— Nu, kā ar remontu?
Gromovs atbildēja:
— Vēl turpinās.
Īstenībā es citu atbildi arī negaidīju. Tikai trīs mēneši bija aizritējuši kopš tā laika, kad es pēdējo reizi aplūkoju numurētos galvaskausus, durvis uz noslēpumaino kabinetu un koka dieviņa obsidiāna acis. Man ļoti gribējās vismaz vēl vienu reizi pabūt pie Gromova, bet es sapratu, ka pagaidām tas nav iespējams. Vajadzēja gaidīt.
Liekas, es jau minēju, ka maniem klases biedriem patika patērzēt par patiesību. Viens no viņiem — Miška Drovodelovs — visai bieži pat atkārtoja kaut kur lasītos vārdus.
— Platon, — pienācis pie manis vai pie Vlasova, viņš ar svarīgu izskatu mēdza sacīt, — Platon, tu esi mans draugs, taču patiesība man ir dārgāka.
Tas neizklausījās slikti. Taču es par visiem labāk zināju, ka Drovodelovam nav nekādas daļas gar patiesību. Ja patiesība viņam būtu tik dārga, viņš vis nesaņemtu divniekus.
Bet man patiesība bija dārga, goda vārds. Es biju pārliecināts, ka arheologam Gromo- vam un līdz ar to mazliet arī viņa dēlam ir kāds sakars ar patiesību, bet viņi nesteidzas, baidīdamies izpelnīties speciālistu pārmetumus, un rūpīgi gatavojas, lai varētu izvirzīt neapstrīdamus pierādījumus.
Tieši tai laikā Gromovs mājas darbu par brīvo tematu veltīja stāstam par puisēnu.
Stāsta iespaidā visa klase sēdēja klusi. Un Gromovs neteica ne vārda. Klusums bija tāds kā neparasts. Tas mocīja mūs kā alkas pēc nepiepildītā. Jo stāsts par puisēnu bija pārtrūcis visinteresantākajā vietā.
Atskanēja zvans, un visi sakustējās. Piepeši Drovodelovs pielēca kājās, pieskrēja pie
Gromova un, izvalbījis acis, pilnā kaklā no- brēca:
— Gromov, tu esi mans draugs, bet patiesība man dārgāka!
Tajā brīdī es nodomāju, ka nu jau gan stāsts par puisēnu vairs netiks pabeigts. Tas muļķis Drovodelovs visu izjauca. Un patie- , šām, stāsts palika nepabeigts. Tomēr man izdevās dzirdēt tā turpinājumu. Tiesa, tas ne- i notika visai drīz, tikai pēc vasaras brīvdienām.
3
Vasaras brīvlaikā man ne reizi neizdevās satikt Gromovu. Viņš bija aizbraucis uz Ko- marovu, uz Zinātņu akadēmijas pionieru nometni, bet es atrados Molodjožnijā, mana tēva darbavietas — rūpnīcas nometnē. Es, protams, varēju nejauši sastapties ar Gromovu, jo Molodjožnijā nebija tālu no Koma- rovas. Bet pa visu vasaru es nesatiku nevienu no mūsu zēniem, ja neskaita Drovodelovu, ar kuru mēs bijām kopā vienā nometnē. Viņa māte te strādaja noliktavā, un viņš dzīvoja nevis kopā ar mums, bet ar māti apkalpojoša personāla telpās. Taču mēs abi satikāmies katru dienu.
Tajā rītā, kad es atbraucu, viņš pieskrēja man klāt un, sataisījis nopietnu seju, nobu- bināja:
— Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība …
Es neizturēju, saķēru viņu aiz krekla apkakles un piedraudēju:
— Ja tu vēlreiz pieminēsi Platonu un pa- tiesību, es tevi pārmācīšu, kaut arī mani par lo padzītu no nometnes.
Viņš, kā redzams, bija aizmirsis, kādu iespaidu uz Gromovu un visiem pārējiem bija atstājuši viņa vārdi pēc stāsta nolasīšanas.
Drovodelovs ļoti apvainojās — viņam pat asaras sakāpa acīs — un teica man:
— Laid vaļā! Pirmkārt, tie nav mani, bet Sokrāta vārdi. Un viņš bija domātājs. Otrkārt … Laid vaļā! Tu neatrodies uz ielas, bet pionieru nometnē.
— Lai nu šoreiz tā notiek, — es piekritu, — es tevi palaidīšu. Bet tā kā turpmāk es vairs neko nedzirdētu par patiesību.
Un viņš patiešām nāca pie prāta un pārstāja runāt par patiesību un Platonu. Taču manus draudus viņš man nepiedeva. To es redzēju viņa mātes, noliktavas pārzines, sejā katru reizi, kad viņu satiku. Tajā atspoguļojās viss — gan par patiesību, gan par Platonu, gan par to, ka es gandrīz atrāvis viņas dēla kreklam apkakli. Viņas seja bija gluži izskatīga, liela un apaļīga, pat simpātiska, tikai tā pauda pārāk daudz jūtu.
Nē, Drovodelovs vairāk nepieminēja patiesību. Arī par to viņam paldies. Es jau sen biju pamanījis, ka, ne visai gudram cilvēkam izrunājot svešus gudrus vārdus, šie vārdi arī kļūst muļķīgi, kaut arī runātājs tiem neko nepieliek klāt. Kāpēc tas tā notiek? Nezinu.
