Es nevarēšu izmantot dunci, un bez tā es tajā brīdī būšu piesiets. Tomēr dilemma…
— Nenāc klāt! — Paliecusies uz priekšu, viņa pamāja ar dunci pārlieku tuvu pienākušajam Nazim sejā.
— No kurienes tu šo lietu dabūji, nyera? — plaši smaidīdams, viņš pēkšņi ar diviem pirkstiem satvēra asmeni.
Viņa instinktīvi izvilka ieroci, baidoties, ka bandīts to neatņems.
— Skum! — Nazis zvērēja un iebāza savu asiņaino pirkstu mutē, dusmīgi uzlūkojot mani.
Viņa biedri smējās. Nē, viņu līdzdalībnieks tikko nomira, otrs ir nogalināts paši, un viņi izklaidējas, it kā viņiem ar to nebūtu nekāda sakara! It kā kaut kas nenozīmīgs būtu noticis!
Mana plauksta pēkšņi sažņaudzās krampjos — likās, ka vēnas sāpētu no aukstuma. Nešaubos, ka pie vainas ir duncis. To pašu sajūtu piedzīvoju, kad viņš izsūca spoku, tikai tagad sajūta bija daudz spēcīgāka un neizturamāka. Bet pats pretīgākais bija tas, ka nevarēju atvilkt dūri, lai izmestu dīvaino ieroci — pirksti likās krampji. Duncis atdzīvojās, trīcēja un vibrēja manā rokā, un no asmens kā bieza migla izlija pienaina dūmaka.
Tiklīdz dūmaka sasniedza bandītus, viņi visi reizē izklīda malās, it kā būtu trāpījuši ar dauzītu aunu. Atskanēja lāsti un klusināti lāsti, viens netīrāks par otru, un jau pēc tradīcijas bērni sāka kliegt un meitenes apdullinoši kliedza. Un es atpazinu to pašu saucienu — viņi kliedza no laivas. Tā resnā meitene.
Sasodīts, ja es tiešām valdīšu, es aizliedzu bez iemesla kliegšanu likumdošanas līmenī. Uzlikšu sodu, ja draudu līmenis neatbilst trieciena spēkam…
Tikmēr migla turpināja plūst no dunčiem un spalvām, veidojoties pazīstamās formās. Un drīz vien izcirtuma vidū no tā tika ieausts spokains vilks — zvērs no sienas. Tikpat milzīgs, cik es to atcerējos, vai pat lielāks!
Anguss, kā toreiz viņu sauca Sonics. Zvērs no sienas, kuru man īsti nebija laika redzēt.
Vilks pacēla purnu un apdullinoši auroja. Tajā pašā brīdī aukstuma sajūta kļuva neizturama un izplatījās līdz elkonim un tālāk. Acu priekšā peldēja apļi, vēl kādu laiku vēroju bandītus, kas steidzas un kliedz, izskatījās pēc izplūdušiem plankumiem, un, kad aukstums sāka satvert manu krūtis, es neizturēju un kliedzu.
18. nodaļa. Negaidīta papildināšana un paredzamā sadalīšana
Reginhards Berlians, dimanta pūķis, Drakendortas draklors.
Drakendort Reach, Dragon Peak, Diamond Cave. Brīdis, kad Līna saskārās ar laupītājiem.
Vairākas dienas viss, ko es darīju, bija pierunāt pūķi pārtraukt mūsu saikni. Es pat izdomāju, kā tieši to izdarīt, bet Berlians bija nelokāms. Pirmo dienu viņš pat negribēja mani klausīties. Man pat bija jāiztur nogurdinoša prāta cīņa, kas nav tik viegli, ja tu sacenšas ar pūķi.
Kā es viņu pierunāju! Kādus argumentus viņš sniedza, kā visu izklāstīja, skaidrojot, kāpēc šim mēģinājumam vajadzētu būt veiksmīgam, un šķiet, ka man izdevās pārliecināt Berliānu, ka mums tas izdosies.
“Ber, mēs vairs nevaram gaidīt! Mēs to izmēģināsim šodien saulrietā,” es biju nelokāma.
"Mūsu savienojuma pārtraukšana ir sliktākā ideja, kāda jums jebkad bijusi, Reg! Es pat nevaru izlemt, kas ir sliktāks, vai pasniegt Cleaving Nirfa ar savām rokām uz samta spilvena!
Pūķa labad es pat izmēģināju vēlreiz tās metodes, kuras bijām izdomājuši jau agrāk, bet, kā jau gaidīts, ar nulles efektu.
"Esmu pārliecināts, ka nekas slikts nenotiks, ja kādu laiku pavadīsim šķirti. Jums nekas nedraud, bet es kaut kā tikšu galā. Tiklīdz es atradīšu Lindaru, es viņu atvedīšu uz šejieni, un pēc tam, kad būsi atbrīvots, mēs veiksim jaunu rituālu, pēc kura mēs atkal kļūsim par tādu,” pierunāju pūķi.
