— Nē, bet es tik un tā šeit esmu.
— Un tu esi apmierināts. Tik tiešām pavisam apmierināts. Tu esi laimīgs. Tev te patīk. Tu nevēlētos būt nekur citur.
Omani lēnām piecēlās. Rūpīgi kārtoja gultu naktsguļai. Viņš teica: — Tu esi smags gadījums, Džordž. Tu pats sevi no¬moki tāpēc, ka nepieņem patiesību par sevi. Džordž, tu atrodies šeit, vietā, ko tu dēvē par Namu, bet es nekad ne¬esmu dzirdējis tevi pieminam tā pilnu no¬saukumu. Pasaki to, Džordž, pasaki. Tad ej gultā un izgulies.
Džordžs grieza zobus. Viņš kā slāpdams iesaucās: — Nē!
— Tad es pateikšu, — Omani sacīja. Viņš rūpīgi izrunāja katru zilbi. To dzirdot, Džordžam aiz kauna gribējās vai zemē ielīst. Viņš novērsās.
Lielākajā daļā no sava mūža pirmajiem astoņpadsmit gadiem Džordžam Platenam bija noteikts mērķis — kļūt par reģistrētu skaitļotāju programmētāju. Viņa tuvākajā apkaimē bija tādi, kas gudri spriedelēja par aeronautiku, saldētājtehnoloģiju, transporta kontroli un pat par pārvaldi. Bet Džordžs palika nelokāms.
Viņš tikpat dzīvi kā pārējie pārsprieda iespējamās priekšrocības, un kāpēc gan ne? Priekšā vīdēja Izglītības Diena — viņu dzīves lielais notikums. Tā pienāca neno¬vēršami, noteikti un negrozāmi kā jeb¬kura diena kalendārā — novembra pirmā diena pēc astoņpadsmitās dzimšanas die¬nas.
Pec šīs dienas radās citi sarunu temati. Varēja krustām šķērsām izrunāties par profesijām, par sievas un bērnu tiku¬miem, par aeropolo komandas veiksmēm un neveiksmēm vai arī par olimpiskajās spēlēs piedzīvoto. Toties pirms Izglītības Dienas bija tikai viens temats, kas neat¬vairāmi un pastāvīgi bija visu uzmanības centrā, un tas bija par Izglītības Dienu.
Viņš bija par to bieži strīdējies ar Strupo Trevelianu. Viņu argumenti bija nemainīgi un dzēlīgi, un, protams, neviens no viņiem otru nekad nepārliecināja, ne arī pats tika pārliecināts.
Treveliana tēvs bija reģistrēts metal¬urgs, strādājis kādā no Ārējām pasaulēm, un arī vectēvs bija reģistrēts metalurgs. Arī Strupais pats bija nolēmis kļūt par reģistrētu metalurgu, gandrīz vai sekojot ģimenes tradīcijām un pārliecināts, ka jeb¬kura cita profesija ir mazāk cienījama.
— Metāls būs vienmēr, — viņš teica, — un kāds gandarījums liet veidnēs sakau¬sējumus un vērot, kā veidojas lējums. Bet kas būs jādara programmētājam? Visu garu dienu jāsēž pie kodētāja un jāap¬kalpo kāda muļķīga jūdzi gara mašīna.
Jau sešpadsmit gadu vecumā Džordžs bija iemācījies būt praktisks. Viņš vien¬kārši teica: — Kopā ar tevi tiks sagata¬vots vismaz miljons metalurgu. Tu vari būt pēdējais līnijā. Jebkura pasaule var pati sagatavot savus metalurgus, un pro¬gresīvu Zemes modeļu noieta tirgus nav nemazi tik liels. Un lielākoties tos pie¬prasa mazās pasaules. Tu vari pat ie-strēgt uz Zemes.
Trevelians kareivīgi teica: — Palikt uz Zemes nav nekāds negods. Arī Zemei va¬jadzīgi speciālisti. Un pie tam labi. i Viņa vectēvs bija bijis Zemes metal¬urgs. Džordžs zināja par Treveliana vec¬tēvu un, atcerējies pats savu priekšteču piesaisti Zemei, zaudēja jebkuru vēlēšanos zoboties.
