Pienāca brīvdienas, un puisēns tūdaļ aizmirsa āķīgo jautājumu. Viņš bija pats laimīgākais uz kuģa, jo bija šeit dzimis un par visu pārējo uzzinājis tikai no citiem. Atšķirībā no pārējiem viņam uz tālās planētas nebija neviena pazīstama cilvēka, pēc kura viņš varētu ilgoties. Visi puisēna paziņas atradās viņam blakus, uz kuģa. Te bija ne tikai viņa tagadne, bet arī pagātne, kamēr par nākotni varēja tikai minēt. Nākotne bija atkarīga no varbūtības teorijas un no tās nezināmās planētas, uz kuru viņi lidoja. Par šo planētu uz kuģa daudz sprieda. Katrs acīmredzot iztēlojās to pēc savas gaumes. Vieni uzskatīja, ka tur dzīvo augsti attīstītas un civilizētas būtnes, citi domāja, ka tur vēl nav radušās saprātīgas būtnes un pagaidām mīt tikai zvīņ- neši. Arī puisēnam bija sava hipotēze. Viņš bija pārliecināts, ka planētu apdzīvo bērni. Sirds dziļumos viņš gan saprata, ka tas nav iespējams. Taču viņam ļoti gribējās ieraudzīt bērnus, pirms viņš būs pieaudzis un novecojis. Puisēns nevienam nestāstīja par savu hipotēzi, jo baidījās no aukstās un nežēlīgās loģikas, ar kuru pieaugušie kā teorēmu pierādīs viņam šā sapņa nerealitāti.
Kuģim daudzus gadus nepārtraukti, bez apstājas kustoties, tajā bija izveidojies gluži īpatnējs dzīves ritms. Šis ritms atviegloja eksistenci visiem ekspedīcijas dalībniekiem un apkalpei, un cilvēki gandrīz vai nejuta, ka vienīgi kuģa sienas viņus atdala no ledainā un baismā tukšuma.
Šim ritmam, kā puisēns uzzināja, bija savs nosaukums. To sauca par ikdienību. Lai arī cik puisēns lauzīja galvu, viņš nevarēja izprast šā vārda patieso jēgu, kaut arī citus vārdus un nosaukumus saprata uzreiz un bez pūlēm. Viņš juta, ka šis vārds ietver sevī kaut ko neparasti svarīgu un pat noslēpumainu. Varbūt, ka pieaugušie, tikko uzkāpuši uz kuģa, bija savā starpā vienojušies nedomāt par tukšumu, bet pēc tam radās šis ritms, kas novērsa satraukuma pilnās domas, tāpat kā tās novērš miegs vai darbs?
Uz kosmiskā kuģa bija pārstāvētas gandrīz visas profesijas. Tur bija arī filozofs. Viņš meklēja visu notikumu jēgu un ar domas palīdzību sistematizēja tos.
Reiz, saticis filozofu loģisko mašīnu nodaļā, puisēns saņēma drosmi un pajautāja, kas ir ikdienība.
Filozofs laipni uzsmaidīja puisēnam.
— Ikdienība, — viņš atbildēja, — ir ieradumu ķēde, kuru mēs būtībā nemanām, tāpat kā nemanām apģērbu, kad esam apģērbti. Bet tiklīdz izģērbjamies un izejam salā …
Filozofs pēkšņi apklusa, jo atcerējās, ka runā nevis ar pieaugušu cilvēku, bet ar bērnu.
Tad viņš vēlreiz pasmaidīja un aizgāja. Puisēns vairs nevaicāja. Un centās par to nedomāt. Viņš saprata, ka ikdienība eksistē tikai pieaugušajiem, ka bērniem tās nav un nevar būt. Un patiešām, puisēnam viss likās neparasts un jauns, pat tas, ko viņš bija skatījis daudz reižu.
Viņš vēroja, kā visi strādāja — kaut ko aprēķināja, izgudroja vai studēja. Viņš gāja laboratorijās. Visur viņu sagaidīja ar prieku, un nezin kāpēc sevišķi tur, kur nodarbojās ar vissarežģītāko parādību pētīšanu, piemēram, submolekulārās bioloģijas laboratorijā. Varbūt tas bija tāpēc, ka pētnieki, iedziļinoties neredzamajā un nepazīstamajā, kas bija pieejams tikai vissarežģītākajām ierīcēm, uz vairākām stundām zaudēja sakarus ar apkārtējo pasauli, un puisēns ieradās pie viņiem kā šīs skaistās pasaules sūtnis, ar visu savu izskatu atgādinādams par šo pasauli?
Pēc tam puisēns gāja prom, un laboratorijā tad iestājās klusums. Tomēr visi zināja, ka puisēns ir kaut kur līdzās, jo, kaut arī kuģis bija liels, tajā viss atradās līdzās, viss bija tuvu. Un puisēns, izgājis no laboratorijas, saspringti domāja par submolekulāro pasauli, un viņa doma tad traucās nevis vairs Visuma plašumos ārpus kuģa, bet gan bezgalīgi mazo lielumu pasaulē. Un tādās reizēs viņš pats 80v sāka likties bezgalīgi liels, it kā sastāvētu no daudzām pasaulēm.
