— Mēs apmeklējām Čukču zemi, pārziemojām Vran- gela līcī, — Truchanovs paskaidroja virsniekam, kas pieņēma mantas. Tas līdzjūtīgi pamāja ar galvu un sacīia:
— Mans tēv bija polārā ekspedija, Franča Jozefa zeme, austriešu kornets Tegethofs, jūs, protams, lasījis?
— O, jā! — Truchanovs pasmaidīja.
Pret vakaru abi kuģi apstāiās pie garas zemes strēles Kamčatkas upes grīvā, aiz kuras atradās neliels zvejnieku ciemats. Pasažierus un to bagažu ātri novie- toia trīs laivās un noveda krastā. Igolkins un kapteinis nekavēdamies devās uz ciematu sameklēt vedēiu. Pārējie palika krastā un skumii noraudzījās, kā laivas pacēla klājā un kā abi kuģi pagriezās un pilnā gaitā aizgāja jūrā. Jau krēslā, pirms ieradās cilvēki ar zirgu — vienīgo visā ciematā, — kuģi pazuda vakara miglā.
Mūsu ceļotājiem vajadzēja nodzīvot Ustjkamčatskā veselas desmit dienas, jo trūka satiksmes līdzekļu. Nedaudzie Kamčatkas upes krasta iedzīvotāji bija ļoti aizņemti zvejā, jo biia sākusies ziviu rudens pārvietošanās, un pamest šo darbu, kas sagādāja cilvēkiem un suņiem pārtiku visai ziemai, lai tik lielu sabiedrību batās (izdobtās laivās) pārvadātu pa upi augšup, neviens, protams, nevēlējās. Tikai Igolkins, kas steidzās uz Petropav- lovsku pie sievas, paņēmis līdzi Ģenerāli, aizbrauca šo ceļu un aizveda arī vēstuli gubernatoram. Šai vēstulē Truchanovs ziņoja par «Polārās zvaigznes» konfiskāciju, ienaidnieka bazi Komandoru salās un lūdza palīdzību.
Augusta beigās Ustjkamčatskā piestāja japaņu zveias šoneris un par lielu atlīdzību apņēmās visus izsēdinātos nogādāt Japanā. Lai atbrīvotu vietu pasažieriem, viņiem vajadzēja atstāt dalu savējās kravas.
Šis trīs nedēļas ilgais brauciens nebiia patīkams. Citi bija novietoiušies klājā, citi kravas telpās starp zivju mucām. Eda japaņu ēdienus — zivis, rīsu un tēju, izbaudīja spēcīgu šūpošanos, miglas, lietu un puteņus. Pie Kūriju salām viņi vētras laikā tikko nepiedzīvoja katastrofu uz zemūdens klintīm. Terpeņija līcī iapaņi gribēja visus izsēdināt ar ieganstu, ka iapaņu Sachalina ir tā pati Japana, un piekrita vest tālāk tikai pret papildu samaksu.
Vakanajā, Hokoido salas ziemeļu galā, ziemeļos vistālākajā Japanas salā, izmocītie pasažieri paši atstāia šoneri, jo tālāk — Hakodatas ostā varēja ātrāk un ērtāk nokļūt ar vilcienu.
No Hakodatas — salas dienvidu galā un gandrīz uz viena platuma grada ar Vladivostoku — satiksme ar pēdējo bija diezgan bieža un regulārā. Pēc garākas aptau- ias un formalitātēm, ko izraisīja apstāklis, ka arī Japana bija pievienoiusies karotājām valstīm Antantes pusē, pasta tvaikonis aizveda visu sabiedrību uz Vladivostoku.
Cik liels bija ceļotāju pārsteigums, kad tie, tuvodamies piestātnei, starp kuģiem ieraudzīja «Polāro zvaigzni», kuras klājā sēdēja sargs. Viņi ātri ievāca izziņas, un izrādījās, ka Kamčatkas gubernators, saņēmis Trucha- nova vēstuli, bet nespēdams rīkoties ar pietiekami lieliem kuģiem, lai uzbruktu austriešu kreiserim, bija ziņojis uz Vladivostoku. No turienes nosūtītais ātrgājējs kreiseris atrada Komandoru salās gan «Polāro zvaigzni», bet austrietis bija paguvis laikā nozust.
