Džordžs neskaidri apzinājās savu vecāku satraukuma cēloni un, ja viņa jaunajā sirdī bija kādas raizes šajā lietainajā dienā, tad tikai bailes, ka tēva cerīgā izteiksme varētu apdzist, kad viņš pārnāks mājās, prazdams lasīt.
Bērni satikās lielā sapulču zālē pilsētas Izglītības namā. Uz visas Zemes miljonos vietējo Izglītības namu visu mēnesi pul¬cēsies līdzīgas bērnu grupas. Istabas pe¬lēcība un citi bērni, stīvi un nedabiski neierasti greznās drēbēs, Džordžu nomāca. Automātiski Džordžs darīja to pašu, ko citi bērni. Viņš sameklēja mazu grupiņu, kur bija viņa stāva bērni no daudzdzīvokļu mājas, un pievienojās tiem.
Trevelians (kas toreiz Džordžu pazina kā Džordžiņu) teica: — Varu derēt, ka tu esi nobijies.
— Neesmu vis, — Džordžs atbildēja. Tad uzticēdamies: — Manējie sagādājuši žūksni iespiedlokšņu uz tualetes galdiņa manā istabā, un, kad atgriezīšos mājās, es viņiem lasīšu priekšā.
Trevelians teica: — Mans tēvs nemaz nav uztraucies.
Trevelians vecākais gandrīz septiņus gadus bija nostrādājis par metalurgu uz Diporijas, kas viņam tuvākajā apkārtnē sagādāja augstu sociālo stāvokli, kaut arī darbu bija pametis un atgriezies uz Zemes. Viņš vēlāk paskaidroja: ja būtu palicis uz Diporijas, tur būtu jāpaliek arī viņa bērniem. Pēc tēva atgriešanās uz Zemes viņa bērni varēja nokļūt visur, pat uz Novijas.
Strupais Trevelians šo jautājumu bija cilājis jau sen. Pat pirms Lasīšanas Dienas viņa sarunas vijās ap bezrūpīgi radušos pārliecību, ka viņa nākamās mājas būs uz Novijas.
Džordžs, pretstatā savai necilībai, citu nākotnes spožuma nomākts, bija spiests kareivīgi aizstāvēties. — Arī mans tēvs ne¬maz nav uztraucies. Viņš tikai grib dzirdēt, kā es lasu, jo zina, ka es lasīšu labi. Es domāju, būs labāk, ja tavs tēvs tevi nemaz nedzirdēs, jo viņš zina, ka tev nekas nesanāks.
— Man sanāks gan. Lasīšana nav nekas. Uz Novijas es nolīgšu cilvēkus, kas man lasīs priekšā.
— Tāpēc, ka tu nespēsi lasīt pats, jo esi stulbs.
— Tad kādā veidā es nokļūšu uz No¬vijas?
Un Džordžs, piespiests pie sienas, at¬cirta: — Kur ir zvanīts, ka nokļūsi uz Novijas? Varu derēt, ka tu nekur netiksi.
Strupais Trevelians nosarka: — Es ne¬būšu cauruļvadu montētājs kā tavs ve- j cais.
— Ņem šos vārdus atpakaļ, tu — ciet- i pauri.
— Ņem tu tos atpakaļ.
Viņi stāvēja aci pret aci, negribēdami r i kauties, bet atviegloti, ka beidzot šajā sve^ šajā vietā atraduši pazīstamu nodarbo¬šanos. Pārējie bērni satraukti pulcējās apkārt.
Un tad viss beidzās, atskanēja skaļa sie¬vietes balss no sabiedriskā sakaru mezgla. Iestājās acumirklīgs klusums.
— Bērni, — teica balss, — mēs izsauk¬sim jūsu vārdus. Kad katru izsauks, viņam vai viņai jāiet pie viena no vīriem, kas gaida gar malējām sienām. Vai jūs viņus redzat? Viņiem mugurā ir sarkans formas tērps, tā ka tos viegli varēs at¬rast. Meitenes ies pa labi. Zēni — pa kreisi. Tagad paverieties apkārt un ievē¬rojiet, kurš no vīriem sarkanā jums ir vistuvāk. .
Džordžs ar skatienu atrada savējo un i gaidīja, līdz izsauks viņa vārdu. Viņš nebija iepazīstināts ar alfabēta dīvainībām, un laiks, līdz nonāca pie viņa vārda, kļuva. mokoši garš. Bērnu pulciņš dila; MM mazas urdziņas viņi aizplūda pie katr^» sarkanā tērptā pavadoņa.
Kad beidzot tika izsaukts Džordžs Platens, atvieglojumu pārmāca patiess prieks, ka Strupais Trevelians vēl jopro¬jām neizsaukts stāv savā vietā.
Džordžs aiziedams pār plecu uzsauca:
— Ei, Strupais, varbūt viņi tevi nemaz negrib.
Sis jautrības brīdis ātri pagaisa. Viņš tika iebīdīts rindā un vadīts lejup pa kori¬doriem svešu bērnu pulkā.
Viņiem iedeva mazas papīra lapiņas, ko, kā tika paskaidrots, vajadzēja patu¬rēt. Džordžs ziņkārīgi aplūkoja savējo. Dažāda lieluma mazas, melnas zīmes. Viņš zināja, ka tie ir iespiedburti, bet kā no ļ tiem var izveidot vārdus? Viņš nespēja iedomāties.
Atkal izsauca vārdus, un Džordžs tens bija trešais.
Viņš iegāja lielā istabā, kas bija pilni biedējošu instrumentu ar spiedpogām stikla paneļiem priekšā. Pašā centrā at¬radās rakstāmgalds, un aiz tā sēdējai vīrs, acīm kavēdamies pie papīriem, kas| bija sakrauti viņa priekšā.
Viņš vaicāja: — Džordžs Platens?
— Jā, ser, — Džordžs izdvesa trīsošai čukstā. Gaidīšana un staigāšana šurp unļ turp viņu nervozēja. Viņš vēlējās, kauti viss jau būtu beidzies.
Vīrs aiz galda teica: — Es esmu doktors Loids, Džordž. Kā jūties?
Doktors runādams nepacēla skatienu. Likās, viņš šos vārdus atkārtojis vēl' un vēlreiz un viņam nemaz vairs nevajag skatīties.
Es jūtos labi. I–Vai esi nobijies, Džordž?»— N-nē, ser, — teica Džordžs, bet balss kt pašam šķita izbijusies.
I — Tas ir labi, — doktors teica, — jo te pv no kā baidīties, tu taču zini. Tavu vu sauc par Pīteru, un viņš ir reģistrēts Birulvadu montētājs, tavu māti sauc par miju, un viņa ir reģistrēta mājsaimniece: n tu esi dzimis 13. februārī, pirms gada cv bija iekaisusi auss. Pareizi? I — Jā, ser.
« — Vai tu nebrīnies, kā es to visu zinu? I — Es domāju, ka tas pateikts kartītē, per.
' — Tas tiesa. — Doktors pirmo reizi pa¬skatījās Džordžā un pasmaidīja. Džordža atraukums daļēji pagaisa. Doktors pa¬sniedza kartīti Džordžam.
[— Vai tu zini, ko visas šīs zīmes ļBozīmē, Džordž?
ļ Lai gan Džordžs apzinājās, ka nezina, [Tinu pārsteidza pēkšņais uzaicinājums pa-^Mfttīties kartītē, it kā pēc burvju mājiena Rņš tās spētu saprast. Bet tās tāpat № agrāk palika tikai zīmes, un viņš at-: deva kartīti. ļ — Nē, ser.