No pētījumiem brīvajā laikā daži ekspedīcijas dalībnieki mēdza spēlēt šahu. Puisēns par spēlētāja plecu raudzījās uz šaha dēli un centās uzminēt nākamo gājienu. Vissliktāk Šahu spēlēja mūziķis. Viņš zaudēja visiem — gan mašīnām, gan dzīvajiem partneriem. Sa- Raves viņu ļoti skumdināja, bet viņš nespēja Atturēties no spēles. Puisēns sāpīgi pārdzīvoja viņa biežās sakāves.
Zaudējis partiju, mūziķis devās uz savām (elpām komponēt. Reiz viņš pamāja puisēnam, ieveda viņu savā kajītē un ieslēdza atskaņotāju, lai puisēns varētu noklausīties jaunu melodiju.
Puisēns klausījās, kā plūda skaņas, smalkas un gaišas. Kaut kur cits pret citu sitās sīki ledus gabaliņi, dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams un atsizdamies pret akmeņiem".
Un pamazām puisēnam pavērās nepazīstama planēta ar daudzām upēm, strautiņiem un tērcēm. Ūdeņi dziedāja brīnumainu dziesmu. Tad puisēns pēkšņi sajuta, ka dziesma jau ir, bet nav vēl ausu un prāta, kas to varētu dzirdot un saprast. Uz planētas vēl nav saprātīgo būtņu … Jā, uz tās planētas, par kuru stāstīja mūzika …
Skaņas plūda, smalkas un gaišas. Un puisēnam šķita, ka upes, strauti, straumes un ledus gabaliņi ir tepat, viņam blakus — tik skaidra un skaista bija melodija.
Pēc tam iestājās klusums. Klusēja abi — gan komponists, gan puisēns. Puisēns tomēr bija puisēns — viņš nespēja ilgi klusēt.
— Pastāsti, lūdzu, — viņš uzrunāja mūziķi.
— Par ko tad?
— Par to pašu, — klusi atbildēja puisēns.
Mūziķis saprata, ko puisēns lūdz, un sāka
stāstīt par planētu, uz kuras viņš piedzimis un pavadījis savu jaunību. Viņš bija labs mūziķis, bet pavājš stāstītājs, bieži novirzījās sāņus vai arī netika no vietas, nemitīgi atkārtodams vienu un to pašu.
Viņš bija piedzimis mežā, kalna piekājē, bet kalna galā atradās ezers. Tieši pie viņa tēva —- rezervāta sarga — mājiņas durvīm sākās taciņa. Līkumus mezdama, tā aizvijās uz mežu un tur izzuda.
Taču bez taciņas, kokiem un ezera kalna galā, stāstīja tālāk mūziķis, bija vēl kaut kas cits, ko sauca par nepieciešamību. Kad nākamais mūziķis paaugās, viņam bija jāšķiras no taciņas, upes, kalna un ezera, kas atradās pašā virsotnē, blakus zilajam mākonim. Mašīna, ātra kā zibens, aizveda viņu uz pilsētu. Arī pilsētā bija labi. Tikai tur nebija kalna ar ezeru virsotnē. Dzīve bija atņēmusi nākamajam mūziķim kalnu un ezeru. Tomēr mūziķis neizsamisa, viņš jau tad bija sapratis, ka dzīvi veido ne tikai guvumi, bet arī zaudējumi.
— Ko tad tu ieguvi? — jautāja puisēns.
— Es ieguvu pieredzi, — atbildēja mūziķis.
Bet tu par to atdevi kalnu un ezeru.
Varbūt, ka es kādreiz atgriezīšos pie šī kalna, — domīgi teica komponists.
— Kad?
— Kā lai es to zinu? Mums vel jānokļūst ii/, noslēpumainās planētas. Pēc tam ilgus gadus prasīs atpakaļceļš uz dzimteni. Bet dzīve Ir īsa …
Mūziķis pēkšņi apklusa, un viņa sejā pavīdēja rūpju ēna. Visā kuģī tas bija pats bez- i lipīgākais cilvēks. Taču patlaban viņš kļuva līdzīgs pārējiem. Un puisēns pirmo reizi noprata, ka attālums, kas jāpārvar kuģim, mērījams nevis ar izplatījumu un laiku, bet ar dzīvi. Tas bija pārsteidzoši . .. Gadi aiziet, un, ja mūziķim pat izdosies vēlreiz skatīt sa- vas bērnības kalnu, viņš tad jau būs kļuvis nevarīgs sirmgalvis. Un varbūt viņš vispār lik ilgi nedzīvos.
Vēlēdamies pateikt mūziķim kaut ko patīkamu un mazināt viņa ilgas pēc ezera kalna virsotnē, puisēns sacīja:
— Ja tu neredzēsi kalnu, varbūt es to redzēšu. Es pasveicināšu to no tevis.
Iestājās pauze. Neveikli jutās abi — kā pieaugušais, tā puisēns. Pēc tam puisēns nodomāja, ka mūziķis nav visu pateicis. Viņš nav pateicis pašu galveno, un tas ir labi. Puisēns zināja, ka mūziķi pametusi mīļotā sieviete, ka tā aizgājusi pie cita. Un, ja arī viņa nožēlos savu soli, izlabot to vairs nevarēs — mūziķis tagad ir pārāk tālu no viņas un atgriezīsies mājās kā sirmgalvis.