Ostas komandants, kas sniedza šīs ziņas, tūlīt arī sagrāva mūsu ceļotāju cerības atgūt savas kolekcijas. Austrieši «Polāro zvaigzni» bija galīgi aptīrījuši — kolekcijas, ierīces, pārtikas krājumi, pat kajišu iekārta un vērtīgākās mašīnas daļas bija aizvestas, tā ka kuģi bija nācies atvest tauvā. Bez remonta ar to vairs nevarēja braukt, un Truchanovs piekrita jūras resora priekšlikumam nodot kuģi pa kara laiku sakaru dienestam.
Nomāktie ceļotāji iesēdās Sibirijas ekspresī un devās uz dzimteni. Pārrunājuši radušos stāvokli, viņi nolēma, ka līdz kara beigām, ko visi vēl cerēja sagaidīt visai drīz, un līdz kolekciju un fotouzņēmumu atgūšanai par ekspediciju uz Plutoniju jāklusē. Ja nerēķina savus apgalvojumus, tad ar ko viņi varēja pierādīt, ka Plutonija ar saviem brīnumiem tiešām pastāv un ka tajā var nokļūt? Katrs saprātīgs cilvēks atzītu viņu stāstu par kailu fantaziju, bet stāstītājus par meļiem vai vājprātīgiem.
Bet karš ieilga, tam sekoja revolūcija un citi notikumi … Pagāja desmit gadu, ekspedicijas dalībnieki izklīda; citi krita frontēs, citi nomira. Nav zināms, kur atrodas kolekcijas un dokumenti. Truchanovs, kas atgriezies savā observatorijā Munku-Sardikā un dzīvo tur kā vientulis, vairs necer tos atgūt.
Autora rokās nejauši nokļuva kāda miruša ekspedicijas dalībnieka dienasgrāmata un zīmējumi. Pēc šiem materialiem arī sarakstīta šī grāmata.
PĒCVĀRDS
Izlasījuši šo aprakstu par neparasto ceļojumu zemes dzīlēs un sešu drosmīgo pētnieku piedzīvojumiem un viņu novērojumiem pazemes pasaulē, daži jaunie lasītāji secina, ka viss autora attēlotais ir īstenība.
Autors jau saņēmis ne mazumu «Plutonijas» lasītāju vēstuļu, kurās tie pilnīgi nopietni jautā, kāpēc nerīko jaunas ekspedīcijas pētīt šo pazemes pasauli, kāpēc nav otrreiz atrasta un izpētīta atvere Arktikas ledājos, kura ved zemes dziļumos. Viņus interesē ari ekspedicijas ierosinātāja Truchanova un tās dalībnieku tālākais liktenis.
Tāpēc autoram «Plutonijas» jaunā izdevuma pēcvārdā jāpaskaidro, ka ceļojums uz Plutoniju nekad nav noticis un nevar notikt, jo nekur Arktikas robežās un vispār uz zemes nav tādas atveres, pa kuru cilvēki varētu nolaisties zemes dzīlēs. Kaut gan vulkānu krāteri veido kanalus, kas dziļāk vai seklāk iesniedzas zemes garozā, taču darbīgos vulkānos tos piepilda izkususi lava vai karstas, smacīgas gāzes, bet atdzisušos vulkānos pieblīvē sacietējusi lava.
Tāpēc nav ticams Zila Verna pazīstamais romāns «Ceļojums uz Zemes centru», kurā pētnieki nolaižas dziļumos pa kādu Islandes vulkānā krāteri, net atgriežas uz plosta pa kāda cita vulkānā krāteri Vidusjūrā. Ļoti bāli šajā romānā attēlota ari pazemes pasaule.
