— Vai jūs gribējāt bērnus?
Galvas mājiens klusējot.
— Un jūs lūdzāt dievu, lai tos iemantotu?
— Daudz reižu.
— Bet vai esat padomājusi, — ja nu jums tagad būs bērni? — Tēva Rubo acis uz mirkli pievērsās vīrietim pie loga.
Sievietes sejai pārslīdēja prieka stars. Bet tai pašā bridi viņa atģidās, ko tas īsti nozīmē. Viņa kā lūgdamās pacēla roku, bet priesteris turpināja:
— Vai varat iztēloties nevainīgu bērniņu savās rokās? Puisēnu? Pret meiteni pasaule nemēdz būt tik cietsirdīga. Piens jūsu krūtīs pārvērtīsies par žulti. Vai jūs spētu būt lepna un laimīga par savu puisēnu, raugoties citos bērnos?
— Ai, jel apžēlojieties! Beidziet!
— Tēvu grēki tiek …
— Nevajag, nevajag! Es iešu atpakaļ. — Viņa jau bija kājas.
— Bērns augs, nezinādams ļauna, līdz kādu dienu pasaule viņam sviedīs acīs kaunpilnu vārdu!
— Ak mans dievs, mans dievs!
Sieviete noslīga ceļos uz grīdas. Priesteris nopūtas un atkal piecēla viņu. Vortons gribēja traukties pie tās, bet Greisa ar rokas mājienu viņu atraidīja.
— Nenāc man klāt, Klaid! Es eju atpakaļ. — Asaras straumēm plūda par viņas vaigiem, bet viņa pat nepūlējās tas noslaucīt.
— Pēc visa, kas še noticis? Tu to nedrīksti! Es tevi nelaidīšu!
— Nepieskaries man! — Viņa trīcēdama atvairijās.
— Nelaidīšu! Tu esi mana! Vai dzirdi? Tu esi mana! — Tad viņš apcirtās pret priesteri. — Kāds es biju nelga, ļaudams jums te luncināt jūsu neganto mēli! Pateicieties savam dievam, ka neesat vienkāršs cilvēks, jo citādi es … Nu jā, priesterim taču jaizmanto savas tiesības, vai ne? Nu, jūs esat tās izlietojis. Tagad ārā no manas mājas, citādi es aizmirsīšu, kas jūs esat.
Tēvs Rubo palocījās, saņēma sievieti aiz rokas un devās uz durvīm. Taču Vortons aizstajās tiem ceļā.
— Greisal Tu teici, ka mīli mani?
— Teicu.
— Un tu mīli vēl tagad?
— Mīlu.
— Saki to vēlreiz!
— Mīlu tevi, Klaid, milu.
— Redziet nu, priesteri! — viņš izsaucās. — Jūs pats dzirdējāt, un jūs viņu ar šādiem vārdiem uz lūpām gribat sūtīt atpakaļ pie vīra dzīvei vienos melos, dzīvei ellē?
Tēvs Rubo piepeši iebīdīja sievieti dibenistaba un cieši aizvēra durvis. — Ne vārda! — viņš pačukstēja Vorto- nam, steigšus atsēzdamies uz ķeblīša un pieņemdams vienaldzīgu izskatu. — Lieciet vērā: viņas dēļ! — viņš piebilda.
Visā istabā atbalsojās skarbi klaudzieni aiz durvīm, tad aizšaujamais pacēlās un ienāca Edvins Bentems.
— Vai manu sievu neesat redzējuši? — viņš iejautājās, tikko sveiciena vārdi bija apmainīti.
Abi noliedzoši pakratīja galvu.
— Es redzēju viņas pēdas vedam lejup no mūsu būdas, — Edvins Bentems piesardzīgi turpināja, — un uz lielā ceļa tās izbeidzas tieši pretī jūsējai.
Viņa klausītāji rādīja garlaikotas sejas.
— Un es … es nodomāju …
— Ka viņa ir šeit! — Vortons ierēcās.
