— Sonic? — es saucu pūķi.
Viņš kaut kur iekārtojās manos matos, saritinājies kā kaķis.
— M? — mazais draugs miegaini atbildēja.
— Vai šeit kaut kur ir guļamistaba? Vēlams augstākā stāvā.
Nomurminājis kaut ko nesaprotamu, pūķis atkal aizmiga. Es tiešām negribēju atkal klīst pa pils tumšajiem gaiteņiem, bet gulēt viesistabā bija pavisam bīstami. Mana iztēle attēloja, kā Sfīra pa logu mums uzspļauj tīmekli un tad veikli izvelk mūs ārā. Brr!
Viņa rūpīgi izmakšķerēja Sonicu no matiem un, uzlikusi to uz plaukstas, piedzīvoja kaut kādu mokošu melanholijas sajūtu. Ar vienu roku viņa centās uzlikt ādu pār pleciem kā apmetni, tajā pašā laikā cenšoties nenolaist pūķi. Es sapņoju ātri atrast mājīgu un drošu guļamistabu šajā pilī, vēlams ar tīru palagu, drošiem logiem un iekšējo durvju slēdzeni. Būtu arī lieliski, ja viņiem neizdotos to izlaupīt, un vismaz drēbes un apavi tur būtu saglabāti…
Sapņodama viņa pieskārās zobena ādai, ko viņa pati bija nolikusi uz dīvāna malas. Viņš nokrita, un es tik tikko paguvu atlēkt, lai neatvadītos no labās kājas pirkstiem. Un tomēr pats asmeņa gals, ass kā skuveklis, pieskārās manam pirkstam, to nedaudz saskrāpējot.
Tajā pašā brīdī žilbinoši mirgoja rubīns uz roktura.
Mana galva sāka griezties pazīstamā veidā, un, pamirkšķinot acis, es atklāju, ka es stāvu pavisam citas istabas vidū! Tā bija guļamistaba, kā pasūtīts.
— Mans Dievs! — pagriezu galvu.
No loga bija pietiekami daudz gaismas, lai redzētu gan lielo gultu ar baldahīnu, gan buduāru stūrī. Visvairāk mani mulsināja ekrāns, bet aiz tā nebija neviena. Atceļā kaut kas blāvi pazibēja — zobens! Viņš gulēja uz grīdas blakus vietai, kur mani transportēja, un tas tikai apstiprināja manas sen bijušas aizdomas.
Nolikusi guļošo pūķi uz spilvena, viņa iemeta ādu pie kājas, pēc tam godbijīgi pacēla zobenu no grīdas un pienesa pie loga.
— Tātad tas biji tu?! Vai jūs vedat mani, kur es gribu?
Vai zobens mistiski pamirkšķināja uz akmeni, vai nokrita zvaigžņu gaisma?
— Paldies!
Es atcerējos visus šādus gadījumus. Pirmo reizi bija alā. Toreiz mani ievainoja, bet neko par to nedomāju. Aukstums, kas mani mocīja, pēc tam nodarbināja visas manas domas. Šķiet, ka šeit es pieskāros vietai tieši zem atslēgas kauliem, bet es pat nevarēju sajust skrāpējumu.
Bet kāpēc es nokļuvu kalnos? tieši tā! Tad es biju tik nobijies, ka vienkārši sapņoju izkļūt no alas, un zobens burtiski piepildīja manu vēlmi — tas mani pārveda tieši pāri slieksnim. Ieeju aiz sevis neredzēju, jo tam nebija laika. Nosalstot, es gribēju būt silti, un ieraudzīju pili. Es neatceros, vai tur bija asinis, bet iespējams, ka krītot uz ledus savainoju plaukstas. Zobens precīzi izpildīja vēlēšanos: āda, pils, kamīns un es pat gulēju! Un lūk, trešā reize, bet tur noteikti bija asinis.
Stop! Bija vēl viens brīdis, kad iemācījos lasīt vietējo valodu! Pirms tam arī sevi traumēju, pārbaudot zobena asumu.
Viņa pagrieza roku pret gaismu, bet pirkstā nebija iegriezuma, un plaukstas bija neskartas. Tad es pacēlu kāju uz palodzes, pētot savu pirkstu — gluda āda, it kā pēc pedikīra, un ne miņas no brūces.
— Darbojas…
Bija vērts uzreiz pārbaudīt savus izdomājumus, bet nolēmu to atstāt līdz rītam un, bez šaubām, iekāpu gultā. Tumsā es nevarēju redzēt, cik tas ir tīrs, bet tas nebija man, ietērptai putekļainā aizkarā, runāt par higiēnu un dižoties.
Gultā smaržoja diezgan patīkami, kaut kāds garšaugs, līdzīgs lavandai, tāpēc drosmīgi ietinos segā, padarot pūķi ērtāku, lai netīšām nesaspiestu. Zobenu, kura vērtība manās acīs bija simtkārtīgi pieaugusi, noliku sev blakus un, jau aizmigdama, domāju, ka nekad neesmu to aizslēgusi.
