Viņš to pateica impulsīvi. Apziņa ap¬jauta teikto, tiklīdz šie vārdi pirmo reizi bija izrunāti.
Džordžs smagi elpoja, šķita, ka viņu kratītu drudzis. Olimpiskais mēnesis bija klāt, un viņš nevarēja ļaut tam paiet. Ja viņš to pieļaus, tā būs galīgā padošanās un Džordžs uz visiem laikiem būs pazudis.
— Tas ir smieklīgi. Apsēdies, Džordž, nomierinies.
— Vai mēģināsi mani aizturēt? Omani saknieba pilnīgās lūpas. — Nē,
es domāju, ka ne. Tā ir tava darīšana. Ja vienīgā iespēja, kā tu vari mācīties, ir triekties ar galvu sienā un atgriezties ar asiņainu seju, tad laimīgu ceļu. . laimīgu ceļu.
Džordžs bija domājis, ka viņu aizturēs, pirms būs atstājis pagalmu. Viņu neaiztu¬rēja. Viņš apstājās pie restorāniņa, kas bija atvērts augu nakti, lai pajautātu, kā nokļūt lidostā, un domāja, ka īpaš¬nieks pasauks policiju. Tas nenotika. Viņš izsauca hidroplānu, lai nokļūtu lidostā, un vadītājs neuzdeva nekādus jautājumus.
Tomēr Džordžs nejutās pacilāts. Viņš nezināja, kāda būs ārpasaule. Viņam ap¬kārt bija speciālisti. Restorāniņa īpašnieka vārds bija iegravēts kases aparāta plast¬masas pārvalkā. Tāds un tāds, reģistrēts pavārs. Vīram hidroplānā bija tiesību apliecība — reģistrēts pilots. Džordžs sa¬prata, ka viņa vārdam kaut kā trūkst, un tāpēc jutās tā, it kā būtu kails: vēl ļaunāk, viņš jutās aplaupīts. Bet neviens viņu neuz¬runāja. Neviens aizdomīgi nepētīja un neprasīja profesionālās klasifikācijas ap¬liecību.
Džordžs rūgti nodomāja: kam gan var ienākt prātā, ka tās kādam varētu arī nebūt?
Viņš nopirka biļeti līdz Sanfranciskai. Pilsētas troksnis viņu pārsteidza kā pēr¬kona grāviens. Tā bija lielākā pilsēta, kādu viņš jebkad bija redzējis, bet viņš jau pusotra gada bija pieradis pie klu¬suma un miera.
Lidostā ceļotāju ērtību labad bija izkār¬tas olimpisko ziņojumu plāksnes, un ap katru no tām drūzmējās pūlis. Katrai plašā¬kai profesijai bija sava plāksne. Katrā plāk¬snē bija norādīts ceļš uz Olimpisko manēžu, kur notiks konkrētās dienas un profesijas sacensības; sacensību dalībnieku vārdi un viņu dzimtās pilsētas; Ārpasaule (ja tāda bija), kas tās organizēja.
Džordžs vienaldzīgi virzījās gar ziņo¬jumu plākšņu rindu, turēdamies grupiņu ārpusē. Mirgojošs vārds piesaistīja ska¬tienu kādai no ziņojumu plāksnēm: me¬talurgs. Ar mazākiem burtiem — krāsaino metālu metalurgs. Garās vārdu virknes galā plūstošā kursīvā — organizē Novija.
Tas izraisīja sāpīgas atmiņas: viņš strīdas ar Trevelianu, tik pārliecināts, ka pats būs programmētājs, tik pārlieci¬nāts, ka programmētājs ir pārāks par metalurgu, pārliecināts, ka viņš ietur pa¬reizo kursu, tik pārliecināts, ka ir gudrs. .
Džordžs īsi un spalgi, elpai aizraujo¬ties, iekliedzās. Šķita, ka plāksne būtu at¬bildējusi uz viņa domām. Viņš domāja par Trevelianu tik ļoti, ka uz mirkli šķita, plāksne bez šaubām atbildēs «Trevelians».
Bet tur tiešām bija Trevelians. Gan Ar¬mands Trevelians (Strupā ienīstais priekš¬vārds; ugunīs mirgojot, lai visi redzētu), gan dzimtā pilsēta. Ko gan vēl vairāk, — Trevs bija vēlējies Noviju, tiecies pēc Novijas, pastāvējis uz Noviju, un šīs sacensības organizēja Novija.
Pie manēžas gaidīja rinda. Acīmredzot
metalurgu olimpiskās spēles solījās būt
satraucošas un sīvi izcīnāmas. Vismaz tā
vēstīja gaismas reklāma virs manēžas,
un šķita, ka viļņojošais pūlis domā tā-
pat, i
Džordžs, domās iegrimis, pēkšņi juta vieglu pieskārienu pie lāpstiņas un dzir¬dēja kādu sakām: — Vai jūs stāvat rindā, jaunais cilvēk?
Rinda bija pavirzījusies uz priekšu, un Džordžs to nemaz nebija pamanījis. Viņš steigšus devās uz priekšu un nomurmi¬nāja: — Atvainojos, ser.
Viņš juta divus pirkstus pieskārāmies elkonim un zagšus pavērās apkārt. Vīrs aiz muguras uzmundrinoši pamāja. Viņam bija tēraudpelēki mati, zem žaketes vec¬modīgs priekšpusē pogājams svīteris.
Viņš teica: — Es negribēju būt netak¬tisks.
— Man nav nekādu pretenziju.
— Tad viss kārtībā. — Viņš šķita omu¬līgs un runīgs. — Es nebiju pārliecināts, vai jūs te stāvat rindā vai ne.
Džordžs aizgriezās. Viņu satrieca kāda doma. Vai par viņu jau nebija izziņota trauksme? Vai jau nebija zināmas viņa pa¬zīmes, izsūtīta ģīmetne? Vai tikai Pelēk-matis aiz muguras necentās kārtīgi ap¬lūkot viņa seju?
Džordžs ierāva galvu plecos un sabāza rokas kabatās, tad aptvēra, ka tā viņš vēl vairāk duras acīs. Viņš centās izskatīties brīvs un bezrūpīgs, taču drošāks nejutās. Viņš bija foajē, un neviena autoritatīva roka vēl nebija uzgūlusi uz pleca. Džordžs iegāja manēžā un devās uz priekšu, cik vien tālu spēja.
Nepatīkami pārsteigts, viņš pamanīja Pelēkmati aiz muguras. Džordžs strauji novērsās un centās nomierināties. Pelēk-matis viņam nepievērsa nekādu uzmanību.
Celtne bija vienkārša, ovāla, veidota klasiskā stilā, ar skatītājiem divos bal¬konos apkārt arēnas malām ' un sacen¬sību dalībniekiem ieplakā pašā centrā. Aparāti bija izslēgti, sekmju ekrāni virs katra krēsla tumši, zaigoja vienīgi katra dalībnieka vārds un numurs. Sacensību dalībnieki bija arēnā.
Džordžs pētīja programmu, ko bija at¬radis nišā krēsla roku balstā, un sameklēja Treveliana vārdu. Viņš bija divpadsmitais un Džordžam par lielu vilšanos atradās arēnas otrā malā.
Džordžs prātoja, vai Trevam veiksies. Aiz pienākuma viņš cerēja, ka Trevam paveiksies, un tomēr dvēsles dzīlēs jutās aizvainots un dumpīgs, Džordžs — bez profesijas — atradās šeit, starp skatītājiem, Trevelians — reģistrēts krāsaino metālu metalurgs — sacensību dalībnieks.