Priesteris ar skatienu viņu apklusināja. — Vai jūs, mans dēls, redzējāt, ka viņas pēdas ved tieši uz šo būdu? — Apķērīgais tēvs Rubo! Viņš taču bija papūlējies tās rūpīgi nomīdīt, kad pirms stundas pats nāca pa šo stidziņu.
— Es nemaz neapskatījos, es… — Edvina Bentema acis ar aizdomām pavērās blakusistabas durvīs, tad pievērsās priesterim. Tas pakratīja galvu, tomēr Bentema aizdomas, šķiet, neizgaisa.
Tēvs Rubo, vienā elpas vilcienā klusībā noskaitījis īsu lūgšanu, piecēlās. — Ja nu jūs man neticat, tad… — Viņš izlikās, ka grasās atvērt durvis.
Priesteri nekad nemelo. Edvins Bentems to bija bieži dzirdējis un par to nešaubījās.
— Protams, ticu, tēvs! — viņš steigšus pārtrauca. — Es tikai nevarēju saprast, kur mana sieva palikusi, un
nodomāju, sak, varbūt… Jādomā, viņa būs aizgājusi pie misis Stentonas uz Franču aizu. Jauks laiciņš, vai ne? Vai esat dzirdējuši jaunākās ziņas? Miltu cena esot nokritusi uz četrdesmit dolāriem par simt mārciņām, un stāsta, ka che-cha-quas bariem vien braucot pa upi lejup. Bet nu gan man jāiet. Palieciet sveiki!
Durvis aizcirtas, un pa logu viņi noskatījās, kā Edvins Bentems aiziet uz Franču aizas pusi turpināt meklējumus.
Dažas nedēļas vēlāk, tikko bija noskrējuši jūnija palu ūdeņi, divi vīri iegrūda laivu straumes vidū un apmeta tauvu ap garām peldošu priedes baļķi. Tas sastiepa nostiprināto tauvu un sāka rāvieniem vien vilkt trauslo kuģīti uz priekšu gluži kā velkonis. Tēvam Rubo bija dots rīkojums atstāt augšgala novadu un atgriezties pie savas tumšādainās draudzenes Minukā. Tur esot uzradušies baltie cilvēki, un tagad indiāņi pārāk maz sava laika ziedojot zvejai, bet pārāk daudz — zināmai dievībai ar pagaidu mitekli neskaitāmās melnās pudelēs. Tā kā arī Meilmutam Kidam bija darīšanas lejgala novados, tad viņi ceļoja kopa.
Tikai viens vienīgs vīrs visā Ziemeļzemē pazina cilvēku, vārdā Pols Rubo, un šis vīrs bija Meilmuts Kids. Tikai viņa priekšā tēvs Rubo atļāvās nomest priestera ietērpu un parādīt savu dvēseli tādu, kāda tā ir. Un kāpēc arī ne? Šie divi cilvēki pazina viens otru. Vai tad viņi nebija dalījuši savā starpā pēdējo zivs kumosiņu, pēdējo tabakas šķipsniņu, vispēdējās, visdziļāk slēptās domas gan Beringa jūras tukšajos plašumos, gan Lielās Deltas neat- mudžināmajos labirintos, gan drausmīgajā ziemas ceļojuma no Barova raga līdz Porkjupainai?
Tēvs Rubo, spēcīgi pakšķinādams savu daudz pieredzējušo pīpi, raudzījās sarkanajā saules diskā, kas skumīgi kavējās virs ziemeļpuses apvāršņa. Meilmuts Kids uzvilka pulksteni. Bija tieši pusnakts.
— Nenokar galvu, vecais! — Kids, acīm redzot, atkal uzņēma kādas aizsāktas sarunas pavedienu. — Šādus melus dievs noteikti piedos. Es tev to pateikšu ar kāda dzejnieka vārdiem, un viņš arvien trāpa naglai uz galvas: