju ilgu laiku.
Kaut kāda noteikta plāna man nebija, jo, līdzīgi saviem ciltsbrāļiem, es uz to nebiju spējīgs.
Nav jāaizmirst, ka es vēl biju bērns, kuram šad tad vajadzēja apstāties, paslēpties' un izklaidēties.
Par šī perioda notikumiem es daudz neko neatceros. Mans senais "es" to ir aizmirsis.
Pie labākās gribas es savus saraustītos sapņus tā nevaru sakārtot, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par to laiku, kurš pagājis līdz manai atnākšanai alu nometnē.
Neskaidri un kā pa miglu atceros, ka grūtības man radīja pārvarēt meža pļavas.
Neatceros arī to,, cik ilgi biju ceļā. Atceros vienīgi, ka saulainas dienas mijās ar lietainām. Vējš, lietus un bads mani sevišķi mocīja.
Atceros arī to, kā es kādā dienā mēģināju badu remdēt.
Es medīju ķirzakas. Viņas gozējās saulē pie kāda pakalna. Lielais vairums gan izmuka, bet, akmeņus sānis veldams, es dažu labu astaini tomēr sagūstīju.
Arī čūskas mani mocīja. Taisnību sakot, viņas mani nevajāja, bet slinki gulēja saulē. Tās bija bailes no čūskām, kas lika man mukt ar tādu steigu, it kā tās tiešām man dzītos pakaļ.
Bieži es košļāju jauno kociņu rūgto mizu un ik dienas ēdu negatavos riekstus.
Sevišķi labi es atceros arī lielās vēdersāpes, kuras laikam izraisīja daudz negatavo riekstu un ķirzaku apēšana. Skaidri gan to pateikt nevaru. Nezinu un nesaprotu arī to, kā gan mani neuzgāja kāds zvērs, kad, no lielām vēdersāpēm kaukdams, es ilgas stundas vārtījos pa zemi.
5. nodaļa
No meža izgājis, es atrados nelielā laukumā. Vienā pusē atradās stāva un ļoti augsta klints krauja, otrā pusē bija upe. Arī krasts bija ļoti stāvs, un mazas taciņas veda uz pašu ūdens malu.
Tās bija ieminusi cilts, kas bija atstājusi dzīvi kokos un sākusi dzīvot klinšu iedobumos - alās.
Nejauši es biju uzdūries viņu galvenajam miteklim. Šo apmetni varētu saukt pat par ciematu.