— Var būt, ka tā tas arī domāts. Viņi nošķir puišeļus no vīriem, no lietasko¬kiem. Nav ko uztraukties, Trev.
Kad pienāca Džordža kārta, viņš bija laimīgs, ieiedams pārbaudes kabinetā. Tik tiešām laimīgs.
Vīrs aiz rakstāmgalda vaicāja: — Džordžs Platens? Nu?
— Esmu Džordžs Platens, ser.
— Tad tā arī sakiet. Es esmu doktors Zahārijs Antonelli, un mēs tūlīt iepazī¬simies tuvāk.
Viņš, acis piemiedzis, pētīja mazas filmas strēmeles, izstiepis tās pret gaismu. Džordžs iekšēji sarāvās. Ļoti neskaidri viņš atcerējās to otro doktoru (viņš bija aizmirsis vārdu) aplūkojam tādu pašu fil¬mu. Vai tās varēja būt tās pašas? Tas otrais doktors bija raucis pieri, un tagad šis skatījās uz viņu tā, it kā būtu dusmīgs.
Doktors Antonelli izklāja sev priekšā lapas no biezas mapes un vienā pusē uz¬manīgi nolika filmiņas.
— Te teikts, ka jūs vēlaties kļūt par skaitļotāju programmētāju. Vēl joprojām vēlaties?
— Jā, ser.
— Tas ir ļoti atbildīgs amats. Vai jūta¬ties tam piemērots?
— Jā, ser.
— Lielākā daļa pirmsizglītoto neizvirza kādu noteiktu profesiju. Domāju, ka viņi baidās izaicināt likteni. Vai jūs no tā ne¬baidāties?
— Es to arī godīgi atzīstu, ser. Doktors Antonelli pamāja, bet bez ma¬nāmas sejas izteiksmes noskaidrošanās.
— Kāpēc jūs vēlaties kļūt par program¬mētāju?
— Tas ir ļoti atbildīgs amats, kā jūs jau teicāt, ser. Tas ir nozīmīgs darbs un arī saistošs. Man tas patīk, un domāju, ka es to spēju.
Doktors Antonelli atlika papīrus sānis un īdzīgi paskatījās Džordžā. Viņš teica:
— Kā tad jūs zināt, ka jums tas patīk? Domājat, ka jūs paķers kāda no A kate¬gorijas planētām?
Viņš to pavaicāja tā, it kā zinātu, ka patiesas atbildes nav, un Džordžs gan¬drīz vai pasmaidīja. Viņam tāda bija.
Viņš teica: — Es esmu lasījis par pro¬grammēšanu, ser.
— Ko jūs esat darījis? — Tagad doktors izskatījās neviltoti pārsteigts, un Džor-džam tas sagādāja prieku.
(Pat viņa vecāki netika atklājuši slepeno grāmatu krājumu vai uzzinājuši, kāpēc viņš pavada tik daudz laika savā istabā vai kas tika darīts miegam paredzētajā laikā.)
— Ko jūs gribējāt panākt, to darīdams, dēls?
— Es vēlējos pārliecināties, ka mani tas interesēs, ser.
— Jūs, protams, zināt, ka interese vēl neko nenozīmē. Jūs varat būt aizrāvies ar problēmu, bet, ja jūsu smadzeņu fi¬ziskā uzbūve būs vairāk piemērota kaut kam citam, tad kaut kas cits jūs arī būsit. Jūs to zināt, vai ne?
— Tā man tika teikts, — Džordžs piesar¬dzīgi atbildēja.
— 'Labi, ticiet tam. Tā ir taisnība.
— Es nekad … — Džordžs iesāka un nespēja pabeigt.
— Ak dievs, jaunekli, jūsu smadzeņu modelis ir noteikts jau kopš dzimšanas. Tās var izmainīt trieciens, kas pietiekami spēcīgs, lai sagrautu šūnas, vai arī asins¬vadu plīsums, vai audzējs, vai plaša in¬fekcija — katru reizi, protams; uz slikto pusi. Bet, bez šaubām, tās nespēj ie¬tekmēt īpašu domu domāšana.
