— Oho! — Pieskāros vienam tādam mirdzošam akmenim, atklājot, ka tas ir aukstāks par pārējo.
Zilā gaisma, nevis auksta, bet diezgan maiga, pārpludināja telpu. Tas neapžilbināja manas acis un deva iespēju paskatīties apkārt. Ik pēc pāris metriem no tuneļa atzaroja sānu zari, simetriski visā redzamajā celiņa garumā.
Un arī šie akmeņi man kaut ko atgādināja… Es nekad neatcerējos, ko tieši, jo mani novērsa atgriežamā Sefīra. Godīgi sakot, es viņu uzreiz nepazinu un, čīkstot, mēģināju man spert, bet zirneklis veikli izvairījās un izmisīgi metās prom.
"Piedod, es nekad pie tevis nepieradīšu," es samulsusi atvainojos. — Uz priekšu?
Pa ceļam es apskatīju katru zaru, bet šobrīd nebiju gatavs tos izpētīt. Ir pārāk biedējoši apmaldīties, ja nu zem pils ir vesels labirints šādu eju? Nē, labāk šādās vietās doties ar speciālu aprīkojumu, tāpēc to visu atstāšu vēlākam laikam.
Un tomēr es nevarēju pretoties un iegriezos vienā no zariem, lai pārbaudītu, kas atrodas aiz tuvākajām durvīm. Izrādījās, ka daži maisi tur tika glabāti lielos daudzumos. Vienu atraisījis, es atklāju graudus. Kvieši? Kāpēc viņi to nesasmalcināja? Vai arī tas tika atstāts sēklām?
Par lauksaimniecību zināju ļoti maz, bet Agripina man varēja pastāstīt visu un jebko: kas un kur aug, kā laistīt to vai citu augu, kādas slimības vai kukaiņu kaitēkļi to apdraud.
Šie smalkumi man uzpūta galvu, pat vairāk nekā viņas gangsteru sērija. Varbūt, protams, velti es tajā neiedziļinājos un tagad šīs zināšanas tiks izmantotas turpmākai lietošanai? Bet es nekad nedomāju, ka tādas lietas man kādreiz noderēs.
Pārbaudījis vēl vairākus zarus pēc kārtas, es nerakņājos pa atklātajām mantām, taču izdarīju zināmus secinājumus — kāds marodieris nebija spēris kāju šajos karceros. Nekas nav salauzts, apgāzts vai izlaupīts. Viss tika uzturēts kārtībā un pat neliecināja par mitruma vai grauzēju bojājumiem, taču pils tukšuma gados to pašu graudu vajadzēja apēst žurkām vai pelēm. Iespējams, laupītāji neizdomāja burvju vārdus, lai iekļūtu Ali Babas alā, un maģija pasargāja pagrabus no kaitēkļiem. Kas vēl?
Labi, noliktavas pagaidīs, tagad zobena remonts ir daudz svarīgāks. Atgriezos galvenajā ejā, kur mani pacietīgi gaidīja zirneklis. Pārsteidzoši, šķiet, ka es sāku pie tā pierast un pat jutos mazliet mazāk riebīgs.
Mēs neapstājāmies tālāk, līdz sasniedzām milzīgu apaļu zāli. Atšķirībā no gaiteņa, tas bija pilnībā veidots no maigi mirgojošiem blokiem, un tikai tagad es pēkšņi sapratu, ko tieši tie man atgādināja.
Pūķa ala!
Iespaidu pastiprināja arī akmens “krūms” — sava veida stalagmīta kristālu uzkrājums tālās sienas dziļumā. Tiklīdz es iegāju augstā arkveida ejā, un…
— Ak, ak! — pamāju ar rokām, saglabājot līdzsvaru. — Aizej vismaz uz ledus slidot šeit!
Bloki, ar kuriem tika ieklāta grīda, izrādījās gludi kā spogulis, un no mums abiem Sfira jutās daudz pārliecinātāka. Aptaustījusi ķepas, viņa devās tieši uz stalagmītu krūmu un ielīda iekšā. Es piesardzīgi sekoju viņai, pa ceļam skatoties apkārt.
Kāpēc šī vieta? Kāpēc tas ir tik plašs un tukšs? Varbūt šeit kaut kas tika glabāts agrāk? Kaut kas milzīgs.
— Jā. Lidmašīna, ne mazāk,” es pasmaidīju, cenšoties visu iespējamo, lai aizdzītu vienīgo loģisko domu par pūķi.
Mani arī ļoti interesēja, vai tie ir dārgakmeņi? Vai nākotnē ir iespējams tos izmantot kā naudu, ja no šiem kristāliem atdalīsit dažus gabaliņus?
Tieši ar tādiem savtīgiem plāniem es pietuvojos stalagmītiem. Uzmanīgi ieskatoties kodolā, viņa atklāja, ka Sefīra tur jau ir ērti iesēdusies īpašā ieplakā. Iebāzusi pūkainās ķepas, viņa pārvērtās, hmm… par diezgan aizkustinošu kamolu ar acīm, kas skatījās uz mani diezgan inteliģenti.
Es nezinu, kā, bet tajā brīdī es sapratu, ka viņa šeit ir laimīga.
– Šī ir tā maģiskā vieta, vai ne? — Es pat mēģināju ar viņu maigi runāt, bet, kā jau bija gaidāms, zirneklis man neatbildēja.
Cerībā, ka man kaut kā pietrūkst, es vēlreiz paskatījos apkārt, bet manai vecajai acij vairs nebija nekā, ko aizķert.
— Un kā tas darbojas? — jautāju klusumam.
Varbūt jāizvelk zobens un viss nokārtosies pats no sevis?
Tas neveidojās, un es nevarēju iedomāties neko labāku, kā tikai iebāzt zobenu šajā stalagmītu kopā.
Lūk, kur notika brīnums!
Elsodama viņa atkāpās un atlaida zobenu.
Un kā es nevarēju viņu nelaist vaļā, kad viņš tika burtiski izvilkts no mana tvēriena. Iebāzis savu galu tur, kur pirms mirkļa tik ērti bija iekārtojies zirneklis, tas nenokrita, bet palika vertikālā stāvoklī un manā acu priekšā sāka kārtiņu pa slānim pārklāties ar sarmu. Jā, tik ātri, ka, kad pirmais sasniedza augšējo galu, nākamais jau viņu panāca.
Darbību pavadīja spilgtas gaismas viļņi un tā turpinājās, līdz zobens bija pilnībā pārklāts ar caurspīdīga gaiši zila akmens apvalku. Tagad to diez vai varēja atšķirt no citiem stalagmītiem.
Nemirkšķinot es vēroju, kā notiek burvība, līdz gaisma pārstāja mirgot.
— Eh… Tas viss? Ko tālāk? — jautāju zirneklim, jo neviena cita nebija.
Sefira nekļuva pļāpīgāka, tāpēc nācās apmierināties ar klusēšanu. Nolēmu pagaidīt, bet pagāja minūtes. Pieci… Desmit…
Čili nodrebinot, sapratu, ka pazemes angārā ir diezgan forši un, ja uzkavēšos šeit ilgāk, noteikti saķertu iesnas. Man riebjas būt aukstam!
Es nedomāju slimot. Es nevaru iekļūt šādās nepatikšanās bez zobena, ja pat nav zāles pret drudzi. Nē, tur droši vien bija daži augi. Varbūt pat saules ēdāja ziedlapiņas varētu palīdzēt, taču es negribēju eksperimentēt, bet es pieņēmu domu, ka tuvākajā laikā studēšu medicīnas uzziņu grāmatas, ja tādas ir vietējā bibliotēkā.
Godīgi sakot, biju nedaudz vīlies. Man bija slēpta cerība, ka zobena uzlādēšana notiks uzreiz, taču šķiet, ka šis process prasīja laiku.
"Labi, es nākšu vēlāk," es neapmierināti nomurminu un devos uz izeju.
Savādi, bet Sfira rikšoja pēc manis. Tagad viņa skrēja nevis priekšā, bet blakus, saglabājot pāris metru distanci.
— Vai tu… Varbūt tu iziesi pastaigā pa nakti aiz vārtiem? Tikai nebaidiet ciema iedzīvotājus un neēdiet cilvēkus. Jūs nevarat ēst labos, bet jūs varat ēst sliktos,” es spriedu, atceroties priekšnieku. Galu galā ne viņš, ne viņa komanda nešķita labie puiši. Bet ja viņi tiks galā ar zirnekli? Acīmredzot Nirfeats par maģiju zina daudz vairāk nekā es. — Tikai esi uzmanīgs. Un… pa dienu vari šeit atgriezties un pagulēt,” es laipni atļāvos, un tomēr pārdomāju: “Nē, labāk nevienu neēst, ja vien neatļauju, citādi nekad nevar zināt…”
Šķita, ka zirneklis to tikai gaidīja. Paātrinot ātrumu, viņa rikšoja uz izejas pusi un ļoti ātri pazuda no redzesloka.
"Hmm…" izejot uz ielas, paskatījos apkārt, izstaipījos, sajutusi, cik patīkami mani sasilda Pūķis un Ēna, un nolēmu atkal doties uz jūru.
Bet tad puķu pūķis ar izmisīgu saucienu uzlidoja man virsū.
Maiga laima zaļa ar neticami sudrabaini rozā acīm un nedaudz tumšāku zaļu cekuls — tas pats mazais pūķis, kas patika Sonicam, es atpazinu spārnoto skaistumu. Ietriekusies man krūtīs, tā ar grūtībām atrada līdzsvaru un atkal kaut ko izmisīgi čīkstēja, lidinoties gaisā manas sejas priekšā.
— Sonic! — es iesaucos.
Un mazais pūķis, pabeidzis salto, aizlidoja pretējā virzienā, un es skrēju viņai pakaļ. Reiz pagalmā es redzēju nebijušu skatu. Visi ziedi pulcējās vienuviet un sarindojās lielā aplī. Viņu bija vismaz piecdesmit! Es nekad neesmu pamanījis, ka viņu šeit ir tik daudz. Viņi sinhroni čīkstēja uz vienas nots un vienlaikus plivināja spārnus, tas izrādījās diezgan skaļi un ritmiski, kā kāds pagānu rituāls.