— Ko tu klusē? — jautāja Igors.
— Domāju, — es atbildēju.
— Par ko tu domā?
— Vai man trūkst par ko domāt!
— Nu, bet tomēr? — viņš jautāja.
— Es domāju par Gobi tuksnesi.
— Vai tad tu tur esi bijis?
— Nē, neesmu.
— Kādēļ tad tu par to domā?
— Es vienmēr domāju par vietām, kur neesmu bijis.
— Tad tu esi psihopāts. Jūsu klasē visi ir tādi ērmīgi. Es to tūlīt pamanīju. Bet kas tas par puiku, par kuru pie jums tik daudz runā?
— Gromovs.
— Kas viņā tik īpašs? Kāpēc par viņu tik daudz runā?
Es paskatījos uz gleznu, kurā bija attēlota peldētāja, un uz jaunajām mēbelēm. Tad sacīju:
— Viņiem nebija tik daudz mēbeļu.
— Kam?
— Gromoviem.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Neko.
Es tīšām sāku runāt par kaut ko citu. Man negribējās runāt ar viņu par Gromovu un turklāt vēl tai pašā dzīvoklī.
Pēc tam es piecēlos.
— Nu, uz redzi. Jāmācās. Šodien ir daudz uzdots.
Bet uzdots nemaz nebija daudz.
Kas man vēl būtu jāpasaka? Gandrīz nekas. Bez Gromova klasē viss kļuva ļoti parasts. Visi pie tā ātri pierada. Un sāka pamazām aizmirst Gromovu. Pat es par viņu domāju reti. Bija pasākuši daudz uzdot. Brīvā laika palika pavisam maz. Un tomēr es centos papildināt savas zināšanas. Lasīju dažādas grāmatas, arī to, kas saucās «Gribu visu zināt».
Un balss (viena no tām divām, kas manī strīdējās) teica, ka visu zināt nevar. Bet otra runāja pretī, atsaucās uz Gromovu un apgalvoja, ka var.
No Akadēmijas pilsētiņas pie Novosibir- skas nebija nekādu ziņu. Es jau sāku domāt, ka Gromovs vienkārši pajokoja, pirms aizbraukšanas teikdams man, ka viņš pats esot tas puisēns.
Bet, lūk, kas notika sestdien pēc nodarbībām. Es ar māti braucu tramvajā. Mēs bijām ceļā uz Melnupīti, lai apsveiktu paziņas, kas svinēja jurģus. Tādēļ mātei klēpī bija milzīga, konditorejā «Sever» pirkta torte baltā kārbā. Viss bija tā, kā parasti mēdz būt tramvajā. Daži cilvēki stāvēja, turēdamies pie siksnām, citi sēdēja. Un viens no viņiem lasīja avīzi. Es palūkojos viņam pār plecu, un mans skatiens apstājās trešajā slejā. Pēkšņi burti sāka lēkāt, it kā es skatītos uz tiem caur tēva brillēm. Tomēr paguvu izlasīt:
«Tiek pētītas profesora Gromova atrastās informatīvās kopijas, ko atstājuši svešu planētu iedzīvotāji, kuri apmeklējuši Zemi juras periodā . .. Noskaidrot, vai cilvēks spēj uztvert svešās planētas puisēna psiholoģiju un zināšanas, kolektīvam palīdzēja zinātnieka piecpadsmitgadīgais dēls … Atklātas milzīgas atmiņas rezerves …»
Vārdi lēkāja. Man kļuva auksti un tūlīt pēc tam karsti, un tad atkal auksti.
— Kas tev notika? — jautāja māte.
Es nepaguvu atbildēt, jo metos pakaļ pilsonim, kas piecēlās un ātri devās uz durvīm.
— Avīzi! — es kliedzu pa visu tramvaju. — Iedodiet man, lūdzu, avīzi!