Kerns paraudzījās termometrā.
— Tā ir līķa temperatūra. Beigts!
Aizmirsis, ka tepat ir arī Brike, viņš nikni pagrāba galvu aiz biezajiem matiem, norāva no galdiņa un iesvieda to lielā metāla bļodā.
— Aiznesiet to uz saldētavu… Vajadzēs izdarīt sekciju …
Nēģeris ātri pakampa bļodu un izgāja. Brike noraudzījās viņam pakaļ ar šausmās izplestām acīm.
Kerna kabinetā iezvanījās telefons. Kerns nikni nosvieda uz grīdas cigāru, kuru bija grasījies aizsmēķēt, un, skaļi aizcirzdams durvis, iegāja savā kabinetā.
Zvanīja Ravino. Viņš ziņoja, ka ar kurjeru nosūtījis Kernam vēstuli, kam vajagot būt jau nogādātai.
Kerns nogāja lejā un pats izņēma sūtījumu no vēstuļu kastītes pie durvīm. Kāpdams augšup pa kāpnēm, Kerns nervozi atplēsa aploksni un sāka lasīt. Ravino rakstīja, ka Artūrs Dovels, tēlodams slimnieku, iekļuvis viņa slimnīcā, nolaupījis Lorānu un pats aizbēdzis. -
Kerns paklupa un tik tikko nenogāzās pa kāpnēm.
— Artūrs Dovels! Profesora dēls … Viņš ir te? Un, protams, zina visu ...
Ir uzradies jauns ienaidnieks, kas viņu nesaudzēs. Kabinetā Kerns vēstuli sadedzināja un, apdomādams rīcības plānu, sāka staigāt pa paklāju turp un atpakaļ. Iznīcināt profesora Dovela galvu? To viņš var paveikt minūtes laikā jebkuru brīdi. Taču galva viņam vēl ir vajadzīga. «Būs vienīgi jāizdara tā, lai šo lietišķo pierādījumu neieraudzītu sveši cilvēki. Var sagaidīt kratīšanu, ienaidnieku ielaušanos viņa namā. Pēc tam ... pēc tam, jāpasteidzina Brikes galvas demonstrēšana. Uzvarētājus netiesā. Lai ko arī Lorāna un Artūrs Dovels stāstītu. Kernam būs vieglāk cīnīties, ja ap viņa vārdu vīsies vispārējas atzīšanas un cieņas oreols.
Kerns noņēma telefona klausuli, izsauca zinātniskās biedrības sekretāru un lūdza viņu atbraukt uz pārrunām par to, kā organizēt sēdi, kurā viņš, Kerns, demonstrēs savu jaunāko eksperimentu rezultātus. Pēc tam Kerns piezvanīja lielāko avīžu redakcijām un lūdza atsūtīt intervētājus.
«Ap profesora Kerna izcilo sasniegumu jāsaceļ avīžu kņada. Demonstrēšanu varēs organizēt pēc kādām trijām dienām, kad Brikes galva mazliet atgūsies pēc smagā pārdzīvojuma un pieradīs pie domas par zaudēto ķermeni… Bet tagad …»
Kerns iegāja laboratorijā, parakājās skapīšos, izņēma šļirci, spirta lampiņu, vati, kārbiņu ar uzrakstu «Parafīns» un devās pie profesora Dovela galvas»
Sazvērnieki
Larē namiņš pārvērtās par «sazvērnieku» — Artūra Dovela, Larē, Šauba un Lorānas — štābu. Kopējā apspriedē tika nolemts, ka Lorānai atgriezties agrākajā dzīvoklī ir bīstami. Taču Lorāna drīzāk gribēja sastapties ar māti, tāpēc Larē devās pie Lorānas kundzes un atveda viņu uz savu mājiņu.
Ieraudzījusi meitu sveiku un veselu, vecīte no prieka gandrīz paģība; Larē viņu satvēra aiz rokas un apsēdināja atzveltnes krēslā.
Māte un meita iekārtojās divās istabās mājiņas trešajā stāvā. Lorānas kundzes priekus aptumšoja vienīgi viņas meitas glābēja Artūra Doveia slimība. Par laimi, viņam nebija vajadzējis pārāk ilgi elpot smacējošo gāzi. Ari ārkārtīgi veselīgais organisms darīja savu.
Lorānas kundze un viņas meita pēc kārtas dežurēja pie slimnieka gultas. Šai laikā Artūrs Dovels ļoti sadraudzējās ar Lorānām, Marija viņu kopa vairāk nekā rūpīgi: nespēdama palīdzēt tēva galvai, Lorāna visas rūpes ziedoja dēlam. Viņai tā likās. Taču bija vēl kāds iemesls, kāpēc viņa nelabprāt uzticēja kopējas pienākumus mātei. Artūrs Dovels bija pirmais vīrietis, kas satrauca viņas jaunavīgo iztēli. Viņi iepazinās romantiskos apstākļos, — Artūrs kā bruņinieks Mariju bija nolaupījis, izpestot viņu no Ravino drausmīgā nama. Artūra tēva traģiskais liktenis uzspieda traģisma zīmogu arī viņam pašam. Vīrišķība, spēks un jaunība vainagoja viņa pievilcību, kam bija grūti pretoties.
