— Marij, vai tu esi par kaut ko satraukta? — večiņa jautāja. — Vai darbā kādas nepatikšanas?
— Nē, nekas, māmiņ, es vienkārši esmu nogurusi, un man sāp galva. Es ātrāk iešu pie miera, un viss pāries.
Māte viņu neaizkavēja, nopūtās un, palikusi viena, iegrima domās.
Kopš Marija sāka strādāt, viņa bija ļoti pārvērtusies! Kļuvusi nervoza, sevī noslēgta. Māte un meita vienmēr bija patiesas draudzenes. Viņu starpā nebija noslēpumu. Bet tagad tāds radies. Vecā Lorāna juta, ka meita no viņas kaut ko slēpj. Uz mātes jautājumiem par darbu Marija atbildēja ļoti īsi un nenoteikti.
— Profesora Kerna mājās ir iekārtota klīnika, no medicīnas viedokļa raugoties, īpaši interesantiem slimniekiem. Es viņus kopju.
— Kas tie par slimniekiem?
— Dažādi. Ir daži ļoti smagi gadījumi … — Marija sarauca pieri un novirzīja sarunu uz citu tematu.
Viņas atbildes večiņu neapmierināja. Viņa pat sāka ievākt ziņas pa aplinkus ceļiem, taču mātei neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nezinātu no meitas stāstiem.
«Vai tik viņa nav iemīlējusies Kernā, un varbūt bezcerīgi, negūdama pretmīlu?.. vecīte domāja. Tomēr tudaļ šo domu noraidīja: meita par savām jūtām mātei neslēptu. Un vai Marija nebija izskatīga? Kerns taču ir neprecējies. Ja vien Marija viņu mīlētu, tad Kerns, protams, nespētu palikt vienaldzīgs. Otru tādu kā Marija visā pasaulē neatradīsi. Nē, te bija kaut kas cits… Večiņa ilgi nevarēja iemigt, grozīdamās augsti uzbužinātajos pēļos no vieniem sāniem uz otriem.
Arī Marija negulēja.
Nodzēsusi gaismu, lai māte noturētu viņu par aizmigušu, Marija sēdēja uz gultas malas plati ieplestām acīm. Viņa atsauca atmiņa katru galvas teikto vārdu un centās sevi iztēloties galvas vietā — ar mēli .viegli pieskārās lūpām, aukslējām, zobiem un domāja:
«Tas ir viss, ko galva spēj darīt. Vai iekost lūpās un mēles galiņā. Vai savilkt uzacis. Pagriezt acis. Tās aizvērt un atvērt. Un vairāk nekādas kustības. Nē, vēl var mazliet saraukt pieri. Un vairāk neko …»
Marija vēra acis ciet un vaļā, vaibstīja seju. Ai, ja šinī brīdī viņu redzētu māte! Vecīte domātu, ka viņas meita sajukusi prātā.
Pēc tam Marija pēkšņi aptvēra savus plecus, ceļus, rokas, glāstīja sev krūtis, iebrauca ar pirkstiem biezajos matos un čukstēja:
— Mans dievs! Cik es esmu laimīga! Cik daudz man ir dots! Cik es esmu bagāta! Un es to nezināju, neapjautu!
Nogurums tomēr ņēma virsroku. Marijas acis neviļus aizvērās, un tad viņa ieraudzīja Dovela galvu. Tā skatījās viņā vērīgi un skumji. Galva atrāvās no sava galdiņa un lidoja pa gaisu. Marija skrēja tai pa priekšu. Kerns kā vanags metās galvai virsū. Līkumoti gaiteņi … Masīvas durvis … Marija pūlējās tās atvērt, bet durvis nekustējās, un Kerns panāca galvu, tā spiedza un šņāca jau pie pašas auss … Marija juta, ka viņai trūkst elpas. Krūtīs dauzījās sirds, tās paātrinātie pukstieni atbalsojās visā ķermenī. Pār muguru pārskrēja aukstas tirpas … Viņa atver arvien jaunas~lin jaunas durvis … Ai, kādas šausmas!…
— Marij! Marij! Kas tev kaiš! Atmosties taču, Marij! Tu vaidi…
Ta.s vairs nebija sapnis. Pie pagalvja stāv māte un norūpējusies glāsta viņas matus.
— Nekas, māmiņ. Es vienkārši redzēju nejēdzīgu sapni.
— Mans bērns, tu pārāk bieži sāc redzēt nejēdzīgus sapņus …
Večiņa nopūzdamās aiziet, bet Marija vēl labu laiku guļ atvērtām acīm un strauji pukstošu sirdi.
— Nervi gan man vairs nekur neder, — viņa klusi čukst un šoreiz iegrimst ciešā miegā.
nAve vai slepkavība?
