— Līna, ko tu dari? — Sonics, kurš tikko bija cienījies parādīties, nobijās.
— Es nezinu, kā to pacelt!
"Es nesaprotu…" pūķis bija neizpratnē. — Priekš kam?
Es tikai aizkaitināta pamāju ar galvu. Kā tu varēji būt tik stulbs? Ar savām rokām nogriezu savu vienīgo izeju no pils.
Tomēr panākumi ar režģi mani joprojām iedrošināja, un es nebiju sarūgtināts ilgu laiku. Es izmantoju zobenu, ja man ir jāieiet vai jāiziet. Ceru, ka zobenu pieprasījumu likme ir neierobežota, un ja ne… Noteikti jāatlicina laiks bibliotēkai un tur jāmeklē kaut kas par burvju priekšmetiem. Kamēr tas tika atlikts steidzamu lietu dēļ, man nācās sakārtot savu dzīvi un nodrošināt sevi ar pārtiku. Bez pēdējās tas kaut kā nav īpaši lasāms. Ejot lejā uz virtuvi, domāju, ko gatavot? Nav tā, ka man būtu daudz izvēles: manā ēdienkartē līdz šim ir tikai viena rinda — dārzeņu zupa. Precīzāk burkānu.
Eh! Cik ļoti gribas kartupeļus un maizi!
Tūlītēja žēlums pret sevi gandrīz saskrēja asaras, un kādā brīdī es gandrīz nolēmu izmantot zobenu, lai papildinātu savus krājumus, vai lūgt viņu aizvest uz vietu, kur es varētu kārtīgi paēst, bet man bija bail. Instinkti man teica, ka zobens ir ierocis, tas nav paredzēts tikai tam. Ko darīt, ja man pietrūks izņēmumu par muļķībām?
Pēc gatavošanas un brokastīm mēģināju uzbūvēt gnomonu — saules pulksteni, bet viss, ko par to atcerējos, bija nosaukums. Apbrīnojusi “divas bultas”, kuras meta Ēna un Pūķis, viņa saskrāpēja galvu, spļāva un ķērās pie citām lietām. Vajadzēja kaut nedaudz sakārtot dzīvi un nolēmu sākt ar saviem kambariem, citādi vakar krēslā paklupu un gandrīz salauzu galvu.
Es centos visu iespējamo. Viņa ne tikai tīrīja biroju, dzīvojamo istabu un guļamistabu, mazgāja grīdas un logus, izsita un mazgāja aizkarus un gultas pārklājus, bet arī staigāja pa galvenajiem koridoriem, demontējot gruvešus, kur tie atradās, lai varētu pārvietoties, nesaduroties atkritumu kalni. Viņa arī organizēja apgaismojumu no lāpām, sadalot tās taupīgi — ne katrā riņķī, bet tikai pie dakšām, lai naktī nebūtu tik bīstami pārvietoties.
Tajā pašā laikā es apskatīju citadeli un uzzīmēju telpu plānu, kuras man izdevās izstaigāt. Es atzīmēju visas aizslēgtās durvis un apzīmēju telpas, kurās bija saglabājies kaut kas interesants. Kopumā es paveicu lielisku darbu, lai gan neesmu pārbaudījis pat ceturto daļu no milža.
Pret vakaru, kad vairs nevarēju pacelt rokas no noguruma, nomazgājos un, paņēmusi pauzi, iekārtojos ar grāmatām uz balkona vienā no istabām, kur iepriekš biju vilkusi krēslu ar segu un spilveniem un neliels galdiņš, kuru pats biju salabojis. Novērošanas punktu es izvēlējos un aprīkoju ne velti — no šejienes pavērās skats uz ieeju pils pagrabā, tāpēc apvienoju divas svarīgas lietas — lasīšanu un Sefiras spiegošanu. Šodien noteikti nepalaidīšu garām.
Mana izvēle bija “Robežu vēsture”. Bieza grāmata, kas iesieta ādā un ar nodzeltējušām lapām, kas pārklātas ar sarežģītiem simboliem, īsumā iepazīstināja lasītāju ar vietējo pasaules kārtību, ģeogrāfiju un vēsturi. Arī šeit bija tāda pati karte, kas bibliotēkā, un es tajā bieži iegriezos.
Viss sākās, kā parasti, ar leģendu.
Ierobežojumu pasauli izveidoja un apdzīvoja dažādas radības, ko radījis Pūķis priekštecis. Taču Reačiem draudēja dažādas briesmas: no ziemeļiem tuvojās mūžīgs aukstums, no dienvidiem tuvojās nāves smiltis, no ziemeļrietumiem cilvēku zemēs virzījās indīgi purvi, no ziemeļrietumiem virzījās haosa uguns. dienvidrietumos. Austrumos bija vētrains brāzmas.
Nu, tas bija saprotams, kaut kāda kataklizma draudēja noslaucīt visu dzīvo uz vietējā dieva jaunuzceltās vasarnīcas.
Lai pasargātu jauno pasauli no briesmām, Priekštecis izvēlējās piecus spēcīgākos pūķus, kas bija apveltīti ar īpašu maģiju: dimantu, safīru, smaragdu, dzintaru un rubīnu, un lika tiem cīnīties savā starpā, lai izvēlētos spēcīgāko, taču lietas kļuva interesantākas. Pēc pirmās sadursmes dimants visus viegli nogāza un pēc tam pārtrauca cīņu.
"Es esmu stiprākais un varu uzvarēt katru no jums, bet tad Pūķis sasniedz iet bojā. Tikai darbojoties kopā, mēs varam viņus glābt. Tāpēc valdīsim kopā, brāļi! — spiežot ar savu sirsnīgo runu viņš ļoti iespaidoja pārējos, un viņi piekrita.
Safīra pūķim tika uzticēts Kirfarongas sniegotajos ziemeļos. Smaragds ieguva Torisvenu — biezokņu un purvu zemi. Berštona, mežu un stepju robeža, pagāja zem rubīna spārna, bet karstais saulainā Solijara — līdz dzintaram. Dimants paņēma sev Dragon Reaches sirdi — Drakendortu. Priekštecis, to dzirdēdams, priecājās par savu bērnu gudrību un sacīja: "Lai tā būtu!"
Tieši tā! Šodien, izrādās, es aru dimanta pūķa rezidencē!
Un tā pūķi dzīvoja, nepūloties viņiem uzticētajās teritorijās, katrs savu iespēju robežās sargāja savu, un šie spēki pēc tam tika atjaunoti īpašās, burvju piesātinātās alās. Bija viegli uzminēt, ka dimanta pūķim bija dimanta ala, rubīna pūķim — rubīna ala un tā tālāk sarakstā.
Šķiet, ka es tikko apmeklēju to pašu dimanta alu! Tātad izrādās, ka es neiedomājos pūķi? Bet kāds tam augstprātīgajam izskatīgajam puisim sakars? Tas ir, Draklord? Varbūt būs plašāks skaidrojums?
Un viss būtu bijis labi, bet kādu dienu notika sieviete…
— Nu kā mēs bez tā iztikām! Pasaule ir atšķirīga, bet problēmas joprojām ir tās pašas. Un arī tie, kas pie viņiem ir vainīgi,” nez kāpēc sadusmojusies, viņa aizcirta grāmatu ciet.
Rīt pabeigšu lasīt, citādi saule ir norietējusi aiz sienas, un kļūst arvien grūtāk atšifrēt nepazīstamos simbolus, kas rakstīti greznā rokrakstā. Jums ir jārūpējas par savu redzi, pretējā gadījumā es pat nevaru iedomāties, kur šeit meklēt oftalmologu.
Apskatījusi pagalmu, viņa uzlika skaļumu uz maza ķebļa un izberzēja nogurušās acis. Un tad es tās atkal berzēju, pārliecinoties, ka neko neiedomājos.
Pagalma vidū it kā nekas nebūtu noticis, zirneklis skraidīja apkārt!
Tikai tagad sapratu, cik zems ir mans balkons — tikai otrais stāvs. Mēģinot izvēlēties vietu, lai nejauši novērotāji mani neredzētu no ārpuses, es aizmirsu par Sfīras spēju mest tīklus tālu un precīzi. Acīmredzot nirfeat mani tik ļoti nobiedēja.
Novērtēju attālumu līdz zemei. Ja es pareizi novērtēju zirnekļa izmēru, viņa, paceļoties uz pakaļkājām, var mani viegli sasniegt!
Sapratusi savu kļūdu, viņa sāka izmisīgi atraisīties no segas, ar kuru bija apsegusi ceļgalus. Krēsla koka kājas apdullinoši čīkstēja uz akmens, kad es uzlēcu. Sfira, acumirklī atpazinusi savu laupījumu, metās man pretī, strauji kustinot pinkainās ķepas. Paķērusi vērtīgu grāmatu, es iebridu istabā, un tajā pašā brīdī aiz muguras atskanēja pļauka. Es čīkstot atkāpos zem sienas aizsega un pagriezos.
— Dzīvs! — es iesaucos vai nu par sevi, vai par zirnekli.
Bija… Man bija cerība, ka duncis viņu ir nogalinājis, bet nē.
Krēsls, kuru Sfira bija novilkusi ar tīklu, blāvi iekrita zālē no balkona. Tas droši vien avarēja. Bija ērti, bet smagi! Un cik daudz darba es ieguldīju, lai viņu atvestu uz šejieni!
— Reptilis! — paspiedu dūri. "Tas ir labi, un jums būs piemērota izmēra Mašenkas krīts," es mierīgāk nomurmināju un devos uz savu istabu, kabatā sataustīdams vietējo šķiltavu, kas apgaismotu man ceļu.
Dienas laikā es atvēru visas durvis, lai apgaismotu tās ejas, kur nebija logu, bet tagad nebija pietiekami daudz gaismas, un es negribēju veltīgi dedzināt lāpas. Pirmkārt, bija žēl tos tērēt bez īpašas vajadzības, un, otrkārt, man bija bail no ugunsgrēka. Tu nekad nezini…