Artūrs Dovels sagaidīja Mariju Lorānu ar maigu skatienu. Viņš labāk saprata savas jūtas un neslēpa pats sev, ka viņa maigums nav tikai slimnieka pienākums pret savu rūpīgo kopēju.
Jauno cilvēku maigie skatieni nepalika nepamanīti arī pārējiem. Lorānas māte izlikās, it kā nekā neredzētu, kaut gan varēja just, ka meitas izvēle viņai ir gluži pa prātam. Būdams kaislīgs sportists, Šaubs pret sievietēm izturējās nicinoši, tāpēc zobgalīgi smīnēja, un sirds dziļumos viņam Artūra bija žēl, bet Larē, vērodams citu cilvēku laimes rītausmu, smagi nopūtās, un viņam neviļus nāca prata Anželikas daiļais augums, turklāt tagad viņš uz ši auguma biežāk iedomājās Brikes, nevis Gajas galvu. Viņš pats dusmojās par savu neuzticību, taču attaisnoja sevi ar to, ka galvenā nozīme ir asociācijām: Brikes galva visur bija kopā ar Gajas ķermeni.
Arturs Dovels nevarēja sagaidīt bridi, kad ārsts atļaus viņam staigāt. Taču Artūrs drīkstēja vienīgi sarunāties, nepieceļoties no gultas, pie kam pārējiem bija noteikts saudzēt Dovela plaušas.
Gribot negribot viņam bija jāuzņemas priekšsēdētāja loma: viņš uzklausīja citu dodas un tikai iebilda vai rezumēja «debatēs» izteiktās domas.
Debates bija vētrainas. īpaši kvēli uzstājās Larē un Šaubs.
Ko iesākt ar Ravino un Kernu? Šaubs nez kāpēc bija noskatījis sevi par Ravino upuri un kala «vardarbīga uzbrukuma» plānus.
— Mēs nepaguvām to suni nosist. Bet viņš ir jānogalina. Katrs šī suņa elpas vilciens apgāna zemi! Es aprimšos tikai pēc tam, kad būšu viņu nožņaudzis pats ar savām rokām. Jūs visi sakāt, — viņš kaisli iebilda Dovelam, — ka labāk būtu šo lietu nodot tiesai un bendem. Bet Ravino pats mums teica, ka varas iestādes viņš ir uzpircis.
— Vietējās, — Dovels piemetināja.
— Pagaidiet, Dovel, — sarunā iejaucās Larē. — Ārsts aizliedza jums runāt. Bet jūs, Šaub, stūrējat greizi. Ar Ravino mēs vienmēr pagūsim izrēķināties. Vispirms mums jāatklāj Kerna noziegumi un jāatrod profesora Dovela galva. Vienalga kādā ceļā mums jāielavās pie Kerna.
— Kā jūs ielavīsities? — jautāja Artūrs.
— Kā? Tapat kā ielavās kramplauži un zagļi.
— Jūs neesat kramplauzis. Ari ta ir liela māksla, — Larē iegrima pārdomās, pēc tam piesita sev pie pieres.
— Mēs palūgsim talkā 2anu. Brike man kā draugam atklāja viņa mīklaino profesiju. Viņš jutīsies glaimots! Pirmo reizi dzīvē uzlauzīs durvju slēdzenes nesavtīgos nolūkos.
— Bet ja nu viņš nav tik nesavtīgs?
— Mēs viņam samaksāsim. Viņš tikai sagatavos mums ceļu un nozudīs no skatuves, pirms būsim izsaukuši policiju, bet to mēs, protams, izdarīsim.
Viņa iekarsušo prātu atvēsināja.Artūrs Dovels. Lēni un klusi, viņš sāka runāt:
— Es domāju, ka šoreiz romantika neder. Kerns no Ravino droši vien jau būs uzzinājis, ka esmu ieradies Parīzē un piedalījies Lorānas jaunkundzes nolaupīšanā. Tas nozīmē, ka man vairs nav jēgas slēpties. Tas ir pirmkārt. Bez tam, es esmu … nelaiķa profesora Dovela dēls, un tāpēc man ir likumīgas tiesības, kā saka juristi, ierosināt lietu, pieprasīt tiesas izmeklēšanu, kratīšanu ...
— Atkal tiesas, — Larē bezcerīgi atmeta ar roku. — Tikai sapīsities likuma pantos, jūs apvedīs ap stūri, bet Kerns izlocīsies.
Artūrs ieklepojās un neviļus saviebās, aiž sāpēm krūtis.
— Jūs pārāk daudz runājat, — gādīgi sacīja Lorānas kundze, kas sēdēja līdzās Artūram.
— Nekas, — berzēdams krūtis, viņš atbildēja. — Tūliņ pāries ...
Šajā brīdī istabā ienāca Marija Lorāna, par kaut ko ļoti satraukta.
— Lūdzu, lasiet, — sniegdama Dovelam avīzi, viņa teica.