— Jā, un?
— Un tad pa Sešdesmitās Jūdzes upi; un tad nāks ezeri — Cilkuts, Daija — un tad Sāļie Ūdeņi.
— Bet, mīļais, es neprotu rīkoties ar kārti.
— Ak tu zostiņa! Es sadabūšu Sitku Cārliju, viņš zina, kur ir izbraucams ūdens un kur vislabāk ierīkot apmetnes, un, kaut gan indiānis, viņš ir vislabākais ceļabiedrs, kādu vien pazīstu. Tev cits nekas nebūs jādara kā vien jāsēž laivas vidū, jādzied dziesmiņas, jātēlo Kleopatra un jākaro ar… ak nē, mums laimēsies: moskītiem vēl par agru.
— Un tad, manu Antonij?
— Un tad — tvaikonis, Sanfrancisko un visa plašā pasaule! Nekad vairs neatgriezīsimies šajā nelietīgajā caurumā. Padomā vien! Visa pasaule — un mums tikai atliek izvēlēties, uz kurieni! Es te visu izpārdošu. Mīļā, mēs taču esam bagāti! Voldvorta sindikāts dos man pusmiljonu par to vien, kas te palicis zemē, un divreiz tik daudz man ir izraktajā iezi līdz ar noguldījumu Klusā okeāna sabiedrībā. Tūkstoš deviņsimtajā gadā mēs aizbrauksim uz Parīzi, uz Vispasaules izstādi. Aizbrauksim kaut vai uz Jeruzalemi, ja vien tu gribi! Nopirksim pili Itālijā, un tur tu varēsi tēlot Klcopatru pēc sirds patikas. Nē, tu būsi Lukrēcija, Akteja [6] — viss, kā vien tavai sirsniņai iekārosies. Tikai tu nedrīksti, tu nekādā ziņā nedrīksti…
— Cēzara sieva stāv ārpus aizdomām!
— Protams, bet…
— Bet es nebūšu tava sieva, mīļais, vai ne?
— To es nedomāju.
— Bet tu mani mīlēsi tikpat stipri un nekad pat neiedomāsies… ai nē! Tu būsi tāds pats kā citi vīrieši; es tev apnikšu un … un …
— Kā tu drīksti tā runāt? Es …
— Apsoli man!
— Jā, jā, apsolu!
— Pārāk viegli tu apsoli, mīļais, — kā tad tu vari zināt? Un kā es varu zināt? Es tev spēju dot tik maz, tomēf man tas ir tik daudz. Ai, Klaid! Apsoli man, ka nekad …
— Nomierinies! Tu nedrīksti jau tagad sākt šaubīties. Tu taču zini — «līdz nāve mūs šķirs»!
— Iedomājies! Es taču reiz jau solijos to — viņam… Un tagad?
— Tagad tu, manu dārgumiņ, vairs nedrīksti ne par ko raizēties. Es, protams, nekad, nekad nebeigšu tevi mīlēt un …
Un pirmo reizi lūpas ietrīcējās pret lūpām. Tēvs Rubo bija visu laiku pa logu vērojis ceļu, bet pēdīgi vairs nevarēja panest sasprindzinājumu. Viņš nokāsējās un pagriezās atpakaļ.
— Nu ir jūsu kārta, tēvs! — Vortona seja liesmoja pirmā glāsta ugunīs. Viņa balsī zvanīja līksme, kad viņš atteicās no vārda citam par labu. Par iznākumu viņš nešaubījās. Arī Greisa ne, jo uz viņas lūpām rotājās smaids, kad viņa paraudzījās priesterī.
— Mans bērns, — priesteris iesāka, — mana sirds asiņo par jums. Tas ir skaists sapnis, kas nevar piepildīties.
— Kāpēc ne, tēvs? Es taču esmu ar mieru.
— Jūs nezināt, ko jūs darāt. Jūs nedomājat vairs par zvērestu, ko dieva priekša esat devusi cilvēkam, kurš ir jūsu vīrs. Mans pienākums ir jums izskaidrot, cik šāds solījums svēts.
