Runu vairākas reizes pārtrauca aplausi. Simtiem dāmu vērsa pret viņu binokļus un lornetes. Vīriešu binokļi un monokļi ar tikpat lielu interesi tika vērsti pret Brikes galvu, kas piespiesti smaidīja:
Pēc Kerna mājiena kopēja atgrieza krānu un palaida gaisa strūklu, lai Brike varētu runāt.
— Kā jūs jūtaties? — viņai jautāja kāds vecīgs zinātnieks.
— Paldies, labi.
Brikes balss bija neskanīga un ķērcoša, gandrīz bez modulācijām, spēcīgā gaisa strūkla svilpa, tomēr galvas atbildes atstāja milzīgu iespaidu. Tādu aplausu vētru pat pasaulslaveniem māksliniekiem negadās bieži dzirdēt. Taču Brike, kura kādreiz bija plūkusi laurus, uzstājoties mazos krodziņos, šoreiz tikai gurdi pievēra acis.
Lorānas uztraukums auga augumā. Viņu sāka kratīt nervu drudzis, un viņa cieši sakoda zobus, lai tie neklabētu. «Ir laiks,» viņa vairākas reizes sacīja pati sev, taču katru reizi pietrūka apņēmības. Apkārtējā atmosfēra viņu nomāca. Pēc katras garām palaistas izdevīgas situācijas Lorāna sevi mierināja ar domu: jo augstāk Kerns bus kāpis, jo zemāk viņam nāksies krist.
Sākās runas.
Katedrā uzkāpa sirms vecītis — viens no ievērojamākiem zinātniekiem.
Klusā, aizlūstošā balsī viņš runāja par profesora Kerna ģeniālo atklājumu, par visvareno zinātni, par uzvarēto nāvi, par laimi nākt saskare ar tādiem prātiem, kas pasauli dara bagātāku ar lielākajiem zinātnes sasniegumiem.
Un tad kādā brīdī, kad Lorāna vismazāk to gaidīja, viņu sagrāba un aizrāva ilgi aizturējis dusmu un naida viesulis. Viņa vairs nevaldīja pār sevi.
Tik tikko nenotriekdama no kājām pārsteigto večuku, viņa metās pie katedras, gandrīz grūšus no tās nogrūda vecīti, ieņēma viņa vietu un ar gluži bālu seju un fūrijai līdzīgām acīm, balsij aizlūztot, sāka savu kvēlo, juceklīgo runu.
Lorānai parādoties, zāle nošalca.
Pirmajā brīdī profesors Kerns apmulsa un neviļus sakustējās, it kā gribēdams Lorānu aizkavēt. Pēc tam viņš ātri pagriezās pret Džonu un iečukstēja viņam ausī pāris vārdus. Džons izslīdēja pa durvīm.
Vispārējā apjukuma brīdī neviens tam nepievērsa uzmanību
— Neticiet viņam! — rādīdama uz Kernu, kliedza Lorāna. — Viņš ir zaglis un slepkava! Viņš ir nolaupījis profesora Dovela pētījumus! Viņš nogalināja Dovelu! Kerns arī tagad izmanto Dovela galvu. Viņš to moka un ar varu piespiež turpināt zinātniskos pētījumus, bet pēc tam atklājumus uzdod par saviem… Pats Dovels man teica, ka Kerns viņu noindējis …
Publikas apmulsums pārgāja panikā. Daudzi pielēca kājās. Dažiem korespondentiem izslīdēja no rokām zīmuļi, un viņi pārsteigumā sastinga. Vienīgi kinooperators vēl jo cītīgāk grieza kameras rokturi, priecādamies par negaidīto triku, kas nodrošināja filmai sensacionālus panākumus.
Profesors Kerns bija pilnīgi savaldījies. Viņš mierīgi stāvēja ar nožēlas pilnu smaidu sejā. Sagaidījis brīdi, kad nervu spazma aizžņaudza Lorānai kaklu, viņš izmantoja pauzi, pagriezās pret kontrolieriem, kas stāvēja pie zāles durvīm, uri valdonīgi uzsauca:
— Aizvediet viņu! Vai jūs neredzat, ka viņai uznākusi ārprāta lēkme?
Kontrolieri metās pie Lorānas. Bet, pirms vēl viņi paguva izlauzties cauri cilvēku drūzmai līdz Lorānai, Larē, Šaubs un Dovels pieskrēja viņai klāt un izveda koridorā. Kerns grupu pavadīja ar aizdomīgu skatienu.
Koridorā Lorānu gribēja aizturēt policisti, taču jaunajiem cilvēkiem izdevās izvest viņu uz ielas un iesēdināt automašīnā. Viņi aizbrauca.
Kad uztraukums mazliet aprima, profesors Kerns uzkāpa katedrā un sanāksmes priekšā atvainojās «par bēdīgo incidentu».
— Lorāna ir nervoza, histēriska meitene. Viņai nebija pa spēkam tie spēcīgie pārdzīvojumi, ar kādiem viņai nācās sastapties, dienu no dienas pavadot atdzīvinātās Brikes galvas sabiedrībā. Tika iedragāta Lorānas psihe. Viņa zaudēja prātu…
Šo runu zāle noklausījās kapa klusumā.
Atskanēja pāris plaukšķieni, bet tos nomāca šalkoņa. Likās, it kā nāves vēsma izšalktu cauri zālei. Simtiem acu pāru tagad uz Brikes galvu raudzījās jau ar šausmām un nožēlu, kā uz aizkapa sūtni … Skatītāju noskaņojums bija neglābjami sagandēts. Daudzi aizgāja, nenogaidīdami beigas. Steidzīgi tika nolasītas iepriekš, sagatavotas runas, apsveikuma telegrammas, akti sakarā ar profesora Kerna ievēlēšanu par daudzu institūtu un akadēmiju goda locekli un doktoru, un sēdi slēdza.
Kernam aiz muguras parādījās nēģeris un, tikko manāmi viņam pamājis, sāka gatavot nobālušo, nogurušo un izbiedēto Brikes galvu atpakaļceļam.
Palicis slēgtajā automašīnā viens, profesors Kerns Jāva niknumam vāju. Viņš sažņaudza dūres, grieza zobus un tā lamājās, ka šoferis vairākas reizes apturēja mašīnu un klausulē vaicāja:
— Hallo?
Pēdēja tikšanas
Nākamās dienas rītā pēc neveiksmīgās Kerna lekcijas zinātniskajā biedrībā Arturs Dovels ieradās pie policijas priekšnieka, nosauca savu vārdu un pateica, ka lūdz izdarīt kratīšanu profesora Kerna dzīvoklī.
— Profesora Kerna dzivoklī kratīšana izdarīta jau pagājušo nakti, — policijas priekšnieks sausi atteica. — Nekādus rezultātus tā nav devusi. Lorānas jaunkundzes paziņojums, i kā jau to varēja domāt, izrādījās, ir tikai viņas slimās iztēles auglis. Vai jūs par to rīta avīzē nelasījāt?
— Kāpēc jūs tik droši apgalvojat, ka Lorānas jaunkundzes paziņojums ir viņas slimās iztēles auglis?
— Tāpēc, ka, spriediet pats, — atbildēja policijas priekšnieks, — tas ir pilnīgi neiedomājami, turklāt kratīšana apstiprināja…
— Vai jūs Brikes jaunkundzes galvu nopratinājāt?
— Nē, nekādu galvu mēs neesam pratinājuši, — policijas priekšnieks atteica.
— Zēl gan! Arī viņa varētu apstiprināt, ka redzējusi mana tēva galvu. Viņa pati man par to stāstīja. Es pieprasu otrreizēju kratīšanu.
— Man nav nekāda pamata to darīt, — policijas priekšnieks atcirta.
«Vai tiešām Kerns viņu uzpircis?» Artūrs nodomāja.
— Bez tam, — policists turpināja, — otrreizēja kratīšana var vairot sabiedrības neapmierinātību. Sabiedrība jau tā ir sašutusi par šīs ārprātīgās Lorānas uzstāšanos. Visi daudzina profesora Kerna vārdu. Viņš saņem simtiem līdzjūtības vēstuļu un telegrammu, kurās nosodīta Lorānas rīcība.
— Un tomēr es apgalvoju, ka Kerns izdarījis vairākus noziegumus.
— Ar šādiem nepamatotiem apvainojumiem nedrīkst mētāties, — pamācoši sacīja policijas priekšnieks.
— Tad atļaujiet man tos pamatot, — Dovels iebilda.
— Šī iespēja jums jau tika dota. Varas orgāni izdarīja kratīšanu.
— Ja jūs kategoriski atsakāties, es būšu spiests griezties pie prokurora, — Artūrs noteikti sacīja un piecēlās.
— Neko nevaru jums palīdzēt, — policijas priekšnieks atbildēja un arī piecēlās.
Prokurora pieminēšana tomēr darīja savu. Mazliet padomājis, viņš teica:
— Varbūt varētu dot rīkojumu izdarīt otrreizēju kratīšanu, bet, kā saka, neoficiāli. Ja kratīšana sniegs jaunus rezultātus, es par tiem ziņošu prokuroram.
— Kratīšanai jānotiek manā, Lorānas jaunkundzes un mana drauga Larē klātbūtnē.
— Vai nebūs pārāk daudz?
— Nē, visi šie cilvēki var būt ārkārtīgi noderīgi.
Policijas priekšnieks noplātīja rokas un nopūties teica:
— Labi! Es nodošu jūsu rīcībā vairākus policijas aģentus. Uzaicinašu arī izmeklētāju.
Pulksten vienpadsmitos no rīia Artūrs jau zvanīja pie Kerna durvīm.