Reiz, pirms gulētiešanas pārlūkodama medicīnas žurnālus, Lorāna izlasīja profesora Kerna rakstu par jauniem atklājumiem zinātnē. Rakstā Kerns atsaucās uz citu šīs nozares zinātnieku darbiem. Visi citāti bija ņemti no zinātniskajiem žurnāliem un grāmatām un precīzi atbilda tiem, kurus Lorāna pēc galvas norādījuma bija atzīmējusi no rītiem nodarbību laikā.
Nākamajā dienā, ftkko radās iespēja parunāt ar galvu, Lorāna vaicāja:
— Ko profesors Kerns dara laboratorijā manas prombūtnes laikā?
Brīdi šaubījusies, galva atbildēja:
— Mēs ar viņu turpinām pētījumus.
— Tas nozīmē, ka visus šos pasvītrojumus jūs izdarāt viņa labā? Bet vai jums ir zināms, ka jūsu pētījumus viņš publicē ar savu vārdu?
— Jā, es nojautu.
— Tas ir nejēdzīgi! Ķā jūs to pieļaujat?
— Ko es varu darīt?
— Ja jūs nevarat, tad es varu! — dusmīgi iesaucās Lorāna.
— Klusāk … Tas ir veltīgi… Manā situācijā būtu smieklīgi izvirzīt pretenzijas par autora tiesībā m. Nauda? Kam man ta vajadzīga? Slava? Ko man var dot slava? … Turklāt … ja viss nāks gaismā, darbs netiks pabeigts. Bet'es pats esmu ieinteresēts, lai darbs tiktu novests galā. Man jāatzīstas, ka gribu redzēt sava darba rezultātus.
Lorāna iegrima pārdomās.
— Jā, tāds cilvēks kā Kerns ir spējīgs uz visu, — viņa klusi noteica. — Kad es sāku pie profesora Kerna strādāt, viņš man sacīja, ka jus esot miris no nedziedināmas slimības un savu ķermeni pats esot novēlējis zinātniskiem eksperimentiem. Vai tas ir tiesa?
— Man par to grūti runāt. Es varu maldīties. Tā ir patiesība, bet var būt… ka ne viss ir patiesība. Mēs kopīgi risinājām problēmu, kā atdzīvināt atsevišķus tikko miruša cilvēka orgānus. Kerns bija mans asistents. Tajā laika par savu pētījumu galamērķi es izvirzīju no cilvēka ķermeņa atdalītas galvas atdzīvināšanu. Es biju pabeidzis sagatavošanas darbus. Mēs jau atdzīvinājām dzīvnieku galvas, taču nolēmām par mūsu sasniegumiem neko neizpaust, līdz izdosies atdzīvināt un nodemonstrēt cilvēka galvu. Pirms šī pēdējā eksperimenta, par kura sekmīgu iznākumu man nebija šaubu, es nodevu Kernam visa manis veiktā pētījuma manuskriptu, lai to sagatavotu iespiešanai. Vienlaicīgi mēs pētījām vēl citu zinātnisku problēmu, un arī tās atrisinājums bija tuvu. Tad man uznāca drausmīga astmas lēkme — tā bija viena no slimībām, kuru es kā zinātnieks centos uzveikt. Mēs jau sen cīnījāmies viens ar otru. Visu vajadzēja izšķirt laikam: kurš no mums pirmais uzvarēs? Es zināju, ka uzvaru varēja iegūt viņa, un es tiešām novēlēju savu ķermeni anatomiskiem pētījumiem, lai gan negaidīju, ka tiks atdzīvināta tieši mana galva. Nu, tā… šis pēdējās lēkmes laikā Kerns bija man līdzās un sniedza medicīnisko palīdzību. Viņš man iešļircināja adrenalīnu. Varbūt… deva bija pārāk liela, bet var arī būt, ka astma darīja savu.
— Bet pēc'tam?