Taču pietiks par Drovodelovu. Nometnē viņš visiem apnika, jo mūžīgi tirgojās, vienmēr centās kaut ko izkaulēt, aprunaja komandu, pret kuru spēlēja. Tas beidzās ar to, ka viņam lika stāvēt malā līdzjutēja lomā. Tā vietā, lai vainotu pats sevi, viņš tūlīt apsūdzēja mani.
— Esi gan tu klases biedrs, — viņš apnicīgi īdēja, — vai tā kāds rīkojas?
Šie vārdi nezin kāpēc mani aizkustināja, un es lūdzu puišus atļaut viņam piedalīties spēlē.
Man negribas stāstīt par Drovodelovu, goda vārds, negribas, viņš nav diez cik interesants cilvēks. Bet arvien iznāca tā, ka bez viņa nevarēja iztikt. Tai dienā, par kuru es tikko stāstīju, viņš pienāca pie manis, uzsita uz pleca un teica:
— Es vakar ar māti biju pilsētā.
— Un kas par to, ka biji?
— Ir jaunumiņil
— Kādi?
— Gromovs pariet uz citu skolu.
— Kāpēc tā?
— Viņiem piešķir jaunu dzīvokli, orderi: jau izrakstīts. Viņš taču nebrauks no Meln upītes uz Vasilija salu.
— Nevar būt, ka dzīvokļa dēļ viņš nolērm aiziet no klases, — es atbildēju, lai gan jutu cik nepārliecinošs ir mans iebildums.
Drovodelovs paskatījās uz mani un pēkšņ no sejas kļuva līdzīgs savai mātei.
— Pēc tavām domām, viņam vajag tev stādīt augstāk par jauno dzīvokli?
— Ja Gromovi gatavojās pārcelties uz citu dzīvokli, diezin vai viņi būtu uzsākuši kapi- talo remontu?
— Tātad tu man netici?
— Neticu.
— Vai tad tu nezini, ka es vienmēr runāju tikai patiesību?
Drovodelovs patiešām uzskatīja sevi par patiesības mīlētāju. Aizpērn viņš pārnāca uz mūsu skolu no Baburinas un visiem lielījās, ka viņa māte esot pati izcilākā inženiere Ļeņingradā un strādājot Metālapstrādes rūpnīcā tvaika turbīnu cehā. Taču vēlāk noskaidrojās, ka viņa ziemā tirgojas alus bodītē un vasarā strādā par noliktavas pārzini pionieru nometnēs. Mēs to uzzinājām, bet, lai nenostādītu Drovodelovu neveiklā situācijā, tiklīdz kāds ieminējās par tvaika turbīnām, sākām runāt par kaut ko citu. Lēnulis Vlasovs pat izteica domu, ka Drovodelova māte kādreiz strādājusi par inženieri, bet diskvalificējusies un mainījusi profesiju.
Taču beigsim par Drovodelova māti! Pietiek!
Vēsts par Gromovu mani ļoti apbēdināja. Kā zināms, liktenis skolēnus ne visai lutina. Interesantus cilvēkus ar noslēpumainu pagātni vai tagadni biežāk var sastapt grāmatās nekā skolā. Turklāt Gromovs jau sen saistīja manu uzmanību ne vien sakarā ar sava tēva atradumiem, bet arī kā patstāvīga personība.
Ja man lūgtu aprakstīt Gromova izskatu un raksturu, es diezin vai tiktu galā ar šo uzdevumu. Āriene viņam bija visparastākā, ja nemin sirmo matu šķipsnu virs kreisās auss. Gromovs bija nosirmojis tūlīt pēc nākšanas pasaulē, vēl nezinādams, ko nozīmē pārdzīvojumi un bēdas. Sirmā šķipsna un acenes zaļganā ietvarā piešķīra Gromova sejai nopietnu, pat solīdu izteiksmi. Kāds no zēniem nosauca viņu par akadēmiķi, bet iesauka tam nepielipa. Gromovam nekas nepielipa: ne dubļi, ne putekļi, ne skaudīgi un ļauni vārdi. Viņš zināmā mērā atgādināja puisēnu, par kuru bija rakstījis mājas darbā. Kad Hermanis īvanovičs lasīja viņa sacerējumu, es domās uzbūru puisēnu ar sirmu matu šķipsnu virs kreisās auss kā Gromovam, lai gan stāstā par šķipsnu nekas nebija teikts. Es jau sen biju ievērojis: lasot stāstu, romānu vai poēmu, vienmēr meklēju varonī līdzību ar kādu paziņu. Atceros, kad pirmo reizi lasīju Puškina «Jevgeņiju Oņeginu», man tūlīt bija skaidrs, kam līdzinās Oņegins. Viņš ļoti atgādināja kādu švītīgu, skaistu jaunekli, ko es reiz redzēju Ņevas prospektā pie kafejnīcas «Scver». Jauneklis stāvēja, izlicis sānis kāju šaurā biksītē, un viņa sejā varēja lasīt, ka šajā pasaulē tam viss galīgi apnicis un viņš nezina, ko iesākt.