Džordžs pamāja. — Jā, es zinu.
— Laiku pa laikam, Džordž, mēs ari duramies pret jaunu cilvēku, kura prātaj nav piemērots nekāda veida kodētu zi¬nāšanu uztverei.
— Jūs gribat teikt, ka es nespēju kļūt Izglītots? x
— Tieši to es arī gribu teikt.
— Bet tas ir neprāts. Es esmu gudrs Es varu saprast… — Viņš bezpalīdzīļ paskatījās apkārt, it kā cenzdamies atr. kādu veidu, kā varētu pierādīt, ka viņ ir funkcionējošas smadzenes.
— Lūdzu, nepārprotiet mani, — Ele fords nopietni teica. — Jūs esat gudri Par to nav šaubu. Jūs intelekta ziņā ei pat virs vidējā līmeņa. Nelaimīgā kār tam nav nekāda sakara ar to, vai prāta būtu vēlams ļaut, lai tas uztver kodēt zināšanas. Faktiski šeit gandrīz vienmēi nokļūst gudri cilvēki.
Džordžs sacīja: — Bet es nekad neesi dzirdējis, ka kādam nebūtu profesijai
— Tādu nav daudz, — atzina Elen fords. — Un mēs viņus aizsargājam. J esat planētas aizbildniecībā, Džordž.
Un viņš pasmaidīja. Tas bija labvēlīg smaids. Džordžam tas šķita īpašniek smaids, pieauguša cilvēka smaids bezpa līdzīgam bērnam.
Viņš vaicāja: — Jūs gribat teikt, ka būšu cietumā?
— Protams, nē. Jūs vienkārši būs kopā ar citiem jūsu veida cilvēkiem.
Jūsu veida. Vārdi it kā nogranda Džordžā ausīs. Pašam par lielām šausmām Džordžs izplūda asarās. Elenfords aizgāja līdz istabas otram galam un novērsās, it kā iegrimis domās.
Džordžs pūlējās apslāpēt izmisīgās rau das līdz šņukstiem un tad apvaldīt arī tos. Viņš domāja par tēvu un māti, par drau¬giem, par Trevelianu, par savu kaunu.
— Vai jūs nevarat pamēģināt marit"^ Izglītot? Jūs pat neesat mēģinājis. Es vēlos riskēt.
— Likums aizliedz to darīt, Džordž. Bet paklausieties, tas nemaz nebūs tik slikti. Mēs visu paskaidrosim jūsu ģimenei tā, ka viņi nejutīsies sāpināti. Vietā, uz kuru tiksit nogādāts, jums būs priekšrocības. Mēs jums sagādāsim grāmatas, un jūs va¬rēsit mācīties, ko vien gribēsit.
— Sagrābstīt zināšanas uz savu roku, — Džordžs rūgti teica. — Skrandu pa skran¬dai. N
— Tomēr, cik es noprotu, jūs jau esat studējis grāmatas.
Džordžs bija kā ar ūdeni apliets. Viņu kā zibens satrieca pēkšņa atklāsme. — Tas ir tas velna Antonelli. Viņš mēģina man iegriezt.
— Nē, Džordž. Jums nav taisnība.
— Jūs man to neiestāstīsit. — Džordžs bija satracināts. — Tas draņķa bastards mani noraksta tāpēc, ka viņa pratinām esmu daudz par gudru. Es eju prom no šejienes un, kad būšu visiem izstāstījis Šo…
Elenfords papurināja galvu un pieskārās kbtitaktam. Ienāca divi vīri ūn nostājās DŽōrdžam abās pusēs. Viņi piespieda jaunekļa rokas pie sāniem. Viens ar smidzi¬nātāju injicēja miega zāles zem adas labā elkoņa ledobitē, tāš nokļuva Vēnā un gan¬drīz tūlīt iedarbojās.
Viņi rūpējās par Džordžu, kā to jau bija teikuši, bija labi pret puisi un vien¬mēr laipni. Viņam teica, ka vajadzētu sa¬ņemties un izrādīt kaut jel kādu interesi par dzīvi; tad stāstīja, ka lielāko daļu cilvēku, kas šeit nokļuvuši, sākumā mocījis tāds pats izmisums un ka viņš no tā iz-raušoties.
Sākumā Džordžs atteicās ēst. Viņi Džordžu baroja intravenozi. Noslēpa asus priekšmetus un pastāvīgi uzmanīja. Hali Omani kļuva par viņa istabas biedru, un viņa flegmatismam bija nomierinoša ie¬darbība.
Kādu dienu, pārliekas bezcerīgas garlai¬cības mākts, Džordžs palūdza grāmatu. Omani, kas pats lasīja grāmatas pastā¬vīgi, pacēla acis, plati smaidīdams. Džordžs tad gandrīz atsauca lūgumu, negribēdams nevienam no viņiem sagādāt gandarījumu, tad nodomāja: kāda man tur daļa?
Tajā pašā dienā viņš beidzot padevās Omani lūgumiem apstaigāt apkaimi. Viņš sekoja nlgērietim pa pēdām un meta vis¬apkārt Straujus, naidīgus skatienus.
Omani apstājās pie durvīm istabā, kur bija mazs noslēgtas ķēdes televīzijas tīkls un galda skaitļotājs. Pieci vai seši cilvēki sēdēja pie televizora.
Omani teica: — Sī ir klase.
Džordžs vaicāja: — Kas tas ir?
— Jaunieši šeit tiek izglītoti. Ne jau pa¬rastajā veidā, — viņš ātri piebilda.
— Tu ar to domā, ka viņi sagrābsta zināšanas drumslu pa drumslai.
— Tieši tā. Tas ir veids, kā senos laikos zināšanas apguva visi.
Nākamajā dienā Džordžs Omani nelaipni teica: — Vai vari mani iekārtot klasē, kur es varētu kaut ko. uzzināt par program¬mēšanu?
Omani sirsnīgi atbildēja: — Katrā ziņā.
Kādā sniegotā februāra dienā Omani teica: — Tas ir pārsteidzoši, kā tu pielā¬gojies.
Bet tas bija februāris; pienāca marts, tad aprīlis, un, tuvojoties maijam, viņš at¬skārta, ka it nemaz nav piemērojies.
Džordžs zināja, ka uz visas zemeslodes notiks olimpiskās spēles un jaunieši sa¬centīsies, mērosies prasmē, cīnīsies par vietu pasaulē. Tur valdīs svētku atmosfēra, satraukums, rosīsies avīžnieki, neatkarīgie komplektēšanas aģenti no tālā izplatījuma pasaulēm, būs uzvaras triumfs vai mieri¬nājums sakāvē.
Džordžs Platens nespēja noslēpt ilgas balsī. To nebija iespējams noklusēt.
Viņš teica: — Rīt pirmais maijs. Olim¬piskās spēles.
Un tas izraisīja pirmo strīdu ar Omani, un viņš skarbi noskaldīja īsto nosaukumu iestādei, kurā Džordžs atradās.
Omani cieši pavērās Džordžā un skaidri izrunāja vārdus: — Vājprātīgo nams.
Džordžs pietvīka. Vājprātīgs!
Viņš to izmisīgi noraidīja. Džordžs ap¬dzisušā balsī sacīja: — Es eju prom.