Maikls Grants
Prom
«
Ketrīnai, Džeikam un Džūlijai
PIRMĀ NODAĻA
299 stundas, 54 minūtes
Vēl pirms minūtes skolotājs stāstīja par Pilsoņu karu. Un jau nākamajā minūtē viņš bija prom.
Izkūpējis.
Uz līdzenas vietas.
Nekāda dūmu mutuļa. Ne gaismas zibšņa. Ne sprādziena.
Trešā stunda bija vēsture, un Sems Tempis sēdēja, truli blenzdams uz tāfeli, taču viņa domas maldījās citur. Domās viņš bija pludmalē, viņš un Kvinns. Pludmalē zēni ar saviem vējdēļiem, jūsmīgi klaigādami un mazliet drebinādamies, gatavojās ienirt Klusā okeāna saltajā ūdenī.
Pirmajā brīdī Sems nosprieda, ka tas, proti, skolotāja pazušana, noticis viņa iztēlē. Pirmajā brīdī zēnam šķita, ka viņš ir vienkārši aizsapņojies. I
Sems pagriezās pret Mariju Terafino, kura sēdēja pa kreisi.
- Tu taču to redzēji, vai ne?
Marijas skatiens bija piekalts vietai, kur tikko bija atradies skolotājs.
- Ei, kur palika misters Trentleiks? tas bija Kvinns Geiters, Sema labākais, varbūt pat vienīgais draugs. Kvinns sēdēja Semam tieši aiz muguras. Abi bija izvēlējušies sēdvietas pie loga, jo reizēm, atrodot pareizo leņķi, starp skolas ēku un dzīvojamām mājām varēja samanīt šauru mirdzoša ūdens strēli.
- Droši vien izgāja, atsaucās Marija, taču izklausījās, ka viņa pati tam īsti netic.
Toties Edllio, jaunais skolnieks, kurš Semam šķita itin interesants puisis, skaidri un gaiši pavēstīja: Nekā nebija, vecīt. Puffl Un izdarīja ar pirkstiem kustību, kas daiļrunīgi papildināja viņa teikto.
Skolēni vērās cits citā, staipīja kaklus, grozījās uz visām pusēm un nervozi ķiķināja. Neviens nešķita nobijies. Neviens neraudāja. Notikušais likās itin vai jocīgi.
- Tātad misters Trentleiks vienkārši ņēma un izkūpēja gaisā? Kvinna balsī jautās apspiesti smiekli.
- Ei! kāds ierunājās. Un kur palicis Džošs?
Visu galvas pagriezās.
- Vai viņš šodien vispār bija skolā?
- Bija gan. Viņš sēdēja tieši man priekšā. Sems pazina šo balsi. Beta. Lecīgā Beta.
- Viņš, vai zināt, vienkārši pazuda, turpināja Beta.
- Tāpat kā misters Trentleiks.
Pavērās durvis uz gaiteni. Visu skatieni tūdaļ pievērsās tām. Tagad misteram Trentleikam vajadzētu ienākt varbūt kopā ar Džošu -, paskaidrot, kā viņš veicis šo burvju triku, un tad savā pārspīlēti jūsmīgajā balsī atsākt stāstījumu par Pilsoņu karu, kas nevienā neizraisīja ne mazāko interesi.
Taču tas nebija misters Trentleiks. Tā bija Astrīda Elisona, pazīstama kā Astrīda Ģēnijs, jo… nūjā, viņa patiešām bija ģēnijs. Astrīda bija iesaistījusies visās paaugstinātā līmeņa programmās, kādas vien skola piedāvāja. Dažos mācību priekšmetos viņa pat bija pieteikusies tiešsaistes kursiem, ko organizēja universitāte.
Astrīdai bija gaiši mati, kas sniedzās līdz pleciem, un viņai patika valkāt iestīvinātas baltas īspiedurkņu blūzītes, kas allaž piesaistīja Sema skatienu. Astrīda viņam bija pārāk “augsts plaukts”, un Sems to apzinājās. Taču vai tāpēc viņam būtu aizliegts par šo meiteni domāt?
- Kur ir jūsu skolotājs? jautāja Astrīda.
Atbilde bija kolektīva plecu raustīšana. Izgaisa, atbildēja Kvinns tā, it kā tas būtu kaut kas jocīgs.
- Vai tad gaitenī viņa nav? jautāja Marija.
Astrīda papurināja galvu. Notiek kaut kas dīvains. Mana matemātikas studiju grupa… Mēs tur bijām trīs un vēl skolotāja. Viņi visi pazuda.
- Ko? noelsās Sems.
Astrīda raudzījās tieši viņā. Zēns nevarēja novērsties, kā būtu darījis citkārt, jo meitenes skatiens nebija izaicinošs un skeptisks kā parasti tajā vīdēja bailes. Viņas ierasti skadrās, vērīgās, zilās acis bija plati ieplestas, atklājot pārāk daudz baltuma. Viņi ir prom. Viņi vienkārši… pazuda.
- Un jūsu skolotāja? painteresējās Edīlio.
- Ari viņa ir prom, atbildēja Astrīda.
- Prom?
- Puffl Kvinns gan vairs īpaši nespurdza, jo pamazām sāka aptvert, ka varbūt tas nemaz nav joks.
Sems saklausīja kādu skaņu. Patiesībā vairākas. Tālus auto signālus, kas skanēja no pilsētas. Bikli, it kā tas būtu jādara nevis viņam, bet kādam citam, zēns piecēlās un stīvām kājām devās uz durvīm. Astrīda atvirzījās sāņus, atbrīvojot viņam ceļu. Garāmejot Sems sajuta viņas šampūna smaržu.
Sems palūkojās pa kreisi, uz 211. kabinetu telpu, kurā mēdza pulcēties Astrīdas matemātikas gudrīši. Kāds bērns bija izbāzis galvu pa nākamā 213. kabineta durvīm. Viņš izskatījās pa pusei izbiedēts, pa pusei apreibis kā laižoties lejup pa “amerikāņu kalniņiem”. Gaiteņa pretējā pusē no 207. kabineta skanēja skaļi smiekli. Pārmērīgi skaļi. Piektklasnieki. Turpat blakus no 208. kabineta gaitenī piepeši izbira sestklasnieki. Ieraudzījuši Semu, tie sastinga, it kā viņš grasītos uz tiem kliegt.
Perdidobīčas skola bija mazpilsētiņai raksturīga mācību iestāde, kurā visi no pirmsskolas līdz pat devītajai klasei uzturējās vienā ēkā; sākumskola un pamatskola viss vienkopus. Vidusskola atradās stundas brauciena attālumā Sentluisā.
Sems devās uz Astrīdas klasi. Astrīda un Kvinns viņam sekoja.
Klase bija tukša. Soli, skolotāja galdiņš visur tukšs. Uz trim soliem bija palikušas atvērtas matemātikas grāmatas. Un piezīmju burtnīcas. Datori, visi sešus gadus vecie makintoši, rādīja mirgojošus, tukšus ekrānus.
Uz tāfeles bija palicis skaidri salasāms uzraksts “Polin”.
- Skolotāja rakstīja vārdu “polinoms”, Astrīda klusi kā baznīcā nočukstēja.
-Jā, tā izskatās, Sems sausi noteica.
- Reiz man arī bija piemeties polinoms, ierunājās Kvinns.
- Dakteris man palīdzēja tikt no tā vaļā.
Astrīda viņa vārgos pūliņus dzīt jokus atstāja bez ievērības.
- Skolotāja pazuda mirklī, kad rakstīja burtu “o”. Es skatījos tieši uz viņu.
Sems ar vieglu rokas kustību norādīja uz krīta gabalu. Tas mētājās uz grīdas, tieši tur, kur tam būtu jānokrīt, ja kāds, rakstot vārdu “polinoms” lai arī ko tas nozīmētu -, būtu pazudis, nepagūstot noapaļot burtu “o”.
- Tas nav normāli, atzīmēja Kvinns. Viņš bija gan garāks, gan ari spēcīgāks par Semu un vismaz tikpat labs sērfotājs. Bet ar savu pusjukuša cilvēka pussmaidu un tieksmi valkāt drēbes, ko nevarēja nosaukt nekā citādi kā vien par karnevāla kostīmu šodien tie bija maisveida šorti, veci armijas zābaki, rozā golfa krekls un vectēva bēniņos uzieta pelēka filca platmale Kvinns radīja dīvaiņa iespaidu, kas vienus atsvešināja un citus pat atbaidīja. Kvinns draudzējās pats ar sevi, un varbūt tieši tāpēc viņiem ar Semu tik labi saskanēja.
Sems Tempis ieturēja krietni vienkāršāku stilu. Viņš mūždien valkāja džinsus un neuzkrītošus T kreklus katrā ziņā neko tādu, kas pievērstu uzmanību. Lielāko daļu dzīves viņš bija pavadījis Perdidobīčā, apmeklēdams skolu, kurā visi zināja, kas viņš ir, taču, kāds viņš ir, zināja tikai retais. Sems bija sērfotājs, kurš nebiedrojās ar citiem sērfotājiem. Viņš
bija apķērīgs, tomēr ne “smadzeņu pods”. Izskatīgs, bet ne pietiekami, lai meitenes viņu uzskatītu par smukulīti.
Vairums skolēnu Semu Tempļu pazina kā Busiņa Semu. Šo iesauku viņš bija nopelnījis septītajā klasē. Klase bija devusies mācību ekskursijā, un šoferim piemetās sirdslēkme. Tajā brīdī viņi brauca pa 1. automaģistrāli. Sems izvilka vīru no sēdekļa, nostūrēja autobusu ceļa malā, apturēja to un no šofera mobilā telefona aukstasinīgi piezvanīja uz 911.