Rīts pienāca uzreiz. Šķiet, ka tikko biju aizvērusi acis, kad mani pamodināja putnu čivināšana un telpu pārpludinātā saules gaisma. Neskatoties uz visu, es gulēju labi, bet mazais pūķis joprojām šņāca. Nabadziņš ir pārguris.
Vispirms es vēlreiz paskatījos apkārt. Patiešām, mājīga un pilnīgi nepārblīvēta guļamistaba, it kā pasūtīta. Pat skrūve aizslēgta no iekšpuses. Vai tiešām to izdarīja zobens?
Viņa izkāpa no gultas, pētot istabu. Kamīns, bet mazāks un glītāks nekā viesistabā. Uz tās ir svečturis un kastīte ar svecēm. Uz galda un plauktiem vairākas grāmatas, pārsvarā daiļliteratūra. Buduārs ar izciliem spoguļiem, un vēl viens pie sienas — pilnā garumā.
No guļamistabas veda trīs durvis. Aiz vienas bija vannas istaba ar tualeti! Šeit pat bija īsta tualete, kaut arī dīvainas formas, no caurspīdīga akmens.
— Nevar būt! Vai tas ir dimants?!
Atradums izrādījās ļoti aktuāls. Neskatoties uz visu dizaina dārgumu, es to nekavējoties izmantoju paredzētajam mērķim, domājot par sava veida konteinera atrašanu un ūdens krājumu izveidi. Apmāciet viņu no veļas mazgātavas, ja vietējā ūdens apgāde nedarbojas. Nez kāpēc man par to bija lielas šaubas, bet man paveicās divreiz. Tiklīdz es piecēlos, tualete dzirkstīja un atkal parādījās manā priekšā, tīra un nenotraipīta. Ne miņas no neķītrības, ko es viņam izdarīju.
Īsts brīnums! Ja tikai mājās būtu tāpat!
Es biju sajūsmā par ērtībām līdz apmulsumam. Tagad jums nav jāriskē ar naktīm, ja nepieciešams, un meklējiet piemērotus leņķus. Un pats galvenais, bez smaržas! Maģija!
Ūdens padeve, dīvainā kārtā, arī darbojās, kas mani iepriecināja vēl vairāk. Par godu nomazgāju seju un iztīrīju zobus ar pūderi ar piparmētru aromātu, kas glabājās dārga izskata kastītē.
Aiz otrajām durvīm atradās plaša ģērbtuve, kas bija nosēta ar sieviešu apģērbiem. Šeit tika atrasts viss, sākot ar smalkāko linu, kas izskatījās jauns, līdz vairākiem siltiem mēteļiem no dažādām kažokādām. Šajā brīdī es gandrīz izplūdu asarās. Viņa atgriezās gultā un sirsnīgi noskūpstīja tur gulošo asmeni.
Ar prieku izķemmēju matus un saģērbos, kā arī nomazgājos, sūdzoties, ka naktī to nedaru. Ģērbusies platās, izturīgās biksēs ar ādas ielaidumiem starp kājām un plānā, brīvā kreklā, viņa ar apaviem devās uz plauktiem. Biju apmierināta ar izvēli, bija kādi trīs desmiti pāru, sākot no elegantām kurpēm ar maziem papēžiem līdz augstiem zābakiem, iespējams, jāšanai. Viss noteikti ir roku darbs. Atliek tikai lūgt, lai vismaz kaut kas atbilstu izmēram.
Pārsteidzoši, viss, ko pielaikoju, der kā cimds. Tas attiecās gan uz apaviem, gan uz apģērbu. It kā viss, kas šeit bija, bija pielāgots man. Šī sakritība mani tikai iepriecināja, jo pilnībā atrisināja visas manas garderobes problēmas.
Atslēdzis trešās durvis, es nokļuvu nelielā viesistabā, kuru diemžēl laupītāji sasniedza. Šeit valdīja liels haoss, bet stikli uz logiem palika neskarti, tāpat kā aizkari.
Viss kārtībā, es šeit sakārtošu lietas.
Vēl divas durvis veda no viesistabas, plaši atvērtas. Aiz viena bija neliels kabinets, kurā kāds arī paguva rakņāties, un otrs, karājoties uz vienas eņģes, ieveda mani nelielā gaitenī. Mums tas būs jāizlabo. Es kaut kā tikšu galā, ne pirmo reizi.
Un tad es apstājos, mana sirds izlaida sitienu, un tad kā traka plīvoja kaut kur manā kaklā. Es pagriezos un ieskrēju guļamistabā. Viņa silti paskatījās uz mazo zilo pūķi, kas joprojām mierīgi gulēja uz spilvena, un satvēra zobenu.