— Bet ja es to saprotu un tomēr atsakos no zvēresta?
— Tad dievs …
— Kura dievs? Manam vīram ir savs dievs, kuru es nevēlos pielūgt. Un tādu laikam ir daudz.
— Bērns! Ņemiet šos vārdus atpakaļ! Jūs taču nemaz tā nedomājat! Es saprotu. Arī man ir bijuši šādi brīži. — Uz mirkli priesteris atkal bija dzimtajā Francijā, un starp viņu un pretimsēdošo sievieti kā miglā aizslīdēja domīga seja ar skumjām acīm.
— Tēvs, vai tad dievs mani ir pametis? Es neesmu grēcīgāka par citām sievietēm. Daudz ciešanu esmu piedzīvojusi ar savu vīru. Kāpēc tām vajadzētu būt vēl lielākām? Kāpēc es nedrīkstu tvert pēc laimes? Es nevaru, negribu atgriezties pie viņa!
— Jūs drīzāk esat pametusi savu dievu. Griezieties atpakaļ! Noveliet savu nastu uz viņa pleciem, un tumsībā atausīs gaisma. Ak, mans bērns …
- — Nē! Tam nav nekādas nozīmes. Kā esmu savu gultu klājusi, tā man jāguļ. Es iešu uz priekšu. Un, ja dievs mani sodīs, gan jau kaut kā pārcietīšu. Jūs to nespējat saprast. Jūs neesat sieviete.
— Mana māte bija sieviete.
— Bet…
— Un Kristus ir dzimis no sievietes.
Viņa neatbildēja. Iestājas klusums. Vortons nepacietīgi plucināja ūsu, vienu aci nenolaizdams no ceļa. Greisa atbalstīja elkoni pret galdu, un viņas seja pauda apņēmību. Smaids taja bija izzudis. Tēvs Rubo mainīja taktiku.
— Vai bērni jums ir?
— Kādreiz es tā vēlējos… bet tagad… nē, nav. Priecājos par to.
— Un māte?
— Ir.
— Vai viņa jūs mīl?
— Jā, — Greisa atbildēja čukstus.
— Un brālis? … Taču tas nav svarīgi, viņš ir vīrietis. Bet rnāsa?
Ar drebošu galvu viņa pamāja — jā.
— Vai jaunāka par jums? Daudz?
— Septiņus gadus.
— Vai jūs visu esat labi pārdomājusi? Par viņām? Par jūsu māti? Un jūsu māsu? Viņa stāv uz sievietības sliekšņa, un jūsu neprātīgā rīcība viņai var daudz ko nozīmēt. Vai jūs spētu iet viņai klāt, ieskatīties viņas jaunaja, svaigajā sejiņā, saņemt viņas roku, pieglaust savu vaigu viņējam?
Priesterim runājot, Greisas smadzenēs cita pēc citas uzplauka tik spilgtas atmiņu vīzijas, ka viņa iekliedzās:
— Nevajag, nevajag! — un atrāvās kā suns, kas redz pātagu.
— Bet reiz jums ar to visu būs jāsaduras aci pret aci; tad jau labāk darīt to tūdaļ.
Priestera acīs, kuras Greisa neredzēja, spulgoja dziļa līdzcietība, bet viņa saspriegtā seja ar trīsošiem muskuļiem palika nepielūdzama. Greisa pacēla galvu, kas bija noslīgusi uz galda malas, ar varu nomāca asaras un centās savaldīties.
— Es aizbraukšu projām. Viņas mani nekad vairs neredzēs un tā ari aizmirsīs. Es viņām būšu tikpat kā mirusi. Un … un es braukšu iīdzi Klaidam — šodien pat.
Šķita, ka saruna beigusies. Vortons paspēra soli uz priekšu, bet priesteris ar rokas mājienu viņu atturēja.