Es uzrakstīju «Plutoniju», lai saistošā, zinātniski fantastiska romana formā sniegtu mūsu lasītājiem iespējami pareizāku priekšstatu par bijušajiem ģeoloģiskajiem periodiem, par šo tālo laiku dzīvniekiem un augiem. Sim romanam es izmantoju hipotēzi, kuru pilnīgi nopietni iztirzāja ārzemju zinātniskajā literatūrā pirms vairāk nekā simts gadiem un kas guva daudz aizstāvju. Viņi apgalvoja, ka zemeslode ir izdobta, ka tās iekšnusi ap- gaismo mazs soīdeklis un ka tā ir aodzīvota. Sī hipotēzē sīki izskaidrota nodaļā «Zinātniskā saruna», un Truchanovs to, protams, aizstāv. Zinātne Šo hipotēzi iou sen atmetusi, un, kaut gan arī mēs skaidri nezinām, kāds ir zemes kodola sastāvs, tomēr varam apgalvot, ka ne iekšējais spīdeklis, ne atvere, kas ved zemes dzīlēs, neeksistē. Neraugoties uz to. autoram norādītā hipotēzē zinātniski fantastiskam romanam. šķita piemērotāka nekā Zila Verna iedomātais vulkānā krāteris.
Autors cer, ka šis «Plutonijas» izdevums ierosinās padomju jaunatni tuvāk iepazīties ar ģeoloģiju un palīdzēs iesaistīt šīs interesantās zinātnes apgūšanā, zemes dzītu, izrakteņu bagātību un izmirušo dzīvnieku un augu pētīšanā jaunus spēkus, kas nepieciešami., lai tālāk attīstītu un veicinātu padomju zinātni par zemi un tās vēsturi.
Krievu ceļotāii un zinātnieki jau atklājuši ne mazumu izmirušu dzīvnieku un augu atradnes dažādās mūsu. plašās Dzimtenes dalās. Nevar nepieminēt profesora V. P. Amaļicka. atrastās bagātīgās permas perioda, rāpuļu, plēsoņu un zātēdāju atliekas Ziemeļu Dvinas krasta, sarkanajā smilšakmenī. Tur pilnībā atrastie kaulu skeleti izstādīti Paleontoloģiskajā muzejā Maskavā. Akadēmiķis A. A. Boris jaks Turgaias apgabalā terciārā perioda nogulās atrada vislielākā zālēdāja zīdītāja atliekas, kuru nosauca teiksmainā zvēra indrika vārdā par indrikoteriju. Ziemeļsibirijā krievu zinātnieki atraduši mamutu līkus ar ādu, spalvām un iekšējiem orgāniem, kas saglabājušies kvartarā perioda mūžīgā sasaluma nogulās. Gobi tuksneša nogulās Mongoli jā es atradu degunradža zobu, kas pierādīja, ka šī plašā apgabala ieplakas nav aizņēmusi jūra, kā domāja ārzemju zinātnieki. Pēdējos trīsdesmit gados ekspedicijas. kas pētījušas Gobi ieplakas Centrālajā Āzijā, atradušas to nogulās ļoti bagātu faunu: krīta un terciārā perioda dažādu laikmetu bruņurupučus, abiniekus, rāpuļus, zīdītājus un putnus, kā ari milzu koku stumbrus, kas liecina, ka šo periodu gaitā ieplakas nav bijuši tuksneši vai pustuksneši kā tagad, bet tur bijuši daudzi ezeri un meži ar ļoti dažādu faunu un floru. Amūras krastos A. N. Krištofovičs atrada milzīga krita perioda rāpuļa atliekas, kas tagad rotā Ģeoloģisko muzeju Ļeņingradā. Mūsu zinātnieku savāktās dažāda ģeoloģiska vecuma zemāko dzīvnieku, korāļu, dažādu gliemežu, adatādaino, vēžveidīgo, lapu, mizu un augu stumbru atliekas atrodas daudzu Padomju Savienības universitāšu un ģeoloģisko institutu muzejos,