— Nu aizskrej, Sendij, nepaies ne minūte, kad tu būsi jau Misūrijā …
— Liec viņu mierā! — Pārķers iejaucās. — Kā es varu iejaut biskvītu mīklu, ja galds nav nokopts?
Sendijs neziņā saminstījās, bet pēkšņi atģidās, ka viņš taču ir Lengema «puisis». Ar vainīgu izskatu nosviedis savazāto trauku dvieli, viņš steidzās izpestīt saimnieku.
Šie bagāto vecāku daudzsološie pēcteči bija ieradušies Ziemeļzemē gūt laurus, piestūķējuši ar naudu pilnas kabatas, un katram bija līdzi savs «puisis», kas apkalpo. Patlaban abi pārējie puiši — sev par laimi — bija aizsūtīti augšup pa Balto upi meklēt kādus mītiskus kvarca slāņus ar zelta iegulām; tā nu Sendijam vajadzēja iztapt trim dūšīgiem saimniekiem, kuri katrs pa savam uzskatīja sevi par speciālistiem kulinārijā. Divas reizes sarīta tecējuma visai viņu kompānijai draudēja šķelšanās, ko novērsa tikai viena vai otra kastroļu bruņinieka pašaizliedzīga piekāpšanās. Pēdīgi tomēr viņu kopīgais ražojums — tiešām izsmalcināta maltīte — bija gatavs. Tad biedri apsēdās trijatā saspēlēt «razbainiekus» — pasākums, kam bija jānovērš katrs casus belli[5] nākamo naidīgo akciju gadījumā, un uzvarētājam tika uzticēta ārkārtīgi atbildīga misija.
Šī laime uzsmaidīja Pārķeram, kurš, sasukājis matus ar celiņu vidū, apģērbis dūraiņus un bebrādas ausaini, devās ceļā uz Meilmuta Kida būdu. Viņš atgriezās kopā ar Greisu Bentemu un Meilmutu Kidu. Greisa izteica sirsnīgu nožēlu, ka vīrs nevarot kopā ar viņu baudīt draugu viesmīlību, jo esot aizgājis apskatīt Hendersona strauta raktuves, Meilmuts Kids vēl arvien jutās mazliet stīvs, jo tikko bija atgriezies no takas mīdīšanas lejup pa Sljūartu. Aicināts bija arī Meierss, bet tas atteicies, jo bijis iedziļinājies svarīga eksperimentā — uzraudzēt maizes miklu ar apīņu palīdzību.
Bez vīra viņi varēja iztikt itin labi, bet sieviete … Ak vai, visu ziemu viņi nevienas pašas nebija redzējuši, un Greisas Bentemas ierašanās vēstīja jauna laikmeta iestāšanos viņu dzīvē. Viņi bija studēti cilvēki un džentlmeņi, šie trīs jaunekļi, un visi tvīka ilgās pēc apsolītās zemes gaļas podiem, kādu tiem sen bija trūcis. Iespējams, ka arī Greisa Bentema cieta tādu pašu badu; galu galā ši bija pirmā gaišā stunda pēc daudzām tumsības nedēļām, un tas viņai daudz ko nozīmēja.
Bet, tikko galdā pasniedza pirmo ēdienu, kura radītājs bija izdomas bagātais Leiks, pie durvīm skaļi pieklauvēja.
- O! Ā! Mister Bentem, lūdzu, nāciet iekšā! — izsaucās Pārķers, aizgājis paskatīties, kas īsti atnācis.
— Vai mana sieva ir šeit? — skarbi atbildēja cienījamais džentlmenis.
— Protams! Mēs jau lūdzām misteru Meiersu, lai paziņo jums, ka gaidām jūs. — Pārķers pūlējās runāt, cik saldos toņos vien spēja, klusībā prātodams, ko, velnos, tas gan nozīmē. — Lūdzu, nāciet taču iekša. Mēs jūs gaidījām kuru katru brīdi un rezervējām jums vietu. Un jūs esat tieši laikā uz pirmo ēdienu.
— Nāc iekšā, mīļo Edvin, — čivināja Greisa Bentema, sēdēdama pie galda.
Pārķers paspēra soli sānis, atbrīvodams viesim ceļu.
— Es atnācu pakaļ savai sievai, — Bentems aizsmakušā balsī stūrgalvīgi atkārtoja, un viņa tonī jautās īpašnieka neapmierinātība.
Pārķeram aizrāvās elpa, par mata tiesu viņš novaldīja dūri, lai nezveltu pa ģīmi šim neaptēstajam apmeklētājam, bet attapās un tikai neveikli sarozījās. Visi pielēca kājās. Leiks galīgi zaudēja galvu un gandrīz jau pateica Greisai: «Vai tiešām jums jāiet?»
Sākās atvadu ņuzga: «Cik laipni no jūsu puses», «Man tik ļoti žēl», «Dieva vārds, ar jums bija tik patikami», «Nē, tiešām jūs …», «Es jums arī ļoti pateicos», «Laimīgu ceļu uz Dausonu» un tamlīdzīgi.
Šādu izsaucienu pavadībā ziedokļa jēram palīdzēja uzvilkt virsjaku un pavadīja to uz upurēšanu. Tad durvis ar blīkšķi aizcirtās un visi trīs izmisuši blenza uz pamesto galdu.
— Nolādēts! — Lengema izglītības sākumos bija daži trūkumi, tāpēc viņa lāstu krājums bija neizteiksmīgs un vienmuļš. — Nolādēts! — viņš atkārtoja, neskaidri jauz- dams, cik maz šis vārds izsaka, un velti pūlēdamies sagudrot kaut ko spēcīgāku.
Gudra ir sieviete, kas prot notušēt sava nemākulīgā vīra nepilnības, ar savu neatlaidību locīt viņa svārstīgo raksturu, liet viņā savas dvēseles godkāri un iedvesmot viņu dižiem sasniegumiem. Un ārkārtīgi gudrai un smalkjūtīgai jābūt sievietei, kas prot to visu un izdara to tik netverami veikli, ka vīrs, baudīdams viņas pūliņu augļus, savā sirdī ir pārliecināts: viss viņa paša un vienīgi viņa veikums.
Tieši tā arī rīkojās Greisa Bentema. Kad abi bija sasnieguši Dausonu ar dažām mārciņām miltu krājumā un vairākām ieteikuma vēstulēm, viņa tūdaļ visiem spēkiem sāka pūlēties, lai izbīdītu savu lielo zīdaini priekšplānā. Tā bija viņa, kas atmiekšķēja Klusā okeāna sabiedrības filiāles prezidenta akmens cieto sirdi un izplēsa kredītu no šā barbariskā vīra, kurš bija galvenais noteicējs šajā filiālē, tomēr koncesiju izrakstīja uz Edvina Bentema vārdu. Tā bija viņa, kas stiepa savu zīdaini augšup un lejup gar strautiem, pa sēkļiem un ūdensšķirtnes kalnājiem, veicot neskaitāmus pārgājienus pa mežonīgām kraujām; bet visi slavēja Benteinu — tas nu gan esot enerģisks puisis. Tā bija viņa, kas pētīja kartes, izprašņāja zeltračus un dzina ģeogrāfiju un topogrāfiju vīra tukšajā paurī tikām, līdz visus pārsteidza Edvina Bentema plašās zināšanas par šo novadu un tā īpatnībām. Protams, cilvēki jau atzina, ka sieva esot «dūšīgs skuķis», tomēr tikai nedaudzi gudrākie spēja viņu izprast un — nožēlot.
Viņa darīja darbu, viņš saņēma godu un atalgojumu. Ziemeļrietumu teritorijā precētai sievai nav tiesību nospraust vai pieteikt uz sava vārda kādu iecirkni strauta gultnē, kalna kraujā vai kvarca slānī; tāpēc Edvins Ben- tems devās pie zelta rakšanas iecirkņu pilnvarotā un pierakstīja sev divdesmit trešo piekalnes iecirkni, otrajā rindā, pie Franču pakalna. Un, kad pienāca aprīlis, viņi tur ik dienas izskaloja zelta smiltis par tūkstoš dolāriem, un priekšā vēl bija daudz, daudz šādu dienu.