Viņš domīgi vērās Džordžā, tad vaicāja:
— Kas jums ieteica to darīt?
Džordžs, pilnīgi satriekts, norija siekalas un sacīja: — Neviens, doktor. Pats izdo¬māju. Doktor, es negribēju neko sliktu.
— Kas tad ko saka par sliktumu? Es drīzāk teiktu, ka tas ir veltīgi. Tagad jūs izanalizēsim. Man vēl nav nekādas skaid¬rības.
Pie Džordžā deniņiem tika pievienoti vadi. Sākās dūkoņa.
Džordžā rokas bija aukstas un mitras; sirds dauzījās. Nevajadzēja gan dokto¬ram stāstīt par slepeno lasīšanu. (Viņš nojauta, ka doktors viņu necieš, jo uz¬skata par pārgudru zeņķi — karjeristu.)
Viņš nejuta mirkli, kad no deniņiem tika noņemti vadi. Ar pārcilvēciskām pūlēm Džordžs saņēmās. Viņš jau gandrīz bija atteicies no godkārās vēlmes kļūt par programmētāju-
Viņš drūmi teica: — Droši vien program¬mētājs ne?
Doktors paberzēja degunu un teica:
— Paņemiet savas drēbes un visu, kas jums pieder, un ejiet uz 15-C istabu. Jūsu dokumenti tur jau būs priekšā. Tāpat kā mans ziņojums.
Viņš sasniedza IS-C istabu, tika ielaists un atstāts tukšā istabā. Ienāca padzī¬vojis vīrs.
— Labvakar, ^Džordž. Mūsu sektoram šoreiz ir tikai viens, kā redzu.
— Tikai viens? — Džordžs gurdi atvai¬cāja.
— Tūkstošiem uz visas Zemes, protams. Tūkstošiem. Jūs neesat viens.
Džordžs zaudēja pacietību. Viņš jautāja:
— Es nesaprotu, ser. Kāda ir mana klasi¬fikācija? Kas te notiek?
— Nomierinieties, dēls. Ar jums viss ir kārtībā. Tas var gadīties katram.
Viņš pastiepa roku, un Džordžs to me¬hāniski satvēra. Tā bija silta un cieši pa¬spieda Džordžā roku.
— Apsēdieties, dēls. Esmu Sems Elen-fords.
Džordžs nepacietīgi pamāja. — Es vēlē¬tos zināt, kas te notiek, ser.
— Nu, protams. Vispirms pateikšu, ka jūs nevarat būt par skaitļotāju program¬mētāju, Džordž. Domāju, ka jūs to jau būsit uzminējis.
— Jā, esmu uzminējis, — Džordžs rūgti teica. — Kas tad es būšu?
— To ir grūti ieskaidrot, Džordž. — Viņš apklusa, tad uzmanīgi, bet noteikti teica: — Nekas.
— Ko tas nozīmē? Kāpēc jūs nevarat man piešķirt profesiju?
— Šajā gadījumā mums nebija izvēles, Džordž. To izšķīra jūsu prāta struktūra.
Džordžs kļuva dzeltenīgi bāls. Acis iz¬spiedās.
— Kaut kas nav kārtībā ar manu prātu?
— Kaut kas tur ir. Tiktai, ciktāl skarta profesionālā klasifikācija, es domāju, jūs varat teikt, ka kaut kas nav kārtībā. Bez šaubām, jūs zināt, kā Zeme realizē savu Izglītības programmu, Džordž. Gan¬drīz katrs cilvēks var apgūt praktiski jeb¬kādu zināšanu apjomu, bet katra indi¬vīda smadzeņu modelis ir piemērots uztvert noteiktus zināšanu tipus labāk nekā ci¬tus. Mēs cenšamies atbilstoši piepr jumam pēc katras profesijas piemēri prātu zināšanām.