ļ Viņš diplomātiski teica: — Ne jau inte¬lektuāls negods. Nu protams, ka ne. Bet būtu taču jauki nokļūt kādā A kategorijas pasaulē, vai ne? Tagad ņemsim program¬mētājus. Tikai A kategorijas pasaulēm ir tāda veida skaitļojamās mašīnas, kam tiešām nepieciešami. pirmās klases pro¬grammētāji, tātad tās ir vienīgās pie¬prasījuma tirgū. Un programmētāju Izglī¬tības ieraksti ir ļoti komplicēti, kurš katrs vis tiem nav piemērots. Un tu zini, cik skaitļojamo mašīnu reģistrēto program¬mētāju pagājušajā gadā tika uz A kate¬gorijas planētām? Es tev to pateikšu. Līdz pat pēdējam. Ja esi programmētājs, tu esi vīrā. Jā, ser.
Trevelians sarauca pieri. — Ja jau tikai viens no miljona tiek ar to galā, kas tev liek domāt, ka tu to spēsi?
Džordžs apvaldīti sacīja: — Es spēšu.
Viņš nekad nebija uzdrošinājies kādam teikt, ne Trevelianam, pat ne saviem ve¬cākiem, ko tieši darīja, kas viņā radīja tik lielu pārliecību. Viņš nebija uztrau¬cies. Viņš bija vienkārši pārliecināts (tās bija pašas mokošākās atmiņas turpmākajās bezcerīgajās dienās). Viņš bija tik paļā¬vīgi mierīgs kā vidusmēra astoņgadīgs bērns, tuvojoties Lasīšanas Dienai — Izglītības Dienas bērnības priekšspēlei.
Protams, Lasīšanas Diena bija citāda. Daļēji tā bija vienkāršs bērnības notikums. Astoņgadīgs zēns bez sevišķas piepūles uz¬ņem daudz nozīmīgas informācijas. Vienā dienā tu vēl nemāki lasīt un otrā — jau māki. Tā bija parasta lieta. Kā saules spīdēšana.
Un no tās arī nekas liels nebija at¬karīgs. Te durvju priekšā nebija jauno speciālistu komplektētāju, kas gaidīja un plēsās pēc sarakstiem un veiksmes nāka¬majās olimpiskajās spēlēs. Kad pēc desmit gadiem pienāca Izglītības Diena, Džordžs pat īsti neatminējās savas Lasīšanas Dienas SĪKOS1 atgadījumus.
Visskaidrāk viņš atcerējās, ka tā bija drūma septembra diena ar sīku smidzeni (septembris Lasīšanas Dienai, novembris Izglītības Dienai, maijs — olimpiskajām spēlēm. Viņi par to pat sacerēja bērniš¬ķīgas vārsmas). Džordžs ģērbās sienu gaismā, vecāki bija daudz vairāk uztrau¬kušies nekā viņš pats. Viņa tēvs bija re¬ģistrēts cauruļvadu montētājs un atradis nodarbošanos uz Zemes. Tas zēnā vien¬mēr izraisīja pazemojuma sajūtu, lai gan, protams, visi skaidri zināja, ka lielāka¬jai daļai no katras paaudzes jāpaliek uz Zemes.
Bet katrs vīrietis un sieviete varēja cerēt, ka vismaz viens no viņu bērniem būs starp tiem, un Platens vecākais, pro¬tams, nebija izņēmums. Viņš skaidri re¬dzēja (un, protams, citi arī), ka Džordžs ir sevišķi saprātīgs un attapīgs. Viņam vajadzēja paveikties un viņam paveiksies, jo viņš bija vienīgais bērns ģimenē. Ja Džordžs nenokļūs Arējās pasaulēs, viņiem būs jāgaida uz mazbērniem, līdz atkal radīsies izredzes, bet tas nesniedza mie¬rinājumu, jo tā bija pārāk tāla nākotne.