— Asfiksija (nosmakšana), īsa agonija — un nāve, kas man nozīmēja tikai samaņas zaudēšanu … Pēc tam es pārdzīvoju diezgan dīvainas pārejas pakāpes… Ļoti lēnām atgriezās apziņa. Man likās, ka atguvu samaņu no asām sāpēm kakla apvidū. Sāpes pamazām pierima. Tajā brīdī es nesapratu, ko tas nozīmē. Kad mēs ar Kernu eksperimentējām, atdzīvinādami no suņa ķermeņa atdalītu galvu, mēs pievērsām uzmanību apstāklim, ka suņi pēc atdzīvināšanas izjūt ārkārtīgi skaudras sāpes. Suņa galva traukā mētājās tik sparīgi, ka dažreiz izrāva no asinsvadiem caurulītes, pa kurām pieplūda barojošais šķīdums. Tad es ierosināju griezuma vietu anestezēt. Lai tā neapkalstu un tajā neiekļūtu baktērijas, galvas kaklu iegremdēju īpašā Ringena—Loka—Dovela šķīdumā. Šis šķīdums satur gan barojošas, gan antiseptiskas, gan anestezējošas vielas. Tādā šķīdumā tika iemērkta arī mana kakla griezuma vieta. Neveicot šos piesardzības pasākumus, drīz pēc atmodināšanas es varēju nomirt pa otram lāgam, tāpat kā gāja bojā suņu galvas mūsu sākotnējos eksperimentos. Taču, kā jau teicu, tajā momentā es par to gan nedomāju. Es visu jutu tik neskaidri, it kā kāds mani būtu uzmodinājis pēc pamatīgas iedzeršanas, kad alkohola iespaids vēl nav pārgājis. Manās smadzenēs tomēr pazibēja līksma doma, ka es neesmu miris, ja jau esmu atguvis kaut vai neskaidru apziņu. Gulēdams vēl aizvērtām acīm, es domāju par to, cik savāda bija pēdējā lēkme. Parasti astmas lēkmes man pārgāja pēkšņi. Citreiz aizdusa aprima pamazām. Taču es vēl nekad nebiju pēc lēkmes zaudējis samaņu. Tas bija kaut kas jauns. Tāpat jauna bija aso sāpju izjūta kakla apvidū. Un vēl viena dīvainība: man likās, ka es nemaz neelpotu un tāpēc nejustu aizdusu. Es mēģināju dziļi ievilkt elpu, bet nespēju. Vēl vairāk, es nejutu vairs savas krūtis. Es nevarēju izplest krūšu kurvi, kaut gan, kā man šķita, es sevišķi stipri savilku krūšu muskuļus. «Kaut kas dīvains,» es domāju, «laikam es sapņoju…» Ar pūlēm man izdevās atvērt acis. Tumsa. Ausīs neskaidrs troksnis. Es atkal aizvēru acis… Jūs zināt, ka, cilvēkam mirstot, viņa maņu orgāni nebeidz savu darbību vienlaicīgi. Vispirms cilvēks zaudē garšas sajūtu, pēc tam izdziest redze, tad dzirde. Acīmredzot maņu orgāni atsāka darbību atgriezeniskā secībā. Pēc kāda brīža es atkal pavēru plakstus un ieraudzīju blāvu gaismu. It kā es būtu ieniris dziļi dzelmē. Pēc tam zaļganā migla sāka izklīst un es neskaidri savā priekšā saskatīju Kerna seju un tajā pašā laikā jau diezgan noteikti izdzirdu viņa balsi: «Vai atguvāties? Es ļoti priecājos, ka atkal varu jūs skatīt dzīvu.» Sakoncentrējis visu gribas spēku, piespiedu savu apziņu ātrāk noskaidroties. Palūkojos, lejup un ierajj- dzīju tieši zem zoda galdu — toreiz šī galdiņa vēl nebija, tā vietā atradās parasts, tāds kā virtuves galds, ko Kerns uz ātru roku bija pielāgojis eksperimenta vajadzībām. Es gribēju palūkoties atpakaļ, taču nevarēju pagriezt galvu. Līdzās šim galdam stāvēja otrs — sekciju galds, kas bija mazliet augstāks. Uz tā gulēja kāds līķis bez galvas. Es paraudzījos uz līķi, un, kaut arī tam nebija galvas un krūšu kurvis bija uzšķērsts, man tas likās dīvaini pazīstams. Turpat blakus stikla kastē pulsēja kāda cilvēka sirds… Nesapratnē palūkojos Kernā. Es, vēl nespēju aptvert, kāpēc mana galva atrodas uz galda un kāpēc es neredzu savu augumu. Gribēju pastiept roku, taču nejutu viņu. «Kas noticis?» es grasījos prasīt Kernam, taču bez skaņas tikai kustināju lūpas. Kerns raudzījās manī un smaidīja. «Vai jūs to nepazīstat?» viņš man vaicāja, pamādams sekciju galda virzienā. «Tas ir jūsu ķermenis. Tagad jūs uz visiem laikiem esat ticis vaļā no astmas.» Viņš vēl bija spējīgs jokot! … Tad es beidzot sapratu visu. Atzīstos, ka pirmajā mirklī man gribējās kliegt, tikt prom no galdiņa un nogalināt sevi un Kernu … Nē, ne gluži tā. Ar prātu aptvēru, ka man vajag dusmoties, kliegt, sašust, un tajā pašā laikā es biju pārsteigts par ledaino mieru, kas mani stindzināja. Es droši vien arī biju sašutis, taču raudzījos uz sevi un pasauli it kā no malas. Mana psihe bija pārvērtusies»