“Labi, bet pagaidīsim vēl mazliet? Trīs dienas, Reg! Vēl trīs dienas,” pūķis iesāka to pašu dziesmu, cerot, ka pēc trim dienām notiks brīnums, ne mazāks.
"Un kas mainīsies, Bēr? Ak jā, iespējams, Drakendortā nepaliks neviena iemītnieka, jo radības tos apēdīs! — es uzliesmoju. "Vai arī nirfi tiks pie mana zobena." Starp citu, mēs nezinām, kas notika ar citām dāvanām no Progenitor Dragon. Varbūt arī viņi jau ir notverti. Tad ierobežojumi noteikti beigsies.”
"Reg, bet klausies…" Berliana argumenti izsīka, bet viņa spītība ne. Pūķis viegli gāja pa apli.
"Labi, tas arī viss. Pietiekami! Šodien saulrietā mēs pārtrauksim maģiskās saites, punkts!
"Un kas tad ar mums notiks?" — Tas izklausās dīvaini, bet milzu ķirzaka, ko senatnē radīja pats Pūķis Priekštecis, bija uz histērijas robežas.
Tiklīdz es to sapratu, es mīkstināju un maigi pieskāros sava otrā Es apziņai.
“Tu būsi pūķis Berlians, mans brālis un tuvākais draugs. Un es būšu Reginhards Berlians, Drakendortas robežas valdnieks. Cilvēks. Yakhne ir piesaistīti jūsu maģijai, bloķējot to iekšā. Manī vairs nebūs pūķu maģijas, un viņi pārstās darboties, tad es varu atstāt alu.
"Bet ja mums neizdosies vai arī jūs nevarat tikt ārā?"
Man nebija laika atbildēt uz simto reizi uzdoto jautājumu, kad pēkšņi atkal sajutuŠis.
“Izskrūvējiet viņu! — nolamājos, juzdama, ka Ēna atkal iznieko savu vitalitāti. — Bēr!
Pūķim nevajadzēja stāstīt, kas viņam jādara. Viņš atcerējās, kā tas notika pēdējo reizi, un tagad viņš visu izdarīja uzreiz. Pārvēršot maģiju dzīvībai svarīgos spēkos, mēs sākām to pārnest uz mūsu Ēnu ar plānu strūklu. Beidzot Lindarai briesmas vairs nedraudēja, taču bija pamats steigties.
"Berilan, mēs to izdarīsim tagad."
"Kas?! — pūķis to noteikti nebija gaidījis. "Bet kāpēc tagad?"
“Jo katra kavēšanās minūte ir liels risks mums abiem palikt šajā alā uz visiem laikiem! Vai tu nesaproti? Tik īsā laikā Lindara divas reizes bija uz nāves sliekšņa, un tie ir tikai gadījumi, par kuriem mēs zinām. Man pēc iespējas ātrāk jādodas ārā un jānoskaidro, kas notiek."
Šoreiz pūķis klusēja. Viņš ilgi klusēja. Ļoti ilgu laiku! Es gribēju viņu sasteigt, bet pēkšņi sekoja negaidīta atbilde.
"Labi, Reg. Tev ir taisnība. Mēs to izdarīsim tūlīt."
Rituāls bija vienkāršs, un es atcerējos īstos vārdus no paša iniciācijas brīža, kas vienoja mūsu abu būtības. Bez Ēnas es nevarētu pārvērsties par cilvēku, lai tos izrunātu, taču mēs bijām pārsteigti, atklājot, ka skaņas tajās ir vienkārši svilpojoši rēcinājumi — ideāli piemēroti pūķa balsenei.
Tiklīdz pēdējā rēkoņa apklusa, es kļuvu akls un kurls no caururbjošajām sāpēm, kas caururba visu manu būtni. Kaut kur aiz apziņas robežas pūķis apdullinoši rēja, piebalsojot man. Es zināju, ka viņš tagad cieš tāpat kā es. To, kas ar mums notika, nevar saukt citādi kā par šķiršanos. Man šķita, ka manā ķermenī nav palicis neviens vesels kauls vai muskulis…
Un tad tas viss pēkšņi beidzās, un es iegrimu svētlaimīgā tumsā…
Vasilina Vjuga, Dimanta pūķa ēna
Drakendort Reach, Dortholas pils.
Es pamodos no tā, ka kāds man iešļakstīja ūdeni sejā.
— Nyera Lindara, mosties! — pār mani noliecās kāda nepazīstama meitene, kurai ap galvu bija aptīta izspūrusi kviešu bize.
Viņas nedaudz trīsstūrveida seju rotāja reti izkaisīti vāji vasaras raibumi, un viņas vērīgās zaļās acis skatījās satrauktas. Redzēju viņu starp gūstekņiem, bet nu viņas rokas bija atraisītas — šķiet, mana ideja bija izdevusies.
— Kur ir bandīti? — viņa steidzās apsēsties, bet tūdaļ sarāvās no asām sāpēm saules pinumā un